Vai es neteicu! Tagad, pēc vēlēšanām, visi gudri — tik vaimanā: vai, vai, kas nu būs! Nekā nebūs! Un kam tad arī jābūt? Es jau vairs neesmu kā naiva meitene, kura domā, ka pēc vēlēšanām kliņģeri kritīs no gaisa. Man jumts virs galvas ir, konservi pagrabā arī, tā ka dzīvoju, cepuri kuldama. Tik to aldziņu gribētu lielāku, citādi Rozālijai atkal jauni ādas zābaki, bet man jāstaigā ar lētajiem. Runājot par vēlēšanām, līdz pēdējai minūtei domāju un pārdomāju. Kabīnē uzturējos gandrīz pusstundu, jo nu visi saraksti man bija priekšā. Vispirms atlasīju piecus, manuprāt, labākos, vēlreiz izlasīju visus sarakstus, tad atmetu divus sarakstus un to vietā paņēmu divus citus. Un atkal domāju. Man sanāca tāda kā kāršu spēle, taču beigās tomēr radās skaidrība. Indriķis gan pukstēja, ko es tik ilgi kabīnē daru, nāca skatīties, vai neesmu noģībusi. Tā kā jocīgs, es taču par viņa nākotni arī domāju! Tagad eju kā uzvarētāja. Manējie ir Saeimā! Būtu jau labi, ja ievēlētajiem gribētos satikties ar tautu arī pirms darba cēliena. Es savējiem vismaz puķi iedotu, nu esam vienām saitēm saistīti. Citādi deputāti uz randiņiem ar vēlētājiem skraida tikai pirms vēlēšanām.
Bet, ja jūs zinātu, cik tagad lepna ir kaimiņu Milda! Viņai taču radinieks ticis Saeimā. Viendien skatos — pie veikala pieripo melns mersis, no tā izkāpj Milda garā melnā mētelī, melnās brillēs un melnā platmalē. Un izliekas mani nepazīstam. Kas zina, varbūt taisās par deputāta palīdzi? Bet man vienalga. Katrs taču pats savas laimes kalējs.
Izabella
