Šī stāsta moto varētu būt: nekad nav par vēlu sākt ko jaunu. Nedēļas jubilāre skrīveriete Angelika Panteļejeva, pārkāpjot 40 gadu slieksni, sevī juta aicinājumu skriet. Tagad viņa saka — ja būtu ļauts, dzīvē neko citu nedarītu, labprāt tikai skrietu. Pārējā laikā viņa bija un joprojām ir divu bērnu mamma, sieva, darba kolēģiem — grāmatvede.
Angelika ir mana vienaudze, un viņas dzimšanas diena ir četras dienas pēc manējās. Tas bija arī mazs pamudinājums mūsu sarunai. Kādu laiku mācījusies manā dzimtajā Bauskas pusē — Saulaines lauksaimniecības tehnikumā. Bet, ja Angelikas dzimtā vieta jānosauc precīzi, tā ir Viesīte. Ģimene dzīvojusi Jēkabpilī, bet gadu pēc meitas piedzimšanas pārcēlās uz Skrīveriem — jubilāres vecvecāku dzīvesvietu. Mamma Rasma bija medmāsa, tētis Alfons — radioinže-
nieris. Abi vecāki strādāja Rīgā. Iespējams, mammas profesijas ietekmē Angelika tagad mājās ir vietējā “dakterīte” un, ja nepieciešams, var arī iešpricēt.
Bērnība pagāja bez bērnudārza pieredzes, par ko nejūtas sliktāk. Kamēr vecāki darbā, Angelika ar draudzenēm dzīvojās šķūnītī — štābiņā. Gadījās, ka viņu paņēma līdzi uz Rīgu vai no turienes atveda kādu kārumu. Par savām bērnības garšām viņa sauc Centrāltirgus cīsiņus, maizi no Rīgas veikaliem, saldos sieriņus un plombīra saldējumu. Vēl viņa atceras kādu bēniņos noslēptu metāla kasti. Tikai tad, kad pasludināja Latvijas neatkarību, vectēvs kasti ļāvis atvērt. Tajā bija sarkanbaltsarkanais karogs.
Pienākumi ģimenē atņēma zirgus
Nepilnus divus gadus pēc Angelikas pasaulē nāca brālis Raitis. Atceroties jaunību, Angelika saka: “Tēvs bija stingrs, uz ballītēm nelaida. Varbūt izklausīsies dīvaini, bet uz pirmo aizgāju tikai 22 gados. Kamēr citi agrā jaunībā izbaudīja ballītes, es aizrāvos ar jāšanas sportu. No 16 līdz 22 gadiem.” Cik nopietnas bija jāšanas nodarbības, var spriest pēc tā, ka vietējā mēroga sacensības notika katru nedēļas nogali. Labākais rezultāts lēkšanā — 1,3 metri. Pirmajā gadā katrā nodarbībā bija jāizvēlas cits zirgs, vēlāk nācās iejāt arī jaunos zirgus, un neiztika bez traumas — lauztas rokas. “Uz treniņu gāju ar stresu, jo nevarēja zināt, kāds zirgs trāpīsies,” atceras jubilāre.
Seši gadi, un pēkšņi jāšana Angelikas dzīvē bija nogriezta kā ar nazi. “Nesen pamēģināju atcerēties: kā tas ir — lēkt ar zirgu pāri šķērslim. Man bija bail.” Iemesls tik pēkšņam lēmumam? “Vīrs, ģimene, bērni, un tad lielākoties biju pakārtota viņiem… Tas bija arī laiks, kad satiku Andri, un šogad svinējām 20 gadu kāzu jubileju,” saka jubilāre.
Gargabalniece
Laiks Skrīveru vidusskolā viņai saistās ar ne pārāk patīkamām atmiņām. Mācījās labi, bet ar klasesbiedriem nesatika. Tomēr pirms diviem gadiem, satiekoties salidojumā, kopīgo pavadīto laiku atcerējušies ar labu.
