Ēka Pļaviņās, Odzienas ielā 2, ir ar vairāk nekā simt gadu senu vēsturi. Tā būvēta kā tirgotāju nams, bet vēlāk kļuva par vietu, kur dzima Latvijas armija. Gadu gaitā nams piedzīvojis gan uzplaukumu, gan mazāku rosību, bet šobrīd sākusies tā jaunā atmoda. Lai sakārtotu īpašumu, dodot godu tā vēsturiskajam nozīmīgumam, viena no nama īpašniecēm un biedrības “Laime Saimē” vadītāja Larisa Freija sākusi īstenot projektu “Pļaviņas — Latvijas armijas šūpulis”.
Nams ar nozīmīgu vēsturi
Projekta nosaukums ir cieši saistīts ar būtisko vēstures faktu par Latvijas armijas dzimšanu šajā ēkā 1919. gadā. Kā liecina vēstures fakti, ko savulaik publikācijās aprakstījis vēsturnieks Andris Rūtiņš, tā gada jūnijā toreizējā Stukmaņu miestā notika vairāku Latvijas valsts karaspēka grupējumu komandieru apspriede, kurā runāja un lēma par kopīgu un saskaņotu Latvijas karaspēka grupu cīņu pret neatkarīgās valsts ienaidniekiem. Tā 1919. gada 10. jūlijā visas latviešu nacionālā karaspēka daļas apvienotas un pārveidotas Latvijas armijā, kura sastāvēja no četrām etnogrāfisko novadu vārdā nosauktajām divīzijām. Par vienotās Latvijas armijas pirmo virspavēlnieku iecēla ģenerāli Dāvidu Sīmansonu. Savukārt pulkvedis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Austrumu frontes vadību. Tā štāba vajadzībām zviedru izcelsmes tirgotājs Hugo Apeltofts atvēlēja telpas sava nama otrajā stāvā Odzienas ielā netālu no dzelzceļa stacijas.
Andris Rūtiņš par to laiku raksta: “No štāba Apeltofta namā nākamo astoņu mēnešu laikā tika nosūtīti neskaitāmi rīkojumi dažādām Austrumu frontes karaspēka vienībām, no šejienes sākās plānveida Latgales atbrīvošana no sarkanās tirānijas. Stukmaņu miestā bija arī liels intendantūras un kara materiālu centrs mūsu novadnieka virsleitnanta Jūlija Rumpes vadībā, kurš tā vajadzībām atvēlēja sava tēva Indriķa Rumpes celtās preču noliktavas (spīķerus) blakus Stukmaņu stacijai. No šejienes visas Latvijas Austrumu frontes karaspēka vienības tika apgādātas ar ieročiem, munīciju, ekipējumu un pārtiku. Katru dienu cauri Stukmaņu miestam devās simtiem karavīru, kuri visi bija jāpabaro un jāizmitina pirms ceļa turpināšanas.”
1919. gada oktobrī ģenerāli Dāvidu Sīmansonu atcēla no armijas virspavēlnieka amata un 16. oktobrī šajā amatā iecēla pulkvedi Jāni Balodi, kurš tobrīd joprojām uzturējās Stukmaņos. 1920. gadā par varonību un kauju nopelniem atbrīvošanas karā Jānis Balodis tika paaugstināts par ģenerāli, kļūstot par pirmo karavīru, kurš ieguva ģenerāļa pakāpi neatkarīgās Latvijas armijā.
1934. gada 17. jūnijā pie nama Odzienas ielā 2 atklāja piemiņas plāksni ar uzrakstu: “Šai namā 1919. gadā atradās Austrumu frontes štābs, un šeit ģenerālis Jānis Balodis uzņēmās Latvijas Nacionālās armijas virspavēlniecību.” Padomju gados to noņēma, bet vēlāk atjaunoja.
