Joprojām turpinās kāzu laiks, un pagājusī nedēļa nebija izņēmums. Lai arī kāzas Jumurdas muižā, kur klājām galdus, notika sestdien, turpinājās svētdien, gatavojāmies tām visas iepriekšējās piecas dienas. Braucu uz Rīgu, meklēju dažādas lietas galda noformējumam. Bija jāizveido īpaša ēdienkarte, bez cūkgaļas, jo latviešu meitene izgāja pie puiša no Izraēlas.
Mūsu firmas veikalu Koknesē pēdējā laikā iecienījuši caurbraucēji. Īpaši nedēļas nogalēs, kad laukā pie durvīm veidojas rinda. Telpas ir mazas, bet paplašināties nav iespējams. Nesen esam paplašinājuši konditorejas nodaļu — cepam ne tikai smalkmaizītes, bet arī saldos un sāļos kliņģerus. Saistībā ar Latvijas simtgadi un Jauno gadu sadarbībā ar Kokneses sociālo centru katru nedēļas nogali uzņēmums dāvinās kliņģeri kādai daudzbērnu ģimenēm, pensionāram un trūcīgajam.
Esmu par atklātību un tāpēc priecājos par prezidenta Raimonda Vējoņa izsludinātajiem Satversmes grozījumiem par atklātu prezidenta ievēlēšanu, kā arī likumu par čekas dokumentu publiskošanu. Prezidentam jāpārstāv valsts. Ja man kauns par viņu, man kauns arī par Latviju kopumā, kas citu valstu vidū izskatās apjukusi, nespējīga izteikt domu. Prezidents joprojām ir tautas vadonis, tautas seja, no kura varētu ņemt piemēru. Ne visi ir labi oratori, arī man labāk patīk darīt, nevis runāt, bet prezidenta amatā jābūt cilvēkam, kurš ir kā Latvijas labākās daļas esence. Ja politika ir kā izrāde, tad viņš ir viens no vadošajiem aktieriem, un šīs lomas parasti piešķir izcilākajiem. Ceru, ka turpmāk Saeimas atklātais balsojums to sekmēs.
Par čekas maisu satura atklāšanu sabiedrībai — grūti noticēt šādam notikumu pavērsienam, jo šķita, ka čekistu vārdus vienmēr turēs noslēpumā. Visi šie cilvēki jau ir gados un varu tikai viņiem novēlēt laimīgas vecumdienas. Vai viņu vārdu nosaukšana ko mainīs? Mans tēvs bija leģionārs, vēlāk izsūtītais. Atgriežoties Latvijā, viņš stāstīja par šausmām, kādas pieredzējis — nagu maukšanu un citām komunistu zvērībām. Toreiz mēs bērni to īsti neaptvērām. Tikai tad, kad čīkstējām, viņš teica — jūs neziniet, kas ir slikti. Vai tagad trūkst cilvēku, kas met kažoku uz otru pusi?
Smieklīga un reizē sašutumu raisoša bija ziņa par policijas visatļautību Latgalē, konfiscējot kādas pensionāres kaņepju ražu un ierosinot tādēļ krimināllietu par šo faktu. Latvijā, brīvā dabā, narkotiskas kaņepes izaudzēt nevar, tādēļ mani izbrīna nespēja iedziļināties lietas būtībā. Šī nav pirmā reize, kad lasu ziņas par kārtējo pensionāru tvarstīšanu, arī pārdodot sēnes, ogas. Jāpriecājas, ja vecie cilvēki, kuri bieži saņem minimālu pensiju, var šādi piepelnīties, nevis lūdz pabalstu no pašvaldības.
Skumja ziņa, kas Latvijā vienaldzīgu atstāja reti kuru — mūziķa Valtera Frīdenberga aiziešana mūžībā. Domāju, ka īpaši saasināti reaģēja tie, kas paši vai kuru tuvinieki saskārušies ar šo slimību. Man tuva draudzene šobrīd cīnās ar vēzi. Izdzīvojot ar viņu šo periodu, redzu, ar kādām problēmām, cik dārgām zālēm jārēķinās. Valters bija sabiedrībā pazīstams un uz aicinājumu ziedot līdzekļus atsaucās daudzi. Bet, ja pazīšanās, naudas nav tik daudz, ja par vienu medikamentu regulāri nevar maksāt 900 eiro, par kādu ārstēšanos var būt runa? Likums nosaka, ka kompensācija nepienākas, ja ārstēšanos esi uzsācis pats par saviem līdzekļiem. Valtera vieni no pēdējiem vārdiem bija: “..ejiet pārbaudieties..” Esmu tajā vecumā, kad to jādara katru gadu. Valtera vecumā, 30 gados, to visu uztvēru tikpat vieglprātīgi kā viņš.
Turpinās valdības veidošanas šovs. Šīs bija pirmās vēlēšanas, pirms kurām tik ļoti iedziļinājos partiju programmās. Par vecajām partijām negribēju balsot, bet no jaunajām bija grūti izvēlēties. Manas domas šobrīd sliecas uz Arti Pabriku kā Ministru prezidentu. Viņa pieredzes dēļ. Edgaru Rinkēviču joprojām redzu kā vislabāko ārlietu ministru. Neko sliktu nevar teikt par Raimondu Bergmani kā aizsardzības ministru.
Publiskots Valsts kontroles ziņojums, un tajā pārmetumi arī Valsts Ieņēmumu dienestam (VID). Nodokļu parāds valstī aug ar katru gadu, bet dienests joprojām bez vadības. Gribas, lai pēc šī ziņojuma viss tajā minētais nepaliktu tikai uz papīra, bet iegūtu reālas aprises. Lai nav tā, kā Valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas laikā, kad ziņojumi bija lieliski, bet bez reālas nozīmes. No savas, uzņēmējas puses, varu piebilst, ka dienestā nav kārtības, esmu saņēmusi sodus par absurdiem “pārkāpumiem”. Ar VID darbinieku nekompetenci saskāros arī pirms diviem gadiem, kad nācās nomainīt kases aparātus. Joprojām ar tiem cīnāmies, jo likumus toreiz pieņēma, bet līdz galam ievērot tos nebija iespējams. Kā maza uzņēmuma vadītāja, kāda bija arī “Solo” kafejnīca, saku — tā bija eksistēšana. Cīnījos ilgi, līdz sapratu, ka pietiek sevi mocīt. Tomēr, neraugoties uz problēmām, zinu, ka ar uzņēmējdarbību negribētu nodarboties nekur citur kā vien Latvijā. Jau 20. gadu esmu uzņēmējdarbībā, un tikai tagad varu teikt, ka plūcu sava darba augļus. To saku arī jaunajiem, topošajiem uzņēmējiem — neceriet, ka viss nāks ātri un viegli!
