Veselības ministre Anda Čakša un Nacionālā veselības dienesta (NVD) direktore Inga Milaševiča informējusi sabiedrību par iespēju brīvprātīgi veikt apdrošināšanas iemaksas 206,40 eiro apmērā jau no šī gada 1. septembra, lai no nākamā gada 1. janvāra saņemtu visus valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus.
Kā motivēt nodokļu nemaksātājus veikt šīs apdrošināšanas iemaksas? Kā ar valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem ir bijis līdz šim? Vai tie ir pietiekami kvalitatīvi vai tomēr vairākums uzreiz izvēlas maksas pakalpojumus, jo saņem gan citu attieksmi, gan ir pārliecināts par veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un precizitāti?
Lība Zukule, LSK brīvprātīgā Bebru pagastā
— Šonedēļ ārstējos Jēkabpils reģionālajā slimnīcā un saskāros ar pozitīvu mediķu un personāla attieksmi. Gan man, gan palātas biedrenēm bija liels pārsteigums, ka mums pienākas piecas fizioterapijas procedūras bez maksas, to iepriekš nezinājām. Domājot par šīm veselības apdrošināšanas iemaksām — manuprāt, viens virziens, kurā jāraugās, ir tas, ka Latvijas medicīnas pakalpojumus ļoti daudz izmanto ārzemēs dzīvojošie, jo te tie ir lētāki. Bebru pagastā zinu vismaz trīs ģimenes, kas reizi gadā atbrauc un apmeklē maksimāli daudz speciālistu, taču nodokļus nemaksā Latvijā. Negribu apgalvot, ka tas krasi kaut ko mainītu, taču kaut kādas pārmaiņas tomēr būtu, ja viņi nevarētu izmantot valsts apmaksātus pakalpojumus, varbūt mums būtu vairāk kvotu un īsākas rindas pie speciālistiem? Manuprāt, situācija nav godīga — dzīvojot ārzemēs, labi pelnīt, bet par medicīnas pakalpojumiem nemaksāt nemaz vai maksāt minimumu. Vajadzētu tieši pretēji — ieviest kaut kādu papildu maksu. ◆
Marika Apiņa-Pavliņa, trīs bērnu māmiņa no Neretas
— Nezinu, kā un vai vispār vajadzīgs motivēt sabiedrības daļu brīvprātīgi veikt veselības apdrošināšanas iemaksas, lai saņemtu valsts apmaksāto veselības aprūpi, jo pati esmu saskārusies ar to, ka par visu tāpat ir jāmaksā. Mums ir ļoti atsaucīga un zinoša ģimenes ārste Inga Apeināne, kura vienmēr ieklausās un vajadzības gadījumā reaģē, nosūtot pie speciālista uz konsultāciju, taču neviens ģimenes ārsts nevar ietekmēt rindas, cik ilgi šī konsultācija būs jāgaida. Pavasarī vecākajam bērnam bija nepieciešama kardiologa konsultācija un bija jāveic ehokardiogrāfija. Lai tiktu pie speciālista Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā (BKUS), rindā bija jāgaida trīs mēneši un izmeklējums maksāja 75 eiro. Pieteicāmies uz vizīti Bērnu veselības centrā Rīgā, tur varējām tikt jau pēc divām nedēļām par 60 eiro, turklāt pie tās pašas ārstes, kas pieņemtu arī BKUS. Ja Latvijā kāds vēl uzskata, ka bērniem ir pieejama bezmaksas medicīna, tad varu apgalvot pretējo — esmu bērnus vedusi uz maksas konsultācijām pie ortopēda, pie uztura speciālista, kad bija aizdomas par celiakiju, tāpat vairāki simti eiro iztērēti pie ortodonta. Kad bērns guva galvas traumu un bija jābrauc brūci šūt uz Aizkraukli vai Jēkabpili, Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā saņēmu atbildi: jums ir automašīna, brauciet paši! Diemžēl tieši bērnu veselības problēmu dēļ esmu nonākusi pie skarba secinājuma, ka ārstu attieksme ir krietni labāka, ja esam vizītē privātpraksē un par to maksājam, nekā tad, ja esam divus trīs mēnešus gaidījuši rindā valsts apmaksātu vizīti. Skumdina arī tas, ka BKUS neinteresē tas, ka cilvēki ar bērniem uz Rīgu mēro tālu ceļu, piemēram, no Neretas tie ir 120 kilometri. Piedāvā vienīgo vizītes laiku pulksten 8 rītā, jo visi citi laiki jau ir aizņemti. Ja nevaram tikt, tā ir mūsu problēma. ◆
