Līna Dzērvāne ar ģimeni trešo gadu dzīvo lauku mājā Aizkraukles pagastā un pamazām piemērojas lauku dzīvei, glezno un turpina izglītoties. Par sevi teic: “Man patīk vārds “mākslinieks”, jo tas ir liels vārds. Ja esi mākslinieks, tev daudz kas tiek atļauts, tas paplašina robežas, kurās var izpausties, jo apkārtējie uztver: “Ak, tas jau mākslinieks!”” Šobrīd
Aizkraukles pagasta pārvaldes ēkā aplūkojama Līnas gleznu izstāde.
Šai sarunai Līna piekrīt uzreiz — ir atvērta, smaidīga un lieliska sarunu biedrene, kurā varu tikai klausīties, taču par savu fotogrāfiju pie intervijas laikrakstā strikti teic: “Fotogrāfija ir vesela pasaule, tā par cilvēku sniedz ļoti daudz informācijas. Es kā pasaules pētniece šad tad tā praktizēju — paskatos uz cilvēku un varu pateikt par viņu svarīgākās lietas. Mēs atnākam uz zemi kaut ko darīt, mums tam piešķir arī zināmus resursus, bet manā uzdevumā šajā pasaulē neietilpst fotografēšanās. Mums apkārt diemžēl ir arī ļoti daudz skaudības, esmu novērojusi — tikko kāds kādu paslavē, arī pēc labām intervijām medijos nereti ar to cilvēku atgadās kas nelāgs. Katrs lasītājs, lasot šo interviju, par mani kaut ko domās un visas šīs domas atceļos pie manis. Kāpēc māksliniekiem un dzejniekiem naktīs ir labāka pašsajūta? Tāpēc, ka cilvēki naktīs guļ un nesūta viņiem savas domas, sapnī cilvēki ir citā izplatījumā, un apkārt ir tīrs ēters, tīrs gaiss.” Tāpēc pie šīs intervijas nebūs Līnas portreta, bet gan viņas gleznas attēls.
Iestājas par progresu visās lietās
— Dēvējat sevi par mākslinieci. Vai neesat saskārusies ar to, ka māksliniekus un viņu viedokli bieži “neņem par pilnu”?
— Pat ja kāds mani neņem par pilnu, mani tas maz uztrauc. Man ir lielas novērošanas spējas un stingrs vērtējums katrā lietā, procesā, domāju, ka drīzāk cilvēki gribētu, lai es runātu mazāk un neteiktu, ko par viņiem domāju. Viens no maniem pēdējiem secinājumiem: konkrētā vidē, jebkur, vai tā būtu skola vai politiskā vide, kur cilvēki ir kaut kādās grupās, neviens negrib dzirdēt par sevi pilnīgu patiesību. Apzināti sevi no mazām dienām esmu tam trenējusi, jo vienmēr esmu vēlējusies uzzināt patiesību, apzināti esmu urbusies iekšā jebkurā parādībā sev apkārt. Tajā brīdī, kad saskatu, ko tas cilvēks dara, ko domā, ko saprot — tas man ir kā balva. Tam cilvēkam varbūt nav īpaši patīkami, ja viņam pasaka: vai tu redzi, kā tu rīkojies — gribi vienu, dari pavisam ko citu, jo cilvēki neredz sava padarītā ietekmi pasaulē.
— Vai esam gatavi uzklausīt patiesību, kritiku vai ērtāk dzīvot, to ignorējot?
— Ērtāk dzīvot, to neatzīstot, bet tas man visu laiku ir bijis kā hobijs — urdīt, urdīt, lai katrā lietā būtu progress. Nedaru to tāpēc, lai vienkārši norādītu uz kāda nepilnībām, kļūdām, bet lai progresētu. Par savu mazo sasniegumu uzskatu vecāku un skolotāju komunikāciju Aizkraukles pagasta sākumskolā — kad meita sāka te mācīties pirmsskolas grupā, arī viņai bija e-klase, taču ieraksti tajā ļoti lēni aizpildījās. Esmu par to aizrādījusi un panākusi, ka šogad jau ir krietni labāk, ir progress. Tas nav bijis kā pārmetums, bet lai mēs visi kopā varētu produktīvāk strādāt. Vecākiem ir jāredz, kur savam bērnam palīdzēt, pie kā mājās vairāk piestrādāt, šai informācijai e-klasē par to, kā bērnam skolā šodien veicies, jābūt operatīvai.
Studijas iemācīja domāt
— Jums ir četras augstākās izglītības: iegūti divi bakalaura grādi — vadībzinātnē un datorzinātnē, kā arī divi maģistra grādi — uzņēmējdarbības vadībā un datorzinātnē. Kā raksturotu studiju laiku?
