Anita Liepiņa
Es un dzeja
Tikko pļautas, vīstošas zāles smarža, lāstekas ledainais vēsums un kraukšķīgums, kastaņa pieskāriena asi dzelošā sāpe, kaķa murrāšana pagalvī, kaiju sasaukšanās aiz loga… ik mirklis manā bērna dzīvē ienāca ar ko jaunu, kas pārsteidza, biedēja, satrauca vai saviļņoja līdz sirds dziļumiem. Gribējās kādu, kam pieskriet, ierausties klēpī un savos jaunieguvumos dalīties, bet pieaugušo pasaulei tolaik bija maz laika, ko atlicināt tik izzinātkāram bērnam.
Tā nu visi šie iespaidi krājās, krājās un kādu dienu tiem manī pietrūka vietas. Tie lauzās uz āru un meklēja līdzīgu iespaidu “kolekcionārus”. Tos satiku dzejas pasaulē. Skolas gados dzejā burtiski dzīvoju: lasīju visus tolaik pieejamos dzejas izdevumus, krāju avīžu izgriezumus. Par prasmi lasīt “starp rindām” esmu pateicīga savai literatūras skolotājai Eleonorai Sproģei.
Viņai, manus garos sacerējumus vērtējot, ļoti bieži nācās aizrādīt par jautājuma zīmju pārpilnību. Lielie Dzīves Jautājumi mani ir tirdījuši vienmēr. Pārdomas par tiem, dažādas atziņas, pārdzīvotais un piedzīvotais tad arī ir tas, par ko rakstu. Man patīk dziļums. Pašai līdz dzīlēm “ienirt” un par tur atklāto vedināt aizdomāties.
Savu dzeju nesaceru. Tā atnāk. Pati piesaka sevi. Nereti tieši brīžos, kad nemaz negribas celties un pierakstīt. Parasti tas notiek klusumā. Sirds klusumā. Tas man ir ļoti radošs laiks, īpaši vērtēju vienatnes brīžus. Man tie nav vientulīgi. Līdzīgi juties arī man tuvais dzejnieks Ojārs Vācietis, sakot, ka ir tādi divatā brīži, kad dvēsele un pats kā bērns kaili.
Ja man sevi kā cilvēku un manis rakstīto vajadzētu raksturot pavisam īsi, tad asociācijā ar motociklu no CSDD reklāmas teiktu: “Lasi divreiz!”
Par dzejoļu krājuma izdošanu varu atbildēt tikai no savas pieredzes. Mūsdienās to var izdarīt pat ātrāk nekā nedēļas laikā. Viss atkarīgs no autora izglītības, dzīves laikā iegūtajām prasmēm un mākslinieciskās izjūtas. Manā gadījumā izdevniecība veica vien grāmatas drukāšanas un reģistrācijas darbu.
Es nedomāju, ka dzeju rakstīt var iemācīties. Dzejas izjūta vai nu ir, vai nav. Kā absolūtā dzirde. Protams, to var attīstīt un veicināt, kam lieliski kalpo dažādas dzejas darbnīcas un citi atbalstoši pasākumi. Man līdz šim nav nācies tādos piedalīties.
Priecājos, ka dzejā sevi mēģina apliecināt daudzi. Ne visi dziedātāji “La Scala” uzstāsies, ne visi dziedās solo vai ansamblī. Vienmēr būs koristi un arī pilnīgi nemuzikālie “dušas” dziedātāji. Un tas ir gan vērtīgi, gan skaisti tīri cilvēciskā izpratnē. Pašizteiksme ir cilvēka dvēseles nepieciešamība. Katrs pats jūt, cik daudz vēlas tajā dalīties ar citiem.
Šis ir laikmets, kad ikviens var drukāt jebko un saukt sevi par jebko, ja vien ir pietiekami daudz līdzekļu. Sadrukāts daudz. Vai tam būs paliekoša vērtība, rādīs laiks. Bet, ja ir, kas lasa, kāpēc gan nē?!
