Turpinām mūsu lasītājus iepazīstināt ar 13. Saeimas deputātu kandidātiem, kas startē vēlēšanās Zemgales vēlēšanu apgabalā no Aizkraukles reģiona, kā arī vērtēt partiju programmas. Šoreiz tuvplānā Latvijas Reģionu apvienība (LRA) un partijas “KPV LV” deputātu kandidāti.
Latvijas Reģionu apvienība (LRA) ir centriska politiska organizācija. Izveidota 2014. gadā, apvienojot partijas “Reģionu Alianse”, “Vidzemes partija” un partiju “Ogres novadam”. LRA apvieno vairāk nekā 2000 biedru. Kopējais kandidātu skaits 11. sarakstā ir
114: 83 vīrieši un 31 sieviete. Viena no viņām ir Anta Teivāne —
Aizkraukles novada kultūras nama direktore, novada domes deputāte. Otrs deputāta kandidāts LRA ir Skrīveru sociālās aprūpes centra direktors Ainārs Arnītis.
Katrās vēlēšanās ar citu partiju
Ainārs Arnītis ir no Pļaviņu novada Klintaines pagasta. Beidzis Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumu un Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, pēc profesijas — inženieris.
Viņam ir liela pieredze pašvaldību darbā: bijis Klintaines pagasta priekšsēdētāja vietnieks saimnieciskajos jautājumos, vēlāk arī pagasta padomes priekšsēdētājs, pildījis pagasttiesas priekšsēdētāja pienākumus. Pēc novadu reformas bijis Pļaviņu novada domes priekš-
sēdētāja pirmais vietnieks.
“Staburags” 2015. gada 30. jūnijā lasītājus informēja par viņa stāšanos šajā amatā. Ieskatoties VID datubāzē, redzams, ka 2017. gadā Arnītis bija Pļaviņu novada domes deputāts, administratīvo aktu strīdu komisijas loceklis Pļaviņu novada domē, kā arī “Ziedugravu” direktors. Bija arī valdes loceklis “Aizkraukles pilsētas un rajona Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā”. Slēdzis patapinājuma līgumu par automašīnas izmantošanu Skrīveru novada domes vajadzībām. Deputāta kandidātam ir viens nekustamais īpašums Klintaines pagastā un zeme un ēkas kopīpašumā šajā pašā pagastā.
Iespējams, viņš ikdienā pārvietojas ar 2005. gada Chevrolet Aveo, kas īpašumā ir vismaz septiņus gadus. Personīgajā autoparkā ir arī 2003. gada izlaiduma VW Bora un kāda 1993. gadā pašizgatavota piekabe. Strādājot vairākās vietās, ienākumi gan ir gaužām mazi — 2017. gadā vien 17,2 tūkstoši. Pērn 1414 eiro saņēmis arī no Lauku atbalsta dienesta.
Pagājušajā gadā Ainārs Arnītis pašvaldību vēlēšanās cīnījās par iekļūšanu Pļaviņu novada domē. Kandidēja viņš no Vidzemes partijas. Tā ieguva 33% balsu un pārliecinoši uzvarēja, iegūstot piecus deputātu krēslus novada pašvaldībā. Arnītis toreiz bija noraidošs pret otru populārāko partiju novadā — “Vienotību”, sakot, ka tai iespēju veidot vadību nepiedāvāšot. Viņš arī neslēpa, ka “Vidzemes partija” cerēja uz sešām, nevis piecām vietām domē, un tikai iedzīvotāju zemās aktivitātes dēļ tas nav īstenojies. Ainārs Arnītis balotējās arī 12. Saeimas vēlēšanās no partijas “Vienoti Latvijai”. Šajā sarakstā bija arī Ivars Godmanis, Aivars Kalvītis, Ainārs Šlesers un citas spilgtas politiskās figūras. Savukārt 2009. gada pašvaldības vēlēšanās viņš bija “Tautas partijas” rindās.
“Staburags”, tāpat kā citiem aprakstītajiem deputātu kandidātiem, arī Aināram Arnītim vēlējās uzdot dažus jautājumus par viņa plāniem un iecerēm, kandidējot uz Saeimu. Taču nepilnas nedēļas laikā šis deputāta kandidāts tā arī neatrada iespēju ne rakstiski, ne telefoniski uz tiem atbildēt.
Ja sēdēsi mājās — nepārmet
Anta Teivāne, Aizkraukles novada kultūras nama direktore, novada pašvaldības deputāte, 13. Saeimas vēlēšanās kandidē Latvijas Reģionu apvienības sarakstā Zemgales vēlēšanu apgabalā.