— Studēt man vienmēr paticis. Sākumā gribēju kļūt par žurnālisti, bet tolaik tēvs teica, ka neesmu piemērota žurnālistes darbam. Paļāvos tēva teiktajam, bet vēlāk sapratu, ka esmu pieļāvusi kļūdu, jo man vajadzēja kļūt par žurnālisti. Stājos Rīgas Tehniskās universitātes Ekonomikas fakultātē, kur man pietrūka vienas balles, bet ar savām atzīmēm varēju iestāties Matemātikas un skaitļošanas institūtā, ko arī izdarīju. Slodze bija pamatīga, kas izpaudās apmēram tā — kad sākās pavasaris un kokiem plauka lapas, bija jāraksta visi studiju darbi. Man no rīta logs un aizkari ciet — rakstu savus darbus, atveru aizkarus — aha, koki ir, lapu vēl nav, turpinu rakstīt. Atveru aizkarus vakarā — aha, koki ir, lapas arī ir! Bet es to neizbaudīju!
— Kas, jūsuprāt, ir lielākais ieguvums bez diplomiem par četrām augstākajām izglītībām?
— Studijas man iemācīja domāt, atrast un analizēt. Vai tās mani sagatavoja reālai darba videi — noteikti nē. Par izglītības atbilstību vajadzībām un dzīvei būtu atsevišķs stāsts, uzskatu, ka Latvijā nav sakārtota izglītības sistēma. Man ir diploms arī ar kvalifikāciju — esmu mazo un vidējo uzņēmumu vadītāja, teorētiski varu vadīt jebkuru vietējo uzņēmumu. Vēlāk iestājos arī juristos, izturēju konkursu, bet tā arī nesāku studēt, vienu gadu vēl studēju psiholoģiju. Tas bija 27 gados, un jau trešo reizi apguvu filozofiju, kas ir obligātais priekšmets visiem pirmkursniekiem. Tikai savos 27 gados, iegūstot trešo augstāko izglītību, izpratu, ko šajā kursā māca. Mūsu izglītības sistēma būtu jāpārkārto atbilstoši studentu spējai izprast likumsakarības. Prasītos vairāk mācīt kaut ko tādu, ko tajā brīdī saproti, vari lietot. Manā redzējumā tas virziens varētu būt mūžizglītība, bet patlaban ir tā, ka 22 vai 24 gados tevi izlaiž no augstskolas ar diplomu, bet tu nezini, uz kuru pusi iet.
Laukos pagaidām dzīvo kā pilsētnieki
— Esat māmiņa divām meitām. Kā jūtaties šajā jomā?
— Vecākā meita Helēna Anna (14) pēc šķiršanās palika dzīvot pie tēva, ikdienas dzīvē jau vairākus gadus neesam kopā, taču uzskatu, ka viņa bija gatava šim solim, bija pietiekami pieaugusi un izprata notiekošo. Pārnākot no skolas, kopā mācījāmies vēlreiz visas mācības, skolā sāka mācīties sešu gadu vecumā. Patlaban esmu jaunākās meitas Luīzes Mariannas (9) asistente, jo viņa jāvadā uz skolu, pēcpusdienās — uz mūzikas skolu. Jaunākā meita skolā sāka iet septiņu gadu vecumā, drīz palika astoņi, un tas bija viņai piemērotākais laiks. Protams, apkārtējiem bija savs viedoklis — vieni teic, to nesūti, to sūti, kāpēc tu viņu nelaid skolā, kāpēc tu viņu laid, bet viss ir kārtībā. To, cik bērns ir gatavs skolas gaitu sākšanai un kādā vecumā, vislabāk var novērtēt tikai mamma, jo viņa zina, kāda ir bērna emocionālā nobriešana un sagatavotība. Redzu, ka abas meitas attīstījušās ļoti atšķirīgi, piemēram, jaunākā perfekti runā angļu valodā, labo mani, jo daudz laika pavadījusi internetā, skatoties “youtube” kanālu, un tur iemācījās runāt angļu valodā. Dažkārt runā pat ar Džordžijas štata akcentu.
— Kādi ceļi atveda uz Aizkraukli?
— Braucot garām, vienmēr domāju, kas tas par nosaukumu — Stučka! Nekad ar šo pusi nav bijusi nekāda saistība, esmu dzimusi Rīgā, bet par dzimto pusi varu saukt līniju Cēsis — Madona — Stirniene. Vidusskolas laiks, jaunība man saistās ar Cēsīm.
Saistība ar šo vietu ir interesanta — Aizkraukles pagastā ir mana otrā vīra dzimtas mājas. Lai atnāktu uz šejieni dzīvot, tas nemaz nebija tik vienkārši, vispirms vajadzēja sarunāt ar zemi, lai tā mani pieņemtu. Vīratēvs aizsaulē bija devies jau pasen, tāpēc te varējām dzīvot jau agrāk, taču līdz šim šo vietu neizjutu kā savu, jutu, ka zeme un māja līdz galam mani nepieņem. Tikai pēc tam, kad redzēju vīratēvu sapnī, un viņš man deva atļauju, ka varu nākt un dzīvot šajā mājā, saimniekot, sāku apsvērt šo iespēju. Mums ir liels augļudārzs, ko pagaidām tā kārtīgi neesam sākuši kopt, jo dzīvojam vairāk kā pilsētnieki, taču pamazām apjaušam, cik daudz darba un spēka te būs jāiegulda.
