Nenoliedzu, ka Izabellai dažkārt ienāk prātā arī pa kādai prātīgai idejai, taču visu tomēr vajag darīt ar mēru. Piekrītu viņas viedoklim, ka pasaule grimst mēslos, bet, mīlīši, vai tad viņa ar tik drastiskām metodēm, kādas nolēmusi īstenot, atrisinās šo problēmu? Izabella tagad kļuvusi par jaunas dzīves filozofijas — “zero waste” — jeb dzīves bez atkritumiem piekritēja. Kā tas izpaužas? Iepirkumiem viņa izmanto tikai auduma maisiņus. Tas jau nebūtu nekas. Taču viņa vairs neko nepērk, kas ir plastmasas iesaiņojumā un plastmasas pudelēs. Tas, ka viņa tagad iztiek bez šampūniem un trauku mazgājamajiem (matus viņa mazgā ar ziepēm), vēl nebūtu nekas, bet viņa arī aliņu nepērk plastmasas pudelēs. Kad saku — atnes vienu aliņu! —, nopērk vienu stikla pudelīti. Bet tur taču ir tikai puslitrs, bet plastmasas pudelēs — litrs. Mūsu mājās tagad ēdamais ir tikai no stikla burciņām. Bet cik tad ilgi tā var dzīvot? Būtu labi, ja kāds ražotājs izdomātu cīsiņus bez plastmasas ap-
valka ievietot stikla burciņās. Vismaz būtu prieks iepirkties. Bet tagad kā tāds nabags dodies uz veikalu. Nav lāgā ko pirkt. Visur tikai plastmasa.
Indriķis
