Dabas retumu krātuves dibinātājs un vadītājs, dižkoku apzinātājs, pētnieks un atbrīvotājs Guntis Eniņš oktobrī kopā ar nelielu atbalstītāju grupu viesojās Neretā. Šoreiz viņu brauciena mērķis bija aplūkot, mērīt un atbrīvot no apauguma “Šausmānu” dižozolu dzejnieces Veltas Tomas dzimtajā sētā, kur iepriekš būts pirms
40 gadiem.
Pazūd paaudžu saikne ar dzimto vietu
Toreiz, tālajā 1976. gadā, Imants Ziedonis sapulcināja domubiedru grupu — līdzīgi domājošus, dzejnieku atbalstošus, inteliģentus cilvēkus — DAG — un devās atbrīvot no brikšņiem dižozolus un citus dižkokus. Kopā ar dzejnieku bija arī entuziasts, dabas pētnieks Guntis Eniņš. Dageri 20 gadu laikā 199 reizes rīkojuši talkas un darbojušies 102 vietās visā Latvijā. Ap 1978. gadu dageri atbrauca arī uz Neretu, kur viņus atbalstīja toreizējais ciema padomes priekšsēdētājs Tālis Zālītis. Neretas pagastā dageri atbrīvoja no apauguma “Šausmānu” dižozolu, novietoja akmeni ar uzrakstu “Šausmāns”. Otrs objekts bija “Stanāni” — Skruzīšu Mikus dzimtās mājas. Tur arī Ziedoņa grupa atrada vairākus dižkokus, atcerei iestādīja riekstkokus un novietoja piemiņas akmeni ar mājvārdu. No tā laika ir daudz izmaiņu — izaugušas jau divas paaudzes, kuras par dižkoku atbrīvotājiem vairs neko nezina. Trešā atmoda mainījusi kārtību Latvijā, mainījušies zemes īpašnieki. Lauki iztukšojas no cilvēkiem, un pazūd paaudžu saikne ar dzimto vietu. Guntis Eniņš kādā intervijā sacījis, ka tad, “ja māju vairs nav, ir vēl pēdējā saikne starp mūžību, laiku un tevi…”. Šo saikni nedrīkstam pazaudēt, jo “koki mājas neatstāj”, bet tie var būt labs pamats dzimtas sakņu meklējumos.
Ciemojas arī Ķesteru kapsētā
Saulainās sestdienas rīta cēliens, kad ciemiņi ierodas, sola brīnišķīgu, siltu atvasaras dienu. Viesu sagaidītāju vidū latviešu valodas un literatūras skolotāja, gide Egija ar mazdēlu Kristeru un visu Neretas pagasta ceļu zinātāja Aiga. Vispirms gājiens uz Neretas Ķesteru kapsētu, lai apmeklētu Veltas Tomas kapa vietu. Guntis Eniņš šeit ir pirmo reizi, tādēļ redz daudz unikāla kapsētas iekārtojumā, kuram mēs paši ikdienā paejam ierasti garām. Neretietes stāsta par šeit apbedītiem ievērojamiem cilvēkiem, apstājamies arī pie Mika Kalniņa kapa, kur pieminekļa augšējā daļā iekalta krusta zīme. To pēc mirušā dēla vecāku lūguma pašrocīgi drauga piemineklim iekalis rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Pie Veltas Tomas kapa lasām viņas dzeju — “Mana zeme”, kas sākas ar vārdiem: “Cik pareiza atnākšana pie manis/neatskatoties…” un citus. Pēc viesošanās Ķesteru kapsētā dodamies uz “Puļpjiem”, lai ar šīs sētas saimnieku laipnā gādībā krastā noenkurotu laivu šķērsotu Dienvidsusēju un nokļūtu pārupē reiz bijušajā “Šausmānu” mājvietā.
Sirmie dižkoki
turpina veidot vainagu
No šī krasta vērojam, kur sarkanbrūni zeltainā rotā zarus pleš tās sētas bijušās dzīvības liecinieks — dižozols. Varenā koka pakājē atrodams tālajos gados tēlnieka Viļņa Titāna un DAG grupas novietotais piemiņas akmens ar iekalto uzrakstu “Šausmāns”. Ciemiņiem un Aigai līdzi cirvji, zāģīši, krūmu griežamās šķēres, zābaki un darba cimdi. Kāda no viešņām veikli sēžas laivā, ņem airus un divos braucienos pārved ekspedīcijas dalībniekus pāri. Pie ozola vietējiem praktiska un teorētiska mācību stunda Gunta Eniņa vadībā. Darba pietiek visiem — jānocērt, jānozāģē, jāizgriež mazo liepiņu un kļavu jaunaudze, lai tās galotnes nesprauktos cauri vecā ozola zariem pretī saulei, bojājot ozola zemākos zarus. Tieši tā sākas dižkoku atmiršana — no šiem it kā mazajiem un nevainīgajiem lapu kokiem zem varenā vainaga. Sirmie dižkoki augšanu garumā ir beiguši, bet turpina veidot vainagu platumā. Tie vairs nespēj augt augšup līdzi uzbrūkošo jauno koku smailēm.
“Ir, ir! Neapšaubāmi ir dižkoki!”
Guntis Eniņš uzmērī ozola apkārtmēru no jauna un salīdzina ar vecajām piezīmēm: 1978. gadā ozola apkārtmērs bija 4,3 metri, šoruden — 5,15 metri. 40 gadu laikā pieņēmies resnumā par 85 centimetriem. Koka pieaugums ir divi centimetri gadā. It kā nedaudz, bet tagad kopumā pārsniedz sešu metru diametru. Secinām, ka, lai palīdzētu dižkokiem, nav obligāti jābrauc Gunta Eniņa īpaši organizētās ekspedīcijās. Tādas talkas — ekspedīcijas — dabas pētnieks organizē kopš 2010. gada, un katrs var sākt ar savu īpašumu, palīdzēt kaimiņam vai draugam. Tāpat ar laivu pāri upei pēc divu stundu darba pie “Šausmānu” ozola darba grupa atgriežas “Puļpjos”, lai dotos apskatīt “Kalnamiķelānu” ozolus un akmeni. Uzkāpuši “Kalnamiķelānu” paugura augstākajā punktā, priecājamies par brīnišķīgo Sēlijas ainavu. Guntis Eniņš dodas mērīt ozolus. Atgriezies viņš nosaka: “Ir, ir! Neapšaubāmi ir dižkoki.”
Seko sirsnīga atvadīšanās, laba ceļa vēlējumi, un mūsu ciemiņi dodas tālāk Aknīstes virzienā, lai tur izpētītu kādu alu vai avotu. ◆
