Nākamnedēļ dzimšanas dienas sveicienus no saviem mīļajiem, kolēģiem un draugiem saņems neretiete Inita Kalniņa. “Man nav mīļākās krāsas, mīļāko ziedu vai mīļākās dziesmas. Ir tikai tā brīža sajūtas un cilvēki, kas man ir apkārt. Ja pie manis atnāks ar rozi, tad tajā brīdī roze būs mana mīļākā puķe, ja uzdāvinās margrietiņas — tās būs manas mīļākās. Ne jau dārga dāvana cilvēku manās acīs padara vērtīgāku — svarīgi, lai es justu, ka dāvina no sirds, ka sveiciens ir patiess,” teic jubilāre.
Bērnības smilšu
kaste joprojām Lonē
Par savu bērnības zemi Inita dēvē Viesītes novada Lones pagastu, precīzāk — Lones mežniecības apvidu, kur ir vecāku mājas un joprojām ir viņas bērnības smilšu kaste. “Pēc armijas tēti labprātīgi piespiedu kārtā norīkoja darbā Sibīrijā tautā dēvētā BAM (Baikāla — Amūras maģistrāle) celtniecībā, tur viņš nodzīvoja vairākus gadus. Izveidoja ģimeni, abi ar brāli esam dzimuši Sibīrijā, taču Latvijā atgriezāmies, pirms man bija jāsāk skolas gaitas.
“Viesītes vidusskola ir mana mīļā skola, kas saistās ar ļoti jaukām un saulainām atmiņām. Tur joprojām ir arī mani mīļie skolotāji, laikam ejot, tikai tagad apzinos, ka skolotāja profesiju izvēlējos viņu iedvesmota, īpaši tuva man bija bioloģijas skolotāja,” atklāj jubilāre.
Inita Daugavpils Pedagoģiskajā universitātē ieguvusi bioloģijas, lauksaimniecības un veselības mācības skolotāja specialitāti, vēlāk Rīgā beigusi Latviešu tautas deju skolu.
Dzīvē viss
mainās
Šobrīd Inita skolā stundas nevada, bet ir trīs skolēnu deju kolektīvu vadītāja, tāpēc pati uzskata, ka necik tālu prom no skolotāja profesijas nav. Ikdienas darbs saistīts ar kultūras dzīvi Neretā — vairākus gadus jubilāre ir Neretas kultūras nama direktore, ilgus gadus vada arī vidējās paaudzes deju kolektīvu “Sēļi”. “Dzīvē viss mainās, jāpieņem, ko tā sniedz, un šobrīd daru darbu, kāds ir, un daru to ar lielu prieku. Skolotāja profesija un aicinājums manā dzīvē nav zudis, vienīgi tas, ka nemācu priekšmetu un nestāvu klasē pie tāfeles, bet ar skolēniem tiekos katru dienu. Priecājos, ka bērni un jaunieši grib dejot, nav grūtību izveidot kolektīvus,” atklāj neretiete.
No bērnības atmiņām Inita atceras epizodes, kad mamma devusies uz darbu, bet bērniem kaut kā sevi vajadzēja nodarbināt, un viena no mīļākajām rotaļām bijusi dejošana. Inita saaicinājusi draudzenes, tad dejojušas gan pie ieslēgta televizora kādas mūzikas pavadījumā, gan iestudējušas pašas savus priekšnesumus: “Skolā visiem obligāti bija jāapmeklē sarīkojumu deju pulciņš, bet tautas dejas nedejoju, jo tolaik bija grūtības ar transportu, pēc mēģinājumiem nevarēju nokļūt mājās, jo dzīvojām laukos.”
Sirdsdarbu atrod
studiju laikā
Ar savu sirdsdarbu un aicinājumu — tautas dejām — Inita nopietni aizrāvusies tikai studiju laikā, kad, iestājoties Daugavpils universitātē, izlasījusi aicinājumu pieteikties studentu deju ansamblī “Laima”, kas meklēja jaunus dalībniekus. Konkurss noritējis sešās kārtās, un, pašai par lielu pārsteigumu, no aptuveni 40 dejotgribētājām uzņēma tikai piecas, arī viņu. No tā laika dejošana iepatikusies, kļuvusi par sirdslietu un dzīvesveidu.
Paralēli nekad nepadarāmajiem darbiem Inita ir arī divu dēlu māmiņa — Matīss jau ir pilngadīgs, patlaban studē, savukārt Jēkabs mācās Neretas vidusskolas 9. klasē. Abi puiši vienmēr dejojuši Initas vadītajos tautas deju kolektīvos bez ierunām. “2015. gadā visi trīs piedalījāmies Skolēnu dziesmu un deju svētkos — Matīss dejoja vidusskolas grupā, Jēkabs — 5.—6. klases kolektīvā. Tāda izdevība, kad uz svētkiem kopā var tikt visa ģimene, bieži negadās, tāpēc tie man bija neaizmirstami, skaisti un emocionāli svētki, tikai kaķis uz tiem netika, kādam bija jāpaliek mājās!” teic neretiete.
Vienmēr gribējies būt vasaras bērnam
“Esmu rudens bērns, kaut vienmēr gribējies būt vasaras bērnam. Vasara man sirdij ir tuvāka, tā saistās ar sauli, prieku, ūdeni… Tāpat kā dzīves vērtības apzināmies tikai ar gadiem, droši vien arī rudens skaistumu, krāsas novērtēšu vēlāk, jo patlaban rudens man vairāk uzdzen skumjas — dienas kļūst īsākas, tumšākas…” atklāj Inita.
Runājot par dzimšanas dienas svinībām, neretiete atklāj, ka labprātāk palīdz citiem organizēt svētkus, saklāt galdu vai sarūpēt pārsteigumu nekā svinēt savas jubilejas.
Bērnībā, protams, gaidījuši dzimšanas dienu, skaitījuši arī gadus, cik apritēs, un lielākā, skaistākā dāvana, ko atceras no bērnības — vecāku uzdāvinātās klavieres, ko iemācījusies spēlēt pašmācībā.
“Ne tik sen manas draudzenes, kolēģes dzimšanas dienā bija sagādājušas neaizmirstamu pārsteigumu — pašas iemācījušās tautas deju, saģērbušās tautas tērpos, piezvanīja man dzimšanas dienā un lika paskatīties ārā pa logu, kur pagalmā zem maniem logiem dejoja! Šī ir dzimšanas dienas dāvana, kas visu mūžu paliks atmiņā!” teic jubilāre. ◆
