Turpinām janvārī iesākto seriālu “Dzīve lauku sētā”. Galvenajās lomās — Dace Sirmā un viņas draugs Tomass Šārps, kuri pirms diviem gadiem atgriezās no Anglijas un saimnieko Vietalvas pagasta “Jelgaviešos”. Pirms gada seriālam pievienojās arī Daces brālis Ivars. Epizodiskā ieskatā Dace katru mēnesi stāsta un dalās pārdomās par svarīgāko viņu lauku sētā. Ar savu piemēru jaunie uzņēmēji grib iedrošināt atgriezties dzimtenē un sākt saimniekot laukos arī citus jauniešus.
Ināra Sudare
Ciemiņi no Anglijas
Septembrī, tāpat kā citos mēnešos, mums galvenais ir bijis darbs, darbs un vēlreiz darbs. Taču arī šis mēnesis atnesa pa krāšņam pārsteigumam, kas padarīja fermas rutīnu nedaudz interesantāku. Viens no tiem bija vizīte no Anglijas — Tomasa mamma pirmo reizi viesojās mūsu mīļajos “Jelgaviešos”. Viņa bija sajūsmā par visu šeit redzēto — ar lepnumu rādījām paveikto saimniecībā, kā arī iepazīstinājām viņu ar Latvijas nacionālo rudens sportu — sēņošanu. Lai gan Anglijā sēņošana nav populāra, viens bija skaidrs — arī angļi izjūt azartu, staigājot pa mežiem un mēģinot atrast gaileņu “zelta bedri”. Tā kā kopā visi bijām tikai nedēļas nogali, nekur daudz pa Latviju ceļot nepaspējām, tāpēc esam pateicīgi, ka dzīvojam rajonā, kur skaistas un ainaviskas vietas ir mums visapkārt — Odziena, Pļaviņu pilsēta un Kokneses pilsdrupas kārtējo reizi patīkami pārsteidza mūsu ciemiņus.
Cīņa
ar plēsējiem
Iestājoties rudenim, jūtams arī, ka sezona tuvojas noslēgumam — gaļas vistiņas esam salikuši saldētavā, un arī dējējvistiņas mēneša beigās tika iekārtotas savā ziemas mītnē. Var jau būt, ka vēl nebūtu steigušies ar pārcelšanos, bet pēdējā laikā mūs pamatīgi bija apsēduši vistu vanagi. Ornitologi uzskata, ka vistu vanagu skaits samazinājās 90. gados, likvidējot kolhozu lopu fermas, un tagad šie putni meklējot citas barošanās vietas. Šķiet, viena no tām, ko viņi atraduši, ir mūsu saimniecība. Vasarā šāda problēma mūs neskāra, taču, tiklīdz iestājās rudens, vistu vanagi nesnauda. Vistas, kuras labākas dzīves meklējumos bija ārpus iežogotās teritorijas, pašas sev parakstīja nāvessodu. Tā kā nespējām uz to noskatīties, pieņēmām lēmumu pārvietot vistiņas uz ziemas māju, kur nežēlīgie plēsoņas pie mūsu “dāmām” nevar tikt. Diemžēl šoruden vanagi nav mūsu vienīgie ienaidnieki — viendien pie mums bija iemaldījusies arī lapsa ar saviem lapsēniem. Zinājām, ka lapsa turpinās nākt un ēst mūsu ziemas krājumus, tāpēc teritoriju, kur bija gaļas vistiņas, apvilkām ar elektrisko tīklu. Protams, tiklīdz iestājās krēsla, tā arī nekaunīgā lapsa bija gatava savām nākamajām vakariņām. Domājot, ka nekas nav mainījies kopš iepriekšējā vakara, kuplaste droši tuvojās putnu mājai — tiklīdz tā pieskārās elektriskajam tīklam, iekaucās un aizbēga kā aizdegusies. Kopš tās nakts vairs neesam redzējuši nelūgto viešņu, taču mācība mums būs visam mūžam.
Kazas — piedzīvojumu
meklētājas
Pēc dažu sezonu pieredzes ar aitām un kazām droši varu teikt: ja gribat mierīgu dzīvi, audzējiet aitas, ja pilnu piedzīvojumiem — noteikti kazas. Pavasarī mums bija divi elektriskie gani: vienu likām apkārt vistu, otru — aitu un kazu aplokam. Vasarā viens saplīsa, taču jaunu atļauties nevarējām, tāpēc elektrība bija vai nu vistām, vai kazām — ņemot vērā, kuras pirmās attapās, ka žogs bez elektrības nav nekāds žogs. Parasti žogu likām divas dienas vistām, divas dienas aitām un kazām, kas gan īsti nebija prāta darbs, jo kazas jau tāpat katru dienu gāja pārbaudīt, kad darbojas īstais gans, kad ir tikai imitācija. Tiklīdz kazas saprata, ka elektrība ir atslēgta, tās uzreiz devās brīvsolī un uz saviem nedarbiem pamudināja arī aitas, kuras parasti no piedzīvojumu meklēšanas atgriezās līdz ausīm dubļos, aveņkrūmu pilniem vēderiem. Labi, ka mums ir tik saprotoši kaimiņi, kuri ar humoru uztver mūsu kazu nedarbus…
Gatavojamies
nākamajai sezonai
Viens no lielajiem darbiem, ko septembrī paveicām, ir kūts tīrīšana. Čakli saimnieki to jau izdara pavasarī, bet mums darbs darbu dzina, visu laiku to atlikām, līdz tagad varam uzelpot — tas nu ir padarīts. Pirms atgriešanās kūtī sākām piebarot arī kazas un aitas un atkal gatavojam tās lecināšanai. Tas nozīmē, ka būs jāmeklē “vīrs” gan aitām, gan kazām. Šķiet, tas bija pavisam nesen, kad sagaidījām pirmos jēriņus un kazlēnus, un tagad jau atkal ir pienācis laiks paplašināt mūsu aitu un kazu ganāmpulku. Lai gan doma, ka pēc pusgada pļavas atkal būs pilnas ar maziem jēriņiem, mani iepriecina, diemžēl visus lopiņus, kuri tā iemīlēti, mēs nevaram paturēt. Dzīvojot laukos, vēl joprojām mācāmies saprast, ka lopiņi nav mājdzīvnieki un to uzturēšana ir samērā dārga, taču tas nemaina faktu, ka esam pieķērušies saviem dzīvniekiem, un atvadīties nebūs nemaz tik viegli. Varbūt ar laiku mēs iemācīsimies uz to skatīties citādāk, taču šobrīd vēl ir nedaudz skumji… Tā ka turam buru! ◆
