Šī nedēļa aizrit Latvijas Tautas frontes noskaņās, kas dibināta pirms 30 gadiem. Tā savu darbību beigusi jau sen, bet cilvēku atmiņās ir joprojām. Arī Pļaviņu novada Tautas frontes dalībnieki ir to pulkā un šonedēļ tikās stāstu pēcpusdienā “Mums nav kur atkāpties”. Cilvēku atmiņas papildināja arī publikācijas par tā laika notikumiem Aizkraukles rajona laikrakstā ar toreizējo nosaukumu “Komunisma Uzvara”, kam arī bija liela nozīme sabiedrības informēšanā. Pasākumu rīkoja Pļaviņu novada bibliotēka.
Ar dzeju uz brīvības ideju
Organizācijas pirmais priekšsēdētājs un novadnieks Dainis Īvāns teicis, ka Latvijas Tautas frontes ceļš iezīmējies kā gaismas gājiens pret tumsu, kā saņemšanās, sadūšošanās un garaspēka laiks. Tauta savu brīvību izcīnīja ar garaspēka karaspēku. Nododot sveicienus pļaviņiešiem, jo pats šajā pasākumā nevarēja ierasties, viņš Latvijas Tautas fronti salīdzināja ar Mozu, kurš savu tautu izveda brīvībā. Šī organizācija paveica to pašu, un tajā brīdī tas bija galvenais.
Latvijas Tautas fronte neapšaubāmi bija viens no lielākajiem virzītājspēkiem valstiskās neatkarības atjaunošanai, kuras nozīmi nevar noliegt. Šis process aptvēra visu Latviju, un viena pēc otras pilsētās, pagastos un darba kolektīvos veidojās nodaļas un grupas. Arī Pļaviņās un apkārtnē. Turklāt tas viss notika laikā, kad vēl darbojās Komunistiskās partijas Centrālā komiteja un valsts neatkarībai naidīgi spēki.
Pļaviņās šī procesa virzītājspēks bija Dzejas dienas 1988. gada 16. septembrī pilsētas kultūras namā, kur notika tikšanās ar dzejnieci Andu Līci. Viņa stāstīja arī par Tautas frontes dibināšanu Rīgā, un tur izteiktā ideja, ka arī Pļaviņās vajag savu nodaļu, uzreiz guva atsaucību. Drīz vien tā arī nodibināta un reģistrēta ar pirmajiem 450 dalībniekiem, jo neilgā laikā visi nepaguva pievienoties, bet process turpinājās. Kā atcerējās atmiņu pēcpusdienas dalībnieki, nevienu īpaši pat nevajadzēja aicināt, lielā kultūras nama zāle bija pilna. 1988. gada 2. oktobrī notika Pļaviņu pilsētas, Aiviekstes, Klintaines un Vietalvas pagastu atbalsta grupu kopīga sapulce, kurā vienojās par Pļaviņu nodaļas dibināšanu. Tās vadību uzņēmās Mārtiņš Elmārs Siliņš. Aktīvas un daudzskaitlīgas grupas darbojās vidusskolā, uzņēmumos “Rīgas apģērbs” un “Daiļrade”, izpildkomitejā, padomju saimniecībā, slimnīcā un citviet.
Mārtiņš Elmārs Siliņš atminas, ka tolaik tā bija nejaušības diktēta rīcība, ka viņš ievēlēts par vadītāju, jo citas iniciatīvas nebija, bet atstāt novārtā iesākto nevarēja. Organizācijas rindas pildījās ātri, un tajā bija dažādu tautību cilvēki.
— Cilvēku atsaucība bija milzīga, un katrs gribēja sniegt kādu atbalstu. Atceros, ka pēc pirmā Tautas frontes kongresa izgājām ārā un tur gaidīja privāto automašīnu rindas. Cilvēki bija gatavi visus delegātus bez samaksas aizvest līdz mājām. Tautas frontes delegācijas sastāvā piedalījos arī tautu forumā Tallinā, un lielākie notikumi neapšaubāmi bija Baltijas ceļš un 1991. gada janvāra barikādes, — stāsta Mārtiņš Elmārs Siliņš.
Viss beidzās ar satraukumu
Viņa darba kabinets Valsts tiesu medicīnas ekspertīzes centra nodaļā Pļaviņās kļuva gluži vai par Tautas frontes vietējo štābu, kur glabājās arī dažādi ar to saistīti dokumenti. Siliņa kungs atceras gadījumu, kad pie viņa ar lielu troksni ieradušies trīs omonieši. Iepriekš nezinot iemeslu šādam apmeklējumam, viņš jau iedomājies sliktāko scenāriju un nācējus sagaidījis ar labāko aizstāvību — “uzbrukumu” vārdos par skaļo ierašanos. Izrādījās, ka viņi ieradušies saistībā ar kādu medicīnisku jautājumu, nevis Tautas fronti. Tā ka viss beidzās vien ar iekšēju satraukumu.
Drošības apsvērumu dēļ arī viņš tāpat kā daudzi citi iznīcināja kartotēku ar nodaļas biedru vārdiem, bet no tiem laikiem vēl saglabājies organizācijas Pļaviņu nodaļas zīmogs, karogs un tā saliekams kāts, kuru izgatavoja vietējā “Daiļrades” cehā, lai to ērti pārvadāt autobusā vai vilcienā.
