“Staburags” turpina iedibināto tradīciju arī šogad — apceļo Latviju. Iepriekšējās ekskursijās iepazinām Latgales pusi, šoreiz devāmies uz Vidzemi.
Valda violetie toņi
Pirmais pieturas punkts — Umurgas pagasts. Vispirms jau tāpēc, ka te audzē Latvijas klimatiskajiem apstākļiem ne īpaši piemērotās lavandas. Otrkārt, todien norisinājās šim augam veltītie svētki, kas pulcēja daudzus interesentus no tuvākas un tālākas apkārtnes.
“Staburags” jau pirms dažiem gadiem rakstīja gan par lavandu svētkiem Kurzemē, Saldus pusē, gan arī par lavandu lauku izveidi. Kā vieni, tā otri lauki pieder šai pašai saimniecībai — “Lillas Lavander” —, tāpat arī problēmas ir tās pašas, audzējot lavandas kā Kurzemē, tā Vidzemē. Zili violetie ziedi bija atvērušies pilnā plaukumā, iepriecinot pasākuma apmeklētājus. Līdz ar to varēja gan fotokamerās, gan telefonos iemūžināt stādījumus, kā arī šo augu fonā fotografēties. Svētku rīkotāji bija padomājuši pat par vissīkākajām niansēm. Violetos toņos bija piknika pledi, puķudobju apmales, galdu pārklāji, produktu iesaiņojumi, krēsli, retro velosipēds, pat “sirsniņmājas” sirds. Arī mūsdienīgāki mehānismi — velosipēds—zāles pļāvējs un velosipēds, kam pedāļi kustas ar roku palīdzību — bija ieguvuši violetīgu nokrāsu.
Ieklausoties saimnieku stāstījumā par lavandu lauku izveidi, kārtējo reizi jāsecina — labi un viegli ir tur, kur mūsu nav. Šis skaistums netapa vienā mirklī, pat ne vienā gadā. Sākumā bija tikai nežēlīgs darbs, darbs un vēlreiz darbs. Vispirms stādīšana, tad ravēšana, ziedu apgriešana, lai stādam veidotos krūms, kas sakuplotu un saziedētu, un mēs par to varētu priecāties, ziedu kaltēšana tā, lai nezustu smarža, krāsa, galvenais, vērtība. Vēl šim brīnumam ir jāiztur Latvijas kaprīzās ziemas — ja uznāk lietavas, tad kailsals, viss darbs vējā un jāsāk atkal viss no gala. Domāju, saimnieki visas grūtības nemaz neatklāja, lai svētku diena nepārvērstos par čīkstēšanas pasākumu, bet gan centās būt pozitīvi, lai šādas pašas emocijas smeltos arī pasākuma dalībnieki.
Līvu ciems
Tālāk dodamies uz Limbažiem. Vidzemes mazpilsēta, savulaik arī Hanzas savienības pilsēta un Rīgas arhibīskapijas tā sauktā Līvu gala administratīvais centrs. Nosaukuma izskaņa “-aži” liecina, ka Limbaži reiz bijuši līvu apvidus, jo tulkojumā no līvu valodas “aži” nozīmē “ciems” (Ainaži, Ropaži utt.). Vēl viena versija, ka Limbažu vārds cēlies no nosaukuma Lembsele vai Lemesele, kas nozīmējis “plaša sala mežainā purvā”, jo 11. — 12. gadsimtā Ziemeļvidzeme tiešām bija klāta bieziem mežiem un purviem.
Limbaži kā pilsēta veidoties sāka 13. gadsimtā. Tai ietilpstot Hanzas savienībā, attīstījās tirdzniecība. Pa Svētupi iekšzemes preces (medu, vasku, ādas, labību) veda līdz jūrmalai, kur pārkrāva jūras kuģos, kas tās nogādāja Lībekas, Visbijas un citu Hanzas pilsētu ostās. 16. gs. sākumā pilsētas kā tirdzniecības centra nozīme mazinājās, jo, aizsērējot Dūņezeram un Svētupei, tie vairs nebija izmantojami upju transportam un līdzšinējās novadā ražoto preču eksporta funkcijas lielā mērā pārņēma Rīga un Salacgrīva. Pie tam pilsētu cita pēc citas piemeklēja dažādas likstas. 1558. gadā to nodedzināja Jāņa Briesmīgā karaspēks, 1567. gadā — dedzināja zviedri, 1575. gadā — atkal krievi. Pēc atkārtotas Lemiseles ieņemšanas 1602. gadā zviedri galīgi nopostīja pilsētu un tās nocietinājumus, kurus pēc tam vairs neatjaunoja.
