Iesaka Silvija Karpoviča, laikraksta “Staburags” reklāmas nodaļas vadītāja
Mana šī gada viena no dzimšanas dienas dāvanām bija iespēja redzēt Dailes teātrī pirmizrādi “Planēta Nr. 85”.
Lomās — Gints Andžāns, Mārtiņš Počs, Ērika Eglija, Dārta Daneviča, Niklāvs Kurpnieks, Olga Dreģe, Edijs Zalaks, Artūrs Dīcis, Sarmīte Rubule. Iestudējuma režisors ir Dmitrijs Petrenko. Radošajā komandā — dramaturģe Justīne Kļava, scenogrāfe Sintija Jēkabsone, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa un muzikālais konsultants un aranžējumu autors Juris Vaivods.
Lugas būtība ir sarežģīta. Tā sākas ar galvenā varoņa — 32 gadus vecā Krišjāņa — monologu. Gints Andžāns (Krišjānis) lieliski notur skatītāju uzmanību un vēsta, ka viss noticis pirms 20 gadiem, kad viņam bija divpadsmit. Un tad —pārceļošana laikā, bet izrādes notikumi norisinās sapnī. Krišjānis “pārceļas” no 1998. uz 1985. gadu. Cilvēkiem, arī man, kuri dzīvojuši tajā laikā, nākas samierināties par padomju laikmeta realitāti. Piemēram, ir sajūta, ka tajā laikā skaļi nedrīkstēja pieminēt “Coca-Colu” un “McDonald”. Lugas autore ir mēģinājusi atrast iespēju, kā izskaidrot laiku, kuru pati nav piedzīvojusi. Taču pārceļošanas laikā nav iezīmēta milzīgā atšķirība tehnoloģiju jomā, kuru mūsdienu divpadsmitgadnieki droši vien nespēj iztēloties. Krišjānis brīnās, ka jāstāv rindā, lai būtu iespēja iegādāties ārzemju televizoru, vajadzīgs kārtas numurs, lai nopirktu Krievijā ražotu televizoru, putekļu sūcēju un pat dīvānu.
1985. gads ir “perestroikas” sākuma laiks, kur valda padomju režīms. Krišjānis nonāk starp krievu multfilmas varoni Čeburašku, mūsu “Fantadroma” kaķi Indriķi un sapucētu meiteni pionieri. Tie ir Krišjāņa iedomu draudziņi. Cīnās ar ļaundari — bijušo PSKP ģenerālsekretāru Leonīdu Brežņevu, kurš darbības norises brīdī ir jau miris.
Ivars Auziņš smieklīgi atveido Brežņevu, kurš izrādē kā absurda figūra klīst apkārt kā komunisma rēgs, beigās sāk runāt latviski. Iestudējuma beigās dzied “Arlabunakti, mazuļi”, ko jaunākā skatītāju paaudze nezina, izņemot viņu vecākus.
Izrādē skan daudz mūzikas. Ir gan prognozējami skaņdarbi, gan pazīstami hiti, piemēram, “Man ir zirgs, kas naktī dzied”.
Mūzika ir būtiska J. Kļavas lugas sastāvdaļa, jo ar to nodarbojas visi varoņi —Krišjānis dumpojas un nespēlē obligātos skaņdarbus, kopā ar draugiem viņi mēģina spēlēt grupā. Vecmāmiņa (Olga Dreģe) ir barga mūzikas skolas direktore. Krišjāņa mamma ir izcila mūziķe, kura koncertē ārzemēs. Tēvs — tubists neveiksminieks. Krišjānis motopeles maskā nonāk pagātnē un sastop savu tēvu Andri un mammu Daci kā jauniešus. Un tieši tētis atklājas kā drosmīgs, godīgs un ir pilns enerģijas. Viņam ir pārliecība un protests pret notiekošo, kaut arī zina, ka draud nopietnas sekas. Stāsts par upurēšanos, kas paliek starp pagātni un tagadni, starp vecākiem un vecvecākiem. Autore šķietami apzināti jauc stilus un žanrus.
“Planēta Nr. 85” ir nevienmērīga un savdabīga izrāde, kurā tiek mesti tilti starp paaudzēm un kaut nedaudz liek aizdomāties, kādas traumas nes līdzi vecāki no cita laikmeta. Skatītāju zālē bija daudz bērnu, kuri smējās par aktieru smiek-
līgajām izdarībām, bet vai saprata, kas ir kas… Tā ir cita paaudze. Izrādi interesanti skatīties manas paaudzes skatītājiem, taču krietni jaunākiem bez priekšzināšanām par tā laika notikumiem tā nav saprotama. ◆