Tautas frontes dalībnieku sarakstu veidošanu uzņēmās pļaviņiete Rita Neimane, kura strādāja padomju saimniecībā, un tur arī darbojās aktīva atbalsta grupa. Viņa atzina, ka cilvēkus nevajadzēja mudināt rīkoties, viss notika bez vārda runas, tālākie notikumi visus vēl vairāk saliedēja.
Vietalvietis Pēteris Knēģeris stāstīja, ka pirmie šajā procesā iesaistījās sovhoza mehanizatori un atbalstītas visas akcijas. Tautu vienojošs, emocionāls un neaizmirstams bija Baltijas ceļš, un arī uz barikādēm devušies, nedomājot par sekām. Tāds bija laiks.
Emocionāli brīži
Kā neaizmirstamu un saviļņojošu daudzi atceras Tautas manifestāciju Mežaparka estrādē Rīgā 1988. gada 7. oktobrī. Pļaviņiete Sarmīte Stakle stāstīja, ka turp devās arī Pļaviņu koris. Izdziedot skaistās latviešu komponistu dziesmas, emocionālais pacēlums bija ļoti liels.
— Arī katra runātāja vārdos bija jūtama vēlme būt brīviem. Uz skatuves bija Ēvalds Valters, Dainis Īvāns, Sandra Kalniete un citi, arī toreizējais Centrālkomitejas pirmais sekretārs Jānis Vagris, kura teikto, ka viņš ir latvietis un latviešu tautai neko sliktu nav darījis, visi atceramies. Tā bija pirmā tautas lielā kopāsanākšana. Mums toreiz līdzi bija Mirdzas Rušiņas sarkanbaltsarkanais karogs, ko viņa bija saglabājusi arī izsūtījumā. Nākamajā dienā notika Latvijas Tautas frontes kongress, kuram arī sekojām līdzi. Interesanti, ka baiļu sajūtas nebija nemaz, — stāstīja Sarmītes kundze.
Pēteris Galiņš piebilda, ka arī Baltijas ceļš bija unikāla akcija, turklāt šo daudzskaitlīgo vienotību noorganizējot bez telefonu un citu tagad modernu līdzekļu palīdzības.
Pļaviņu tautfrontiešu vidū bija arī Staņislava Kalniņa, un viņa atminas, ka šis laiks bijis pilns satraukumu, jo nevarēja arī paredzēt, kā viss virzīsies, tomēr bija arī iekšēja izjūta, ka viss būs labi un ir redzama gaisma pāri Latvijai.
— Cilvēki bija tik vienoti, un pasākumos skanēja dziesmas, kas deva lielas emocijas. Šī tautas vienotība devu spēku Latvijai, — teica Staņislava Kalniņa, viena no toreizējā Pļaviņu kora vadātājām.
Savukārt pieredzējušais kultūras darbinieks Vilis Stakle piebilda, ka, salīdzinot ar šodienas 16 partiju sarakstiem vēlēšanās, tā laika vienotība bija izcila dāvana, kādu, iespējams, vairs nekad nepiedzīvosim. Pārējie gan izteica cerību, ka būs, ja vajadzēs.
Piespiedu brīvprātīgā veidā
Tas laiks daudziem prasīja savas nodevas, arī piederību Komunistiskajai partijai. Kā atcerējās tā vakara apmeklētāji, stāties tajā ne vienmēr bija pašu izvēle, jo to noteica arī ieņemamais amats. Nereti tas nozīmēja kādas papildu iespējas, kas tomēr ar laiku izrādījās māns. Tomēr tāds bija laiks un nereti vienīgais veids, kā labvēlīgi ietekmēt dažādu lietu virzību. Mārtiņš Elmārs Siliņš no šī “pagodinājuma” spēja izvairīties. Šī iemesla dēļ viņš gan neieguva kādu valstisku apbalvojumu, kas viņu neskumdināja. Siliņa kungs atceras, ka savulaik bija aicinājums arī no Tautas frontes stāties partijā, lai varētu to ietekmēt no iekšpuses. To daļa arī darīja, bet šīs partijas darbība drīz vien beidzās.
— Tagad kā vienu no lielākajiem ļaunuma iemiesojumiem min Komunistiskās partijas biedrus, bet jāatceras, ka daudzi valsts neatkarības veidošanā iesaistītie nāca no tās, kaut vai tas pats Anatolijs Gorbunovs. Augstos amatos bez partijas nevarēja tikt, un muļķus tur nelika. Nav jau nozīmes piederībai kādai organizācijai, bet uzskatiem un rīcībai. Kad vajadzēja balsot par Latvijas neatkarību, nevienu neinteresēja, kādas partijas biedrs viņš ir, bet kā nobalsojis. Vēlāk jau sākās dalīšanās un turpinās vēl tagad, — teica Mārtiņš Elmārs Siliņš.
Lidija Kozlova stāsta, ka arī tīri praktisku apsvērumu dēļ savulaik izlēma stāties Komunistiskajā partijā. Partijniekus gan nemulsināja fakts, ka viņa ir represētā. Kad jau brīvprātīgi varēja izstāties no šīs organizācijas tās norietā, darījusi to. Šādi un līdzīgi stāsti ir arī citiem.
Savukārt Vietalvas vēsturnieks Andris Rūtiņš nav bijis Latvijas Tautas frontē, bet jau krietni iepriekš Atmodas laiku sācis Latvijas Vides aizsardzības klubā un LNNK (Latvijas Nacionālās neatkarības kustība). Viņš atceras, ka jau 1986. gadā sākās tautas viļņošanās un nepieciešamības gadījumā visi bija vienoti, neraugoties uz piederību organizācijai — Latvijas brīvība panākta kopā. ◆
