Šonedēļ “Daudz baltu dieniņu!” skanēja Solveigai Koklevskai no Mazzalves. 49. dzimšanas diena nosvinēta mierīgi, tuvinieku lokā. Jubilāre ir pārliecināta — lai kādus līkločus mestu dzīves ceļi, tie viņu nogādās īstajā vietā.
Mājas dzīve mudina iziet
Kopš pērnā gada aprīļa Solveiga ir kultūras darba organizatore Mazzalvē. “Amatā esmu noteiktu laiku, decembrī no bērna kopšanas atvaļinājuma atgriezīsies iepriekšējā darbiniece. Ekonomikas un kultūras augstskolā apguvu kultūras darba vadību, šī ir pirmā reize, kad daru to, ko esmu mācījusies. Kopš studiju gadiem šis tas gan mainījies, dažas lietas nācās apgūt no jauna. Darbs mani priecē un aizrauj, tikai prasa daudz laika,. Kultūras jomā pats svarīgākais, lai apkārt ir atsaucīgi, radoši un darboties griboši cilvēki. Mazzalvē tādi ir, paldies viņiem par to!” teic mazzalviete. Pirms tam Solveiga septiņus gadus bija sociālā darbiniece. “Lai gan darbs bija smags, darīju no visas sirds. Laikam ejot, mani resursi tika izsmelti, tādēļ aizgāju,” par darba pieredzi turpina stāstīt Solveiga.
Jubilāre gadiem palīdzējusi attīstīties pagasta kultūras dzīvei. Solveiga kopā ar citām Mazzalves aktīvistēm darbojas biedrībā “Ērberģietes”, spēlē vietējā amatierteātrī un dzied pagasta dziedātāju kopā. Vēlme iesaistīties dažādās aktivitātēs jubilāre pamato ar laiku, kad bija mājsaimniece. “Vairākus gadus rūpējos par bērniem un ģimeni, tādēļ iziešana un satikšanās reizes ar kluba meitenēm man bija īpaši mīļas. Tā bija vienīgā atkāpe no ikdienas. Tā joprojām ir mana sirdslieta, un, lai gan reizēm piezogas slinkums, kad nekur negribas doties, pārvarot to un nokļūstot draudzeņu kompānijā, mani pārņem prieks,” stāsta Solveiga.
No pilsētas
uz laukiem
Solveiga dzimusi, augusi Madonā, tur arī satikusi savu nākamo vīru Aivaru. Jubilāres vīrs ir no Mazzalves, taču pēc dienesta devās dzīvot pie māsas Madonā. Solveiga strādāja veikalā, kur praksē bija vīra māsasmeita. Jauneklis nāca apciemot radinieci un ieskatījās jaunajā sievietē, kurai bija lemts kļūt par viņa sievu.
Uz Mazzalvi Koklevsku ģimene pārcēlās 1992. gadā. Tolaik valstī tika reorganizētas iestādes, un vīrs zaudēja darbu. Visprātīgākais risinājums šķita pārcelties uz dzīvi pie vīra vecākiem Mazzalvē. Tā nu jaunā māmiņa ar pusotru gadu un divus mēnešus veciem bērniem no pilsētnieces kļuva par lauku cilvēku. “Līdz tam biju dzīvojusi tikai pilsētā. Sākumā bija grūti, pagāja laiks, kamēr “ielauzos” lauku darbos. Liels atbalsts bija vīramāte, kura neskopojās ar padomiem. Visgrūtākais bija pirmais gads — siena pļavā devos ar bērnu ratiem. Pat asaras lija! Tagad atskatoties esmu priecīga un pateicīga, ka dzīve tā iegrozījās un esmu šīs grūtības pārvarējusi. Tā man bija pieredzes bagāta dzīves skola,” par pirmo laiku Mazzalvē stāsta jubilāre.
Ģimene iedzīvojās, un viss nokārtojās. Solveigas vīrs veic kravu pārvadājumus Latvijā, tagad viņam ir savs uzņēmums. Savs bizness ir arī vecākajam dēlam, jaunākais dēls gājis tēva pēdās un arī pārvadā kravas. Solveigas uzmanība un rūpes tagad tiek veltītas ģimenes pastarītei meitai Elīnai, kura šogad sāka mācības 2. klasē. “Puikas, šķiet, bija paklausīgāki. Lielas blēņas nedarīja, vienmēr zināju, kur viņi ir. Elīna ir kā atspole! Reizēm visi kopā netiekam ar viņu galā. Lai gan es horoskopiem neticu, dažas viņas rakstura īpašības, šķiet, zvaigznēs ierakstītas. Meita pēc horoskopa ir Auns,” par jaunākās atvases enerģiskumu teic jubilāre.
Komplimentus izpelnījusies Solveigas prasme garšīgi gatavot. “Kad nestrādāju algotu darbu, lutināju vīru un dēlus ar gardām maltītēm. Brīvdienās bieži cepu kūkas un pīrāgus. Ar ēdiena gatavošanu sāku aizrauties, kad pārcēlāmies uz Mazzalvi. Laukos bija produktu pārpilnība, man vajadzēja to visu likt lietā — savs piens, krējums un dārzeņi. Vasarā dārza labumus konservēju,” stāsta jubilāre. Par savu firmas ēdienu viņa uzskata kūku, kuras pamatā ir olu baltumi un āboli. Tā gan pašai garšo, gan citiem iet pie sirds.
Abi Solveigas dēli ir mednieki. Ja runa ir par medījuma gaļu, tad virtuvē par saimnieku kļūst jubilāres vīrs. “Viņš šajā ziņā ir prasmīgs, droši rīkojas ar garšvielām, un iznākums ir ļoti gards. Man sākumā pret meža gaļu bija aizspriedumi, bērnībā tādu neēdu. Tagad gan mielojos kopā ar pārējiem.”
Nepatīk liela uzmanība
Vaicāta par dzimšanas dienas plāniem, Solveiga pietvīkst un teic, ka savas jubilejas ar vērienu nesvin — nepatīk būt uzmanības centrā. Labprātāk plāno un organizē vīra un bērnu godus. Tā kā pilnībā izvairīties no svinībām nevar, jubileja tiek atzīmēta bez liekas pompozitātes, tuvāko cilvēku lokā. “Šogad dzimšanas dienu ar ģimeni nosvinējām laicīgi, pirms īstā datuma, jo vīram jādodas reisā. Īstajā dienā svinēju kopā ar kolēģiem darbā. Man nav nepieciešami svētki, lai justos labi. Ikdienā esmu savu vīriešu lutināta, neko vairāk nevar vēlēties,” stāsta Solveiga.
Brīvajā laikā jubilārei patīk ogot, sēņot, lasīt grāmatas. Kopā ar ģimenes meitenēm labprāt dodas izbraucienos un ekskursijās, lielākoties apskatot dzimtenes dārgumus. Pērn un šovasar maršruts vedis uz Latgali — Krāslavu, Ludzu, Balviem. Lai gan Latvija šķiet maza, jubilāre nebeidz jūsmot, cik daudz burvīgu vietu ir mūsu zemē.
Vaicāta par nākotnes iecerēm, Solveiga ir cerīga un pārliecināta, ka notiks, kam jānotiek. “Nekad neesmu mērķtiecīgi bruģējusi karjeru vai plānojusi trīs soļus uz priekšu. Paļaujos uz dzīves plūdumu. Esmu inerta, ļaujos notikumiem un vienmēr nokļūstu vispiemērotākajā vietā.” ◆