Ieskatoties jubilāres sociālo tīklu profilā, bildēs no skriešanas sacensībām, rodas priekšstats, ka viņas aizraušanās ir vieglatlētika. Tomēr jaunība nebūt nav saistīta ar sportu. Normatīvus nokārtojusi, padevās slēpošana, bet problēmas bija ar īsajām distancēm. Vienmēr pietrūcis spēka.
Pēc Skrīveru skolas beigšanas stājusies LLU ar domu studēt veterināriju. Mēģinājums bija neveiksmīgs, un plāns B bija “Saulaines lauksaimniecības tehnikums”. Mācījusies par lauksaimnieci. Tas nozīmē zināšanas agrotehnikā, zootehnikā, ekonomikā un grāmatvedībā. Tolaik pēc lauksaimniekiem pieprasījuma nebija un no plašā zināšanu klāsta izvēlējās grāmatvedību. To vēlāk apguva padziļināti, un arī šobrīd viņai darbs ir šajā jomā.
Visgrūtāk ziemas mēnešos
Skriešana Angeliku aizrāva salīdzinoši nesen — pirms pieciem gadiem. Bija brīvs laiks, precīzāk, domājusi, ko darīt, kamēr gaida meitu no dziedāšanas pulciņa Skrīveru kultūras centrā. “Vienkārši sāku skriet skolas stadionā. Tas bija oktobrī. Pēc diviem mēnešiem varēju jau noskriet pirmos piecus kilometrus. Ziemā — slapjdraņķī, aukstumā, tumsā — skriet ir visgrūtāk. Ir brīži, kad visu gribas mest pie malas. Skrīveros arī īsti nav, kur skriet. Cik apļosi pa stadionu tos 300 metrus? Skrienu ielās.”
Kopš tās dienas būs pagājuši pieci gadi. Vai skriešana joprojām aizrauj? “Patīk, un arī veselība labāka, retāk slimoju, vienīgi pret vēdera vīrusu nelīdz pat aktīvs dzīvesveids.”
Vai bērni Enija (11) un Renārs (19) mantojuši mammas aizrautību ar zirgiem vai skriešanu? Renāru aizrauj mūzika, viņš spēlē vietējā grupā, bet Enija ir Skrīveru Mūzikas un mākslas skolas audzēkne. Pagājušajā sestdienā Renārs kopā ar mammu noskrēja 21 kilometru — Latvijas čempionātā pusmaratonā “We Run Riga”. Angelika piedalījusies arī sacensībās Igaunijā, Lietuvā, un kopā ar viņu brauc ģimene, tāpēc paralēli skriešanai tā ir arī ekskursija. Šogad sacensībās Salaspilī “Ezerkauliņu pusmaratonā” 10,5 kilometru distancē ieguva trešo vietu, “Olaines apļos” 10 km distancē — otro vietu. Šāds rezultāts sasniegts, piedaloties 40—50 gadu vecumu grupā. Pērn Rēzeknē Latvijas čempionātā veterāniem 3 km distancē ieguva pirmo vietu.
Jubilāre teic, ka nākamgad gribētu noskriet maratonu, tas ir, 42 kilometrus. Iespējams, tas varētu notikt Polijā. Šobrīd garākā distance bijusi 30 kilometru. Pēc tās šķitis, ka sasniegts maksimums, bet pieredzējuši maratonisti sakot — tu vari skriet vairāk, nevarēšana ir tikai galvā. Pamazām nonākusi pie idejas par sevi kā sporta treneri — ar nolūku motivēt pievērsties sportam arī citus cilvēkus, kuriem pāri 40.
Dzimšanas diena jubilārei, pirmkārt, nozīmējot daudz darba gada klāšanā. Nedēļas beigās Skrīveros būs riteņbrauciens, un jāpalīdz arī tā organizēšanā. Vai atliek laiks sev? “Kad skrienu. Domāt,” saka Angelika, un seko ilgs klusuma brīdis.
Rudens un ziemas vakaros, kad laukā ir draņķīgs laiks, top tamborēti eņģelīši — dāvanas Ziemassvētkos. Pagājušajā gadā esot tā aizrāvusies ar eņģelīšu darināšanu, ka tikai janvāra beigās apstājusies. ◆