— Esmu lepna, ka tieši Pļaviņas saistītas ar tādu nozīmīgu vēsturisku notikumu. Turklāt pilsētai vienmēr bijusi saistība ar bruņotajiem spēkiem, kas daudz devuši tās attīstībā. Kā krustpunkts, ko vieno dzelzceļš. Vēsture man nozīmīga bijusi jau mazotnes, jo vectēvs Jānis Žanis Dambis bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris. Viņš dienēja Oskara Kalpaka bataljonā un tagad atdusas dzimtajā Vīgantē. Savu vectēvu dzīvē neesmu satikusi, bet izaugu ar stāstiem par viņu. Daudz jau runāt par to visu nevarēja, bet kaut ko mums tomēr stāstīja. No bērnības man tuvas divas tautasdziesmas — “Tumša nakte, zaļa zāle” un “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”, ko dziedāja arī latviešu karavīri. Iepriekš nebija iespējas, bet šovasar augustā Staburagā, Stanģu kapos, vectēvam uzstādīju piemiņas plāksni un atjaunoju kapa virsmu. Paredzēts, ka viņa vārdu ierakstīs arī piemineklī Neatkarības kara varoņiem Jaunjelgavā, kur minēti citi Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri novadā, un piemiņas stendu izveidos Staburaga pagastā, — stāsta Larisa Freija.
Uz bodi pēc
konfektēm
Ne mazāk zīmīga ir arī Odzienas ielas nama senākā daļa. Larisa piebilst, ka ēka ir Pļaviņu veidošanās pirmsākumos. Līdz ar Stukmaņu (tagad Pļaviņu) dzelzceļa stacijas izveidi apkārtnē sāka būvēt mājas, un viena no tām 1900. gadā bija šis tirgotāja Hugo Apeltofta nams. Šajā vietā kūsāja tirdzniecība un preces tika nogādātas uz citām vietām. Vēl tagad vecāki pļaviņieši atceras, kā gājuši uz Apeltofta bodi, un īpašnieks, kurš ļoti mīlējis bērnus, cienājis viņus ar konfektēm. Tas bija liels notikums!
Pēdējos gados ēka bija tikai daļēji apdzīvota. Otrā stāva telpas, kur savulaik bija dzīvokļi, tagad ir tukšas, bet pirmajā stāvā turpina darboties veikals “Lats”. Ēkas vienā galā savulaik bija izveidota kafejnīca, vēlāk neilgi arī nelieli veikaliņi, bet jau vairākus gadus tur ir klusums. Saskaņā ar apstiprināto projektu šī telpa pārtaps par ekspozīciju zāli vēstures izzināšanai, kurā izvietos savāktos materiālus par Brīvības cīņām un ģenerāļa Baloža darbību Pļaviņās, kas pamazām jau veidojas. Šobrīd materiāli aktīvi tiek meklēti Kara muzejā, daudz palīdz Andris Rūtiņš no Vietalvas un vēsturnieks Jānis Liniņš.
Atjaunot paredzēts balkonu pie nama gala sienas pretī laukumam, kur savulaik ģenerālis Balodis uzrunāja savu armijas daļu. Daļēji uzlabos arī pašu ēku. Šobrīd darbi sākti laukuma izbūvē, ko bruģēs un vienā malā novietos mastus karogiem, kas būs redzami jau iztālēm. Veikals namā turpinās darbību, tāpat kā iepriekšējos pastāvēšanas gadus.