Gleznas top priekam, atpūtai un laimei
— Pastāstiet, kāda ir jūsu ikdiena?
— Pēc tam, kad ir sakārtota meitas diena, studēju apkārt esošo informāciju internetā, tas ir individuālais izglītošanās kurss. To daru, lai varētu saprast, no kuras puses pūš vējš, kādas tendences ir pasaulē, kādas intereses kas kur pārstāv, kurp mēs tiekam bīdīti. Gleznoju. Lielākoties gleznoju viena, bet esmu dažas gleznas uzgleznojusi arī citu klātbūtnē, bet tad jūtams neliels saspringums. Kādreiz gleznoju vakaros, bet tagad tam nav būtiskas nozīmes, varu gleznot arī dienā.
— Vai atceraties, kā sākās jūsu aizraušanās ar mākslu, kad sākāt gleznot?
— Nekad neesmu zīmējusi, arī tagad neprastu uzzīmēt kaķi. Pirmais impulss bija seminārā, kad studēju psiholoģiju, toreiz uz papīra vajadzēja attēlot savas emocijas, tajā brīdī sajutu tādu kā spēku, ka es varu, man izdodas. Mans vīrs ir mākslinieks, pastāstīju viņam par savām sajūtām, viņš uzreiz teica: glezno! Nopirkām eļļas krāsas, audeklu. Prasu, ko lai gleznoju? Glezno! — viņš saka. Pati izdomāju, kā uz audekla varētu izkārtot krāsas, un tā arī gleznoju. Mans stāsts par gleznošanu saistās ar gaišumu, ar to, ko caur gleznām var ienest, par patīkamām sajūtām, par citām domām, tā ir meditācija. Gleznās strāvo gaišums, labestība un, protams, kā jebkurā vietā, arī gleznā, katrs saredz kaut ko savu, kāds vienkārši varētu teikt: tur ir tikai košas spožas krāsas! Droši zinu, ka, skatoties uz manām gleznām, nav nepatīkami, neviens no tā nepaliek dusmīgs, tās ir aktīvas, spilgtas, bet tajā pašā laikā arī nomierinošas. Tā ir mīlestības izpausme, krāsu sajūta. Man ir atsauksmes, kur manu darbu salīdzina ar Kloda Monē “Ūdensrozēm”, abās ir līdzīgas krāsas un sajūtas.
— Ko gūstat no gleznošanas procesa?
— Dažreiz ir tā, ka gleznojot glezna pieprasa daudz vietas, jūtu, kā darba procesā visapkārt sabiezē gaiss. Kad gleznoju, neesmu viena, parādās palīdzīgas enerģijas, kas caur krāsām izpaužas un ienāk šajā pasaulē. Man gleznā nav jāsasniedz konkrēts mērķis, kā tas ir klasiskajā mākslā — jāuzglezno, piemēram, dzeltenas puķes. Man tā nav. Gleznošana man rada prieku, tā ir izpausme, kurā nav sasprindzinājuma, manis radītā glezna top priekam, atpūtai un laimei! Ja pašai gleznošanas procesā liekas, ka kaut kas nav īsti izdevies, to var labot, pārkrāsot. Krāsas dažkārt jaucu uz audekla, sākot gleznot, izvēlos toņus un beigās kaut kādus akcentus pielieku no citām krāsām, bet pārsvarā gleznošana sākas ar krāsu izvēli, kas pēc tam tiek veidotas laukumos, lai būtu prieks un laime! Parasti gleznoju ātri un vienu darbiņu, nestrādāju pie vairākām gleznām vienlaikus, jo man vajadzīga pabeigtības sajūta.
Savas gleznas esmu arī dāvinājusi, bet tas notiek tikai retos gadījumos, kad redzu, ka cilvēks to ir ieraudzījis un viņš to ļoti grib.
— Kas jūs dzīvē vada, kurā virzienā lūkojaties?
— Nepiederu un nepārstāvu nevienu konfesiju, bet tas nenozīmē, ka es nedrīkstu teikt: domājiet vairāk par Dievu! Pirmais bauslis mums māca: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” Kā mainītos pasaule, ja mēs visi savā ikdienā izpildītu tikai šo pirmo bausli? Mums nebūtu jāpilda pārējie — tev nebūs zagt, tev nebūs laulību pārkāpt, jo tie nebūtu aktuāli. Godājot Dievu, nebūs laika domāt par svešu sievu, nebūs laika zagt dārzeņus kaimiņa dārzā. Vairāk domāt par Dievu, saskaņot savu rīcību ar Dievu. Viss. ◆
Pieturzīmes
Domājiet par Dievu!
