Ausma no Aizkraukles
— Sev un radiem abonēšu žurnālus un daru tā katru gadu, bet “Staburagu” lasu darbā. Nevērtēju, vai tas ir dārgi vai lēti. Patīk apziņa, ka tas ir izdarīts, gadu atkal varēšu lasīt to, ko vēlos. Ģimenē katrs lasām savu izdevumu un visu, kas abonēts, izlasām. Ja vēlos kaut ko papildus, pašķirstu veikala plauktā: ieinteresē —
nopērku. Protams, izmantoju akciju, piemēram, “Laimīgās nedēļas” piedāvājumus, kad var abonēt lētāk.
Ilze Aizkrauklē
— Preses izdevumus neabonēju. Man nav laba redze, lasu tik, cik nepieciešams. Abonēju tikai televīziju un, iespējams, pirms desmit gadiem pastkastītē saņēmu kādu preses izdevumu. Kad bērni bija mazi, lasīju atbilstoša satura žurnālu. Vietējo informāciju iegūstu no televīzijas un Aizkraukles novada “Domes Vēstīm”, bet lielākoties no tā, ko runā cilvēki. Nedomāju, ka nākotnē mani paradumi varētu mainīties. Varbūt vainīgs arī dzīves ritms — nav laika lasīt, pētīt, iedziļināties.
Gints Aizkraukles pagastā
— Abonēju “Staburagu”, parasti maksāju uzreiz par pusgadu, un tas nav dārgi. Interesē ne tikai vietējās ziņas, bet arī televīzijas programma. “Staburags” pa pastu nokļūst arī pie sievas radiem. Kādreiz abonēju arī republikas nozīmes avīzes, piemēram,
“Dienu”. ◆
