Laikā, kad Latvijā pamazām sāk iekrāsoties kļavu lapas, rudens lutina ar siltu un saulainu laiku, 35. dzimšanas dienu svin neretiete Anita Kuzņecova. “Pirmajā vietā manā dzīvē ir bērni, īpaši mazais. Meita jau ir patstāvīga, daudz ko izlemj pati, bet puika gan vēl ir atkarīgs no manis. Laikam tāpēc, ka liela daļa manas dzīves saistīta ar zemessardzi, kur lielākoties tomēr ir vīriešu kolektīvs, arī dzīvē man izdodas vieglāk veidot attiecības ar puišiem, saprast viņus un rast kopīgu valodu. Tā ir arī ar dēlu,” atklāj jubilāre.
Darba dēļ jāmaina bataljons
Anita sevi uzskata par neretieti, jo dzīvo te no trīs gadu vecuma. Kopā ar dzīvesdraugu Māri audzina divus bērnus — meitu Kitiju (13) un dēlu Robertu (4), savu dzīvi saistījusi ar aktīvu darbošanos zemessardzē jau no 18 gadu vecuma. “Vienmēr esmu bijusi “pašpuika”, kopš bērnības esmu aizrāvusies ar sportu. Kad Neretas vidusskolā sāka darboties jaunsargu kustība, painteresējos, vai meitenēm tur arī būs, ko darīt. Lai uz nodarbībām nebūtu jāiet vienai, aicināju sev līdzi draudzeni. Tiklīdz apritēja 18, uzreiz iestājos zemessardzē un aktīvi darbojos joprojām. Visu laiku biju Aizkraukles 55. kājnieku bataljonā, taču darba dēļ ne tikai man, daudziem nācās mainīt bataljonu. Strādāju Lielvārdes aviācijas bāzē, kur ar zemessardzes starpniecību piedāvā darbu apsardzē, un, lai varētu turpināt strādāt, bija jāiestājas Ogres 54. Zemessardzes kājnieku bataljonā. Protams, biju pieradusi pie 55. bataljona biedriem, un žēl, ka darba dēļ nācās mainīt kolektīvu, taču tādi ir nosacījumi. Darbs aviācijas bāzē ir mans pamatdarbs jau kopš 2006. gada, tas ir darbs maiņās — diennakti strādā, trīs brīvas. Pa šiem gadiem jau esmu pieradusi pie darba naktīs un šī režīma, nespēju iedomāties, ka varētu strādāt no pulksten 9 līdz 17,” atklāj Anita.
Aizrauj sacensību gars
Tieši zemessardzē Anita ieguvusi daudz draugu un paziņu, savukārt pēc darba labprātāk laiku pavada klusi, ģimenes lokā, ārpus zemessardzes aktivitātēm viņu nesaista plaši un skaļi pasākumi. “Pirms dažiem gadiem jutu, ka iestājusies rutīna — mājas, darbs, mājas, darbs, taču pēdējo gadu, divus, jūtu jaunas enerģijas vilni, man gribas piedalīties mācībās, sacensībās, tāda sajūta, ka zemessardze mani aizrāvusi no jauna! Daru visu ar pilnu atdevi, piedalos un iesaistos visur, kur vien spēju, reizēm pat kolēģi aizrāda, ka vajag sevi pasaudzēt. Pa šiem gadiem esmu novērojusi un izjutusi ļoti atšķirīgu sabiedrības attieksmi pret zemessargiem. Joprojām ir daļa sabiedrības, kas uzskata, ka zemessardze tikai tērē valsts naudu, rīkojot mācības, aktivitātes un nometnes, taču ir daļa, kas to atbalsta. Patlaban zemessargi kļuvuši ļoti aktīvi, piedalās dažādos pasākumos pilsētās, novados, popularizē mūsu misiju un darbu,” teic jubilāre.
Volejbolu spēlē kopā ar meitu
Neretiete atklāj, ka bērni un ar viņiem kopā pavadītais laiks viņai ir ļoti svarīgs. Anita ir savas meitas Kitijas līdzjutēja: “Ļoti lepojos ar meitas panākumiem volejbolā, esmu liela viņas fane, priecājos par katru sasniegumu, cik vien spēju, vienmēr esmu līdzās spēlēs, atbalstu. Trenera vadībā meitenes spēlē un piedalās sacensībās klasiskajā volejbolā, bet sacensības pludmales volejbolā palīdzam rīkot mēs, vecāki. Protams, arī sports, tāpat kā jebkurš vaļasprieks, prasa vecāku ieguldījumu — gan finansiālu, gan morālu atbalstu, jāatrod arī laiks, ko pavadīt ar bērnu kopā. Tā kā man pašai ļoti patīk volejbols, esmu kopā ar meitu un viņas komandas biedrenēm piedalījusies vairākās sacensībās. Sākumā meita tam piekrita nelabprāt, taču tagad jau varam labi saspēlēties. Esmu secinājusi, ka viņa spēlē daudz labāk par mani, tas ir arī trenera Imanta Silava nopelns.”
Anita teic, ka arī rīt, 22. septembrī, kopā ar meitu un komandas biedrenēm iecerējusi doties uz sacensībām, kas notiks Cēsīs.
Pārsteigums
30. dzimšanas dienā
Runājot par dzimšanas dienas svinībām, Anita teic, ka labprātāk tās nosvin klusi, ģimenes lokā ar tuvajiem cilvēkiem. “Uz visu mūžu atmiņā paliks mana 30. dzimšanas diena. Iepriekšējā dienā bija maiņa, tolaik gaidīju Robertu, un mājās pēc darba atgriezos pārgurusi. Biju nodomājusi, ka apaļā jubileja jānosvin vismaz ar vecākiem, taču tam nebija spēka, lai īstajā dienā kaut ko organizētu un saklātu svētku galdu. Atverot mājas durvis, mani sagaidīja tuvākie cilvēki, vecāki, radinieki un draugi, māja bija pilna ar ciemiņiem! Māris par to bija parūpējies, turklāt bija saklāts arī skaists un bagātīgs svētku galds. Tie sievietei ir īstie svētki, kad nav stundām ilgi jāstāv pie plīts gatavojot, turklāt toreiz, būdama grūtniece, visu uztvēru sakāpināti, tāpēc arī labās emocijas man bija divtik labas!” atceras jubilāre.
Patlaban Roberts cītīgi apmeklē bērnudārzu “Ziediņš”, ir ļoti apzinīgs un jau pazīst visus burtus, pa zilbēm jau “velk” kopā vārdiņus. “Tētis prata lasīt četros gados, domāju, arī Roberts to iemācīsies. Neuzspiežam, bet, kopā daudz darbojoties, spēlējoties un mācoties, viņam pašam par to ir izveidojusies interese,” teic Anita. ◆