Mainīgas, bet neizsīkstošas
Rudens jau vairāk nekā 50 reižu saistīts ar Dzejas dienām. Kopš 1965. gada 11. septembra, kad Raiņa 100. dzimšanas dienā Rīgā, pie dzejnieka pieminekļa, norisinājās Dzejas dienu sarīkojums, tas kļuvis par ikgadēju publisku dzejas lasījumu tradīciju. Jau sen Dzejas dienas pārkāpušas lielpilsētas robežas un atbalsojas arī Aizkraukles reģionā.
Ināra Sudare
Dažās vietās dzejas pasākumi jau izskanējuši, bet daudzviet vēl notiks.
Rudens ir dzejas draugu satikšanās laiks. Kad Koknesē notiek dzejas pasākumi, allaž starp viesiem ir arī Jaunjelgavas literātu apvienības “Daugavas dardedze” dzejnieki. Savukārt šo sestdien, 15. septembrī, Jaunjelgavas pilsētas bibliotēkā interesenti aicināti ļauties dzejas vilinājumam “Manī vēl vasaras sapņi zied” kopā ar dzejniekiem no Kokneses. Pasākumā piedalīsies Ārija Āre, Sarmīte Rode, Maija Stepēna un Jānis Dzenis (muzikālais pavadījums). Savukārt svētdien Sarmītes Rodes dzeju klausīsies kaimiņos — Sausnējas pagasta Sidrabiņos.
“Gandrīz ceļojums” — tāds nosaukums pasākumam, kas šodien no rīta norisināsies Pļaviņu bērnu bibliotēkā un ievedīs Ineses Zanderes dzejas pasaulē. Savukārt vakarā pulksten 19 Daugavas krasta promenādē, iepretim kultūras centram, notiks Dzejas dienu akcija “Sirds uz perona”, kuru organizē Pļaviņu novada bibliotēka.
“Ieklausies! Dzirdi, kā rudens dzied? Spēlējas ar krāsām, spoguļojas peļķēs, plaukstas pielasījis pilnas pēdējām dzērvenēm … un dzied. Laimīgs, ka atkal ticis pie vārda. Grib izrādīties, lai dzirdētu — cik skaists ir rudens! Un rudens patiesi ir skaists! Šajā skaistajā laikā atnāk Dzejas dienas. Arī Koknesei tās neaizies garām — 22. septembrī pulksten 14.30 piestās pie Kokneses tūrisma centra durvīm un aicinās — sanāciet, sanāciet uz vienu kopīgu dzejas un dziesmu baudīšanu! Un sanāks vietējie dzejas mīlētāji, sabrauks no tuvuma un tāluma. Un kā gan ne? Šogad Dzejas dienas Koknesē notiks zem īpašas zvaigznes ar īpašas dzejnieces Annas Rancānes klātbūšanu. Atnāciet! Pabūsim garīgās gaismas pasaulē, kopā uzdziedāsim akordeonistes Ināras pavadījumā un, jā, būsim laimīgi! Laimīgā rudenī,” tā interesentus uz pasākumu aicina biedrības “Mazā taka” vadītāja Maija Stepēna.
22. septembrī pulksten 14 dzejas mīļotāji aicināti uz Neretu, kur Jāņa Jaunsudrabiņa muzejā “Riekstiņos” notiks dzejas dienu pasākums “Gājputnu ceļš”.
Visās bibliotēkās iekārtotas arī Dzejas dienām veltītas izstādes.