1747. gadā ugunsgrēkā pāris stundu laikā nodega visa pilsēta, neskarot tikai četras ēkas. Kaut arī pilsēta tika atjaunota, turpmāk attīstījās lēni. Aktīvāka saimnieciskā rosība sākās 1877. gadā, kad ar likumu Limbažus atbrīvoja no līdzšinējās pakļautības Rīgai.
Pēc Pirmā pasaules kara gadu panīkuma saimnieciskā un kultūras dzīve Limbažos atjaunojās ar jaunu sparu, tomēr, tāpat kā pirms kara, tā bija neliela Valmieras apriņķa pilsētiņa, kuras iedzīvotāju galvenā nodarbošanās bija tirdzniecība un amatniecība. Limbažu attīstību veicināja 1934. gadā izbūvētā Rīgas—Limbažu dzelzceļa līnija. Strauja pilsētas izaugsme sākās arī pēc 1967. gada, kad izveidoja Limbažu rajonu un pilsētā noritēja intensīva celtniecība. Mūsdienās Limbažu dzīve pārsvarā ir saistīta ar lauksaimniecību un pārtikas pārstrādi. Lauksaimniecībā izmantojamās zemes Limbažu rajonā veido gandrīz trešdaļu no kopējās rajona zemes platības. Attīstās arī mežsaimniecība, kokapstrāde un citas apstrādes rūpniecības nozares.
Baumaņu Kārļa
dzimtā puse
Limbažu vārds cieši saistīts ar Baumaņu Kārli. Viņš dzimis 1835. gadā Viļķenes pagastā zemnieku ģimenē, bijis sestais bērns. Taču zemes darbi Kārli neinteresējuši, jau mazotnē bijis skaidrs, ka viņa sirdslieta būs viss, kas saistīts ar mākslu. Vispirms pabeidzis Limbažu draudzes skolu, izglītojies arī Cimzes skolotāju seminārā un sācis strādāt par mājskolotāju kāda muižnieka ģimenē, taču drīz vien uzteicis darbu, jo tika aizskarta nacionālā pašapziņa. Devies uz Pēterburgu un atradis darbu Sv. Annas baznīcas skolā, kā arī slepenā padomnieka N. Rebindera ģimenē. Bijis ļoti aktīvs — darbojies gan “Pēterburgas Avīžu” redkolēģijā kopā ar Ausekli un Krišjāni Valdemāru, gan iesaistījies Pēterburgas latviešu lasāmajā biedrībā. Svarīgs pavērsiens viņa dzīvē bija ievēlēšana par Rīgas Latviešu biedrības runasvīru un Dziedāšanas komisijas locekli 1870. gadā, kur viņš piedalījās Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku sagatavošanā. Šajā gadā viņš apprecējās ar Sārumu muižas rentnieka fon Vites meitu un bija vācu valodas skolotājs prestižajā Smoļnija Dižciltīgo jaunavu institūtā. 1872. gadā piedzima meita Lilija Elizabete, trīs gadus vēlāk otra meita — Marta Matilde.
1873. gada Pirmajos Dziesmu svētkos atskaņoja divas Baumaņu Kārļa oriģināldziesmas — “Tēvijas dziesmu” un “Daugavas zvejnieku dziesmu”. Tautas himnu “Dievs, svētī Latviju!” programmā cenzūras dēļ neiekļāva, bet tomēr dziedāja svinīgajā atklāšanā 1873. gada 26. jūnijā Rīgas Latviešu biedrības zālē. Baumaņu Kārlis kopā ar savu skolotāju Jāni Cimzi un virsdiriģentiem darbojās koru karu žūrijas komisijā. 1874. gadā Pēterburgā publicēja Baumaņa dziesmu krājumus “Austra” un “Līgo” ar himnu “Dievs, svētī Latviju”, pēdējo gan Rīgas ostā krievu valdība konfiscēja un sadedzināja turpat Daugavmalā.
Lai arī Baumaņu Kārlis tiek atzīts par labu skolotāju, nodrošināts ar darbu prestižās mācību iestādēs un ne reizi apbalvots par savu darbu, tomēr jaunlatviešu kustības atbalstīšanas dēļ viņu no darba atlaiž un nākas atgriezties Limbažos. Te viņu sagaida atplestām rokām, un saviesīgā dzīve Limbažos Baumaņu Kārļa vadībā uzņem straujus apgriezienus. Taču diemžēl izirst paša ģimene… Baumaņu Kārlis miris 1905. gadā un apglabāts Limbažu kapsētā. Viņa komponēto darbu par Latvijas valsts himnu apstiprināja 1920. gadā Latvijas Satversmes sapulces sēdē, pēc okupācijas 1991. gada 15. februārī Latvijas PSR Augstākā padome to atkal atjaunoja kā valsts himnu.
(Turpmāk vēl.)