Informācija Valsts ieņēmumu dienesta datubāzē vēsta, ka Antai Teivānei 2017. gadā bija arī Aizkraukles novada domes priekšsēdētāja vietniece, Aizkraukles novada pašvaldības interešu izglītības un pieaugušo neformālās izglītības programmas licencēšanas komisijas locekle. Līdz ar to pērn deklarētie ieņēmumi ir 22 tūkstoši eiro. Deputāta kandidātei Aizkrauklē pieder trīs dzīvokļi, kā arī ir parādsaistības — gandrīz 37 tūkstoši eiro. Viņa beigusi Aizkraukles 2. vidusskolu, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ieguvusi bakalaura grādu svētku režijā.
— Kāpēc šāds lēmums — kandidēt Saeimas vēlēšanās?
— Man ir divdesmit gadu pieredze kā pašvaldības deputātei, un esmu saskārusies ar daudzām un dažādām jomām, saistītām ar iedzīvotāju labklājību, ekonomiku un attīstības plānošanu. Esmu arī vienā no politiskajiem spēkiem — Vidzemes partijā, kuras līdzdibinātāja esmu un kas veido LRA, tā ka šo politisko spēku un mani mērķi saskan, saistās ar manu ikdienas darbu visus šos 20 gadus. Ar pilnu pārliecību saku, ka reģionu politikai jābūt konkrētākai, virzītai uz lauku labklājību. Man ir pietiekami daudz informācijas par to, kas notiek reģionos, — gan no izpildvaras, gan no lemējvaras viedokļa, nevalstiskajā sektorā, starp uzņēmējiem. Domāju, mana pieredze reģionu politikas veidošanas jautājumos noderētu arī valstiskā līmenī. Varbūt esmu nedaudz utopiste, uzskatu, ka arī piliens var sagraut akmeni, un to, kāda ir mūsu valdība, Saeima, tas ir iedzīvotāju ziņā. Tāpēc saku, ka uz vēlēšanām ir jāiet, un, ja patiešām vēlme kaut ko mainīt, arī jābalotējas. Ja sēdi mājās, tev ir citi uzskati, bet neko nedari, lai to paustu, tad nevari pārmest citiem, kuri iet un dara. Tā ir mana pārliecība.
— Kuras jomas, jautājumi kā Saeimas deputātei būtu tuvākās?
— Reģionu attīstība, protams, arī kultūras joma, par kuru visvairāk interesējos. Interesē arī nodokļu jautājumi un konkrēti tie, kas skar mazos un vidējos uzņēmējus. Līdz šim esmu saņēmusi ļoti daudz sūdzību no uzņēmējiem par to, ka ir ļoti grūti noturēties biznesā, cīnīties ar normatīviem, birokrātiju. LRA programmā ir arī punkts par novadu identitātes stiprināšanu, un to var darīt ar kultūras, ekonomikas, plānošanas, Eiropas fondu palīdzību.
— Vai šāda atsevišķu novadu identitātes stiprināšana patiesībā nerada plaisu starp iedzīvotāju grupām?
— Identitāte nenozīmē tikai kultūrvēsturiskā mantojuma vai kādas atšķirības. Identitāte var būt lepošanās ar attīstītu ekonomiku novadā, labu savstarpēju sadarbību gan iedzīvotāju, gan uzņēmēju vidū, iedzīvotājiem radot sociāli drošu vidi. Katrā novadā ir arī savas unikālās vērtības, kuras var attīstīt. Nenoliedzami mēs esam atšķirīgi piejūras reģionā, Pierīgā, Vidzemē, un visi nevar būt vienādi. Protams, latvietim ir tas gēns, mēs gribam salīdzināt, atšķirties. Arī senatnē šajā vietā, ko tagad saucam par Latviju, dzīvoja daudzas tautas — sēļi, kurši, latgaļi, jātvingi, bet visi kopā tās bija baltu ciltis.
— Partijas programmā ir arī punkts par skolām tuvāk skolēniem. Vai tas nozīmē reanimēt aizvērtās skolas? Lai arī kā daudziem šis valdības lēmums nepatika, tas ir loģisks.
— Mēs neesam par to, ka no jauna jāatver šīs skolas. Programmā teikts, ka sākumskolas posmam — pirmajām četrām klasēm — jābūt maksimāli tuvu mājām. Vidusskolu un augstskolu nav nozīmes mākslīgi uzturēt, ja tā nav konkurētspējīga.