Daudz pasākumu dzejas cienītājiem norit Rīgā. Viens no interesantākajiem, kurus iecienījuši arī Aizkraukles puses ļaudis, ir pasākums “Ceļojums ar dzejniekiem”. Šogad 15. septembrī plkst. 12 tas notiks Čiekurkalnā. Ceļojums ar dzejniekiem būs jau piecpadsmito reizi, un interesenti dosies poētiskā ekskursijā pa Čiekurkalna apvidu. Kā katru gadu, poētiskajā ceļojumā piedalīsies 10 dzejnieki ar 10 minūšu garu lasījumu pilsētvidē — pa ceļam un gala pieturā dalībniekus sagaidīs dažādi pārsteigumi un neplānotas pieturvietas. Šogad ceļojumā piedalīsies dzejnieki Inga Gaile, Arvis Viguls, Toms Treibergs, Agrita Grīnvalde, Ingmāra Balode, Krišjānis Zeļģis, Madara Gruntmane, Semjons Haņins, Henriks Eliass Zēgners u. c.
“Dzeja ir dabas prasība. Dzeja dzimst no mīlestības. Tā ir visu dzīvo būtņu garīgo spēku augstākā izpausme,” teicis kāds nezināms autors. Kā apliecinājums tam ir arī ikgadējās Dzejas dienas. Mainīgas, bet neizsīkstošas.
Anita Liepiņa
Acainais raibenis
“Tava vasara tāda būs,
Kāds pavasarī sastaptais
Pirmais tauriņš…”
No bērnu dienu ticējumiem
It kā brīva.
Un tomēr, Lielais acainais,
Tu bagāts košām krāsām
Un platie spārni nes tik raibus dzīvesstāstus!
Mirdz acīs izbrīns,—
Netiešs brīdinājums: vērot,
krāt prieka asaras un
Nekautrēties sērot!
Es gavilēju — nenāksies man rimties!
Jo abi mēs no raibeņiem —
No dzīves krāsainākās dzimtas!
Sarmīte Rode
***
Viss ir tik vienkārši —
Vajag tikai noticēt.
Līdz pēdējai rudens oglītei
Kļavas galotnei piederēt.
Ne jau uz gājputnu spārniem
Tuvāk pie debesīm būt,
Brīdi pie pelēka laukakmens
Plaukstas mūžību jūt.
Maija Stepēna
***
Es gribu vēl piebirt vasaras pilna
kā piebirst upe ievu ziediem,
varbūt atpakaļ atnāks viss,
pirms daudziem mūžiem kas pazudis.
Kur esi — atsaucies! — lūdzu pret rītiem —
mani vārdi vakara klusumā gaist…
Neticu, ka pazust var bez pēdām
tas, kas tik dzīvīgi vēl atmiņā kaist.
Likten`s smejas, raud vijole žēli…
Nemini mīklu, ja tai atbildes nav.
Aiziet vasara, plaukst rudens ziedi,
zālē guļ krituši āboli… jau…
Sarmīte Rode
***
Tev nepasacītais paldies
Ik rudeni smagāks top.
Viršu pušķītis sasiets
Devēja rokas nesastop.
No rudzu tīruma vējš
Maizes smaržu atnes,
Tavus soļus neizdzēš
Laiks, pārvērties
zvaigznēs.
Tev nepasacītais paldies
Viršu sārtumā zied,
No tiem, ko mīlam,
Sirds projām neaiziet.
Gina Viegliņa
Rudens
Es redzu: balti gulbji lido mākoņos,
Nekas vairs nesaista pie zemes tos,
Tur brīvība un laime gaisā plūst,
Tur sirdis šķīstas laimē, mīlā
lūst.
Tur ļaunums, kas uz zemes, netiek klāt,
Tur spārnu vēdās visu gribas izzināt,
Tur balti mākoņi un putni balti,
Vairs karstums nemoka un vēji salti.
Es redzu: balti gulbji projām iet,
Ar spārniem pamāj, sirds no laimes dzied,
Es gatava tiem lidot tālēs līdz,
Kur nabadzību, sāpes nepazīst.
Tur cilvēks cilvēkam viens otram smaidu sniedz,
Kā gulbji aicina un mīlu
nenoliedz,
Es raugos: rudens nāk un gulbji mākoņos,
Kā eņģelis es gribu sasniegt tos.