Sapņi piepildās
Sagatavošanās darbi šai iecerei ilga vairāk nekā gadu, un Larisa atzīst, ka tagad ir laba noskaņa, ka viss ir sācies. Tas liek domāt, ka viss ir iespējams un virzīsies arī tālāk uz priekšu. Viņa atzīst, ka vienam šādu ieceri grūti “pacelt”, tāpēc 2014. gadā nodibināta biedrība “Laime Saimē”, kurā apvienojušies ap 20 domubiedru, lai aktualizētu vēsturi un meklētu veidus piesaistīt līdzekļus šīs vietas sakārtošanai un tā kļūtu pieejama sabiedrībai. Tie ir pļaviņieši, kuriem svarīga šī ideja. Tagad tas izdevies, gūstot atbalstu biedrības “Aizkraukles rajona partnerība” atklātajā projektu konkursā Latvijas Lauku attīstības programmā, ko līdzfinansēja arī Pļaviņu novada pašvaldība, tādējādi apliecinot, ka pilsētai ir svarīgs šis objekts. Ar padomu un praktiski daudz palīdzējusi vēstures skolotāja Iveta Krastiņa, Zemessardzes pārstāvji un Aizsardzības ministrija. Tas viss dod pārliecību, ka biedrība nav viena. Arī būvniecības darbus veiks vietējais uzņēmums “Juniperus”, kas uzvarēja izsludinātajā iepirkumā.
— Projekts jāpabeidz nākamā gada jūnijā, un plānots, ka Latvijas armijas simtgadē 10. jūlijā tur būs liels pasākums, un kā senāk Balodis, tā tagad, iespējams, aizsardzības ministrs uzrunās sanākušos. Šoruden paredzam pabeigt āra darbus, lai ziemā var strādāt iekštelpās. Ir vēl tik daudz ieceru tālākajam, arī otrajam stāvam un pagalma piebūvēm, tāpēc ceram īstenot vēl kādu projektu vai piesaistot ziedotājus. Esmu sapņotāja, un, kā rāda dzīve, sapņi mēdz arī piepildīties, — saka Larisa Freija.
Izdodas atpirkt
Viņas saistība ar bijušo Apeltofta namu sākās padomju laikā, strādājot Patērētāju biedrības pārtikas veikalā. Larisa stāsta, ka vēl tagad atmiņā tā smaka, ko radīja piena produktu pārpalikumi, ko lējuši pagalmā bedrē, jo ēkai vēl nebija pieslēgta kanalizācija. Vēlāk viņa strādāja dzērienu veikalā, bet, kad sāka dibināties privātie uzņēmumi un varēja iegādāties īpašumus, kopā ar kolēģi Gaidu Bērziņu domājušas par savu veikalu. Tā radās “Monopols”, kas ilgus gadus bija pļaviņiešu iecienīta tirdzniecības vieta. Pirms vairākiem gadiem viņas šo rūpalu izbeidza, ļaujot šajā ēkā to turpināt citiem.
— Savu darbību Odzienas ielā sākām 1993. gadā, bet telpas nepiederēja mums. Uzzināju, ka ēkai pieteicies kāds īpašnieks no Rīgas. Toreiz bija laiks, kad daudzi mēģināja iegūt daudz ko par neko. Tomēr biju jau noskaidrojusi, ka ēka nepieder ne Patērētāju biedrībai, ne pašvaldībai un vienīgā Apeltoftu mantiniece dzīvo Zviedrijā, kur pirms kara bija pārcēlies arī pats īpašnieks. Sameklēju šo vīrieti, kurš bija pieteicies kā nama īpašnieks, un viņam pateicu, ka esmu savākusi visus dokumentus, kam ēka pieder. Viņš bija jurists, es — vienkārša pārdevēja un tomēr uzvarēju, vēlāk nopērkot namu no īpašnieces, — stāsta Larisa.
Kad tas noticis, tikai tad apjautušas, cik daudz līdzekļu tajā jāiegulda, lai sakārtotu! Kamēr darbojās uzņēmums, tas bija vieglāk, bet tagad jādomā par līdzekļu piesaisti. Arī ikdienā nav daudz iespēju būt uz vietas un kaut padzīt dzērājus un apkārtnes piegružotājus, kuri tur līdzās esošajā krūmājā raduši ‘‘atpūtas vietu’’. Nelūgti viesi namā ir baloži. Putni piestāv pilsētai, bet tik liels daudzums rada postījumus un problēmas ēkai. Tā ka būs jāmēģina ierobežot putnu skaitu šajā vietā un miermīlīgi visiem kopā sadzīvot. ◆