— Partijas priekšvēlēšanu programmā arī iekļauts punkts par 2% pašvaldību budžeta nodošanu iedzīvotāju izlemšanai par prioritāri risināmiem jautājumiem.
— Vienmēr esmu uzskatījusi, ka labs pārvaldes princips ietver arī dialogu ar iedzīvotājiem. Nezinu, vai tas vienlīdz labi darbosies visās pašvaldībās, bet ar sakarīgu vadību reāli iesaistot iedzīvotājus novada attīstības plānošanas procesā ne tikai formāli. Pašvaldība varētu dažus jautājumus risināt, jautājot iedzīvotāju viedokli. Arī Aizkrauklē esam uzklausījuši pārmetumus par to, kāpēc sakārtoja daudzdzīvokļu māju iekšpagalmu, bet kāpēc maz uzmanības pievērš Daugavas krastmalai. Tomēr ilgtermiņā pierādījies, ka lēmums par labu pagalmu sakārtošanai ir bijis pareizs. Šo 2% nodošana iedzīvotāju ziņā ir demokrātijas izpausmes veids. ◆
Vērtē Jānis Staltmanis, no Latvijas Liberālās partijas kandidēja 6. Saeimas vēlēšanās, bijušais Aizkraukles 55. Zemessardzes bataljona sakaru nodaļas priekšnieks
— Katru vakaru esmu veltījis laiku vienas partijas programmai, līdz radies secinājums, ka tās savā starpā ir ļoti līdzīgas, rodas sajūta, kā būtu nošpikojuši savā starpā, tik rindas vietām samainītas. No katrām Saeimas vēlēšanām esmu sakrājis partiju programmas. Vēlāk tās pārlasu, un ir dīvaini vārdus salīdzināt ar darbiem, kas būtiski atšķiras. Nereti jau pāris dienu pēc vēlēšanām.
Par Latvijas Reģionu apvienības priekšvēlēšanu programmu jāsecina, ka izklausās labi, bet jāskatās, kādi būs darbi. Lai arī programmā iekļautas rindas par izglītības iespējām tuvāk dzīvesvietai, skaidrs, ka izglītības kvalitāte nevar būt vienā līmenī mazā lauku skolā un reģiona centrā. Skolu aprīkojums, tehniskā bāze nav lēta, un labi, ja pašvaldības to var finansēt. Jo pašvaldība mazāka, jo naudas mazāk, un to jūt arī izglītības jomā, un diez vai kas tuvākajā nākotnē radikāli mainīsies. Mani interesējošs punkts — neaplikt ar nodokli pensijas, kas ir minimālās algas apmērā. Domāju, tas ir reāli izdarāms, bet atkarīgs no politiskās gribas. Tāpat daudz ko varētu darīt citādi, labāk, bet, kā kādā televīzijas diskusijā teica, cik tās biezputras tajā katliņā ir, tik to karotīšu katram sanāk. Aizskaroša ir pašreizējo politiķu nostāja pret skolotājiem. Agrāk skolotājs, mācītājs un ārsts bija trīs cienījamākie cilvēki pagastā, visi klanījās. Tagad viņu darbs ir noniecināts, tik tikko var nopelnīt vidējo algu. Arī pensijas pārrēķinot un pieliekot piecus eiro klāt, ir kā smiešanās par cilvēkiem.
Apspriežot partiju jautājumu, noteikti neatbalstu pārbēdzējus no vienas partijas citā. Ja esi ar sirdi un dvēseli bijis vienā, bet, kad tai vairs nav reitingu, aiziet pie populārākas, “uzmest” veco? Nav glīti, konkrēti runāju par Gunāru Kūtri. Ar viņu esmu daudz bijis kopā, daudz kas pārrunāts, bet pēc šāda lēmuma cieņas pret viņu nebūs. Otrs jautājums — vecie “vēži”, kuri sēž Saeimā otro, trešo sasaukumu un neko nav izdarījuši. Tādus diemžēl ievēl atkārtoti, bet viņi gremdē nost jaunās partijas, kurās ir darītāji. Vēlētājiem jāsaprot, ka partija “Saskaņa” pašreiz ir vistuvāk tam, lai varētu piedalīties valdības veidošanā. Viņu uzskati, programma ir radikāla, un viņi ļoti vēlas panākt PSRS kārtības atgriešanos. Lai gan domāju, ka revolūcija nenotiks — esam Eiropas Savienībā, NATO sastāvā, ir daži dižgari, kuri vēl Latvijas ideju notur, bet problēmas tas varētu radīt. ◆
Publikācija sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem
