Kopš 2009. gada septembra otrajā svētdienā Latvijā oficiāli tiek atzīmēta Tēva diena. Tēva loma gadu desmitu laikā mainījusies — apgādniekam “apaugot” ar dažādiem pienākumiem. Aizkrauklietis Arvis Upīts ir supertētis diviem maziem žiperiem — piecgadīgajam Tomasam Rajenam un divarpus gadus vecajam Ernestam Teo. Kā gados jauns tētis viņš labāk izprot atvases un spēj būt ne tikai tēvs, bet arī draugs.
Pozitīvs piemērs
— Kā ir būt tētim?
— Uzskatu, ka esmu tēvs ar pieredzi, taču bērnu audzināšana ir pilna pārsteigumu. Katrs bērns ir citādāks, kā arī katrs vecuma posms atšķiras. Jāiet līdzi laikam, jāattīstās, jāizprot bērna psiholoģija, lai zinātu, ko gaidīt. Kā tēvs jūtu milzu atbildību. 70% laika būt tētim ir forši. Nav svarīgi, esi sētnieks vai deputāts, bet, ja esi tētis, atnākot mājās, tevi vienmēr gaidīs laime — bērni. Nav svarīgi, kāda bijusi diena, bet, pārnākot mājās un verot durvis, es jau dzirdu divu kāju pāru dipoņu un priekpilnus saucienus “Tēti, tēti!”, kas liek smaidīt un justies labāk. Atlikušie 30% ir milzu atbildība, kas man jāuzņemas. Esmu viņiem paraugs, man jāseko līdzi tam, kā uzvedos, ko saku. Bērns primāri mācās no vecākiem. Ja es spēšu nodrošināt labvēlīgu vidi un rādīt pozitīvu piemēru, tad mani dēli izaugs par labiem cilvēkiem. Vecākiem bērnu dēļ jāziedojas. Bērniem nepieciešams laiks un mīlestība.
— Ģimeni izveidoji un par tēvu kļuvi diezgan agri.
Jau 15 gadu vecumā sapratu, ka vēlos dibināt ģimeni, līdz galam gan to neapzinādamies. Nav svarīgi, cik spēcīgs ir indivīds, kādā brīdī jebkurš no mums var salūzt, tādēļ jābūt vismaz vienam cilvēkam, pie kura aiziet nokārtu galvu un pateikt — man neizdevās. Man tā ir sieva Kristīne. Viņa atbalstīs un motivēs, neļaus man padoties. To pašu atbalstu saņemu no dēliem, tikai viņi to nesaka vārdiem, bet acīm.
Par tēvu kļuvu 22 gadu vecumā. Toreiz šķita, ka esmu nobriedis un gatavs ģimenes pieaugumam, taču tā nebija. Tam vienkārši nav iespējams sagatavoties. Kad piedzima Tomass, mana pasaule sagriezās kājām gaisā. Pirms dēla nākšanas pasaulē uztraucos, kā es viņu nodrošināšu. Kā vīrietim gribas parū-
pēties par savu ģimeni, sarūpēt bērnam labāko. Tagad saprotu, ka dārgām rotaļlietām nav nozīmes. Dēls no bērnības atcerēsies to pašu, ko es, emocijas par kopā pavadīto laiku ar vecākiem. Manas mīļākās bērnības atmiņas ir par laiku, kad tētis strādāja veikalā un izbrīvēja pusdienu pārtraukumu, lai ārā ar mani uzspēlētu badmintonu vai dauzītu bumbu. Atceros, kā mamma pāri visam laukumam sauca, lai mēs nāktu iekšā paēst. Zināju un jutu, ka mamma par mani parūpēsies, pateiks labu vārdu. Viņa bija stingrāka par tēvu, mudināja mācīties. Tētis man bija kā draugs. Līdzīgi funkcionē arī mana ģimene. Sieva reizēm teic, ka viņai ir trīs bērni. Viņai nepatīk, ka mēs mājās spēlējam bumbu. Visās istabās esam sadauzījuši lustras, reiz gandrīz no mūsu izklaidēm cieta televizors. Ar bērniem nekad nav garlaicīgi, katrs mirklis jāizbauda, puikas pārāk ātri izaug. Mana pēdējā laika mīļākā nodarbe ir Tomasa vērošana futbola treniņa laikā. Es nolieku telefonu patālāk un vienkārši skatos, kā viņš kustas, aug, kā rod prieku no tā, ko dara. Bija laiks, kad vairāk uzmanības veltīju darbam, taču sapratu, ka naudu es vēl paspēšu sapelnīt, karjeru izveidot, taču bērni mazi būs neilgi.
Plānojot laiku, tāpat kavē
— Kas kopš bērnu piedzimšanas mainījies?
— Neesmu vairs tik pieejams kā pirms sešiem gadiem. Visam un visiem trūkst laika. Mana prioritāte ir ģimene. Ir dienas, kad es kavēju sapulces un norunātās tikšanās, kavēju visu iespējamo. Mana prioritāte ir mierīgi aizvest dēlus uz dārziņu, neuztraucoties un neskrienot. Novēlēt viņiem veiksmīgu dienu. Reizēm rīts ieilgst. Kad esmu izgājis no dārziņa, varu sākt skriet, mēģinot iedzīt iekavēto. Ja rīts sācies ar kavēšanos, tad novirzes būs visu dienu.
Ikdienā cenšamies plānot savu laiku. Nedēļu uz priekšu vienojamies, kurš ko uzņemsies. Bez laika plānošanas neiztikt. Laika sev ir maz, taču nejūtos ko zaudējis — sieva un bērni man vienmēr būs pirmajā vietā. Viss cits pagaidīs. Ja man ir iespēja, tad to pavadu kopā ar brālēniem un draugiem tenisa kortā vai futbola laukumā.
— Kāda ir tēva loma mūsdienu ģimenē?
— Man nepatīk domāšana rāmjos, vēl sliktāk — ievērojot muļķīgus stereotipus. Tieši tas bremzē valsts un ģimenes attīstību. Sievietei ir tādas pašas tiesības uz karjeras izaugsmi kā vīrietim, savukārt vīrietim tikpat lielā mērā kā sievietei jāuzņemas rūpes par bērniem. Mūsdienās pienākumu sadale ir līdzsvarojusies.
Man paveicies sastapt Kristīni. Esam ar radniecīgu domāšanu un uztveri par pasauli un ģimenes modeli. Mēs viens otru atbalstām. Viņa bija man līdzās, kad es mācījos. Pēc tam es palīdzēju viņai ceļā uz bakalaura un maģistra grādu, pieskatīju bērnus. Sieva man pasaka, ka šonedēļ vēlas trīs reizes doties skriet, un es savā grafikā tam izbrīvēšu laiku. Ja viņa jūtas slikti vai vēlas atpūsties, es pārņemšu pienākumus. Uztaisīšu to vienīgo maltīti, ko jau protu, un tikšu galā.
— Tēva dienu svinat?
— Prieku sagādā ikvieni svētki. Tēva dienā zinu, ka jau no paša rīta mani gaidīs kāds patīkams pārsteigums.
Pēdējā laikā Tēva diena manī raisa divējādas sajūtas. Man šķiet, ka šie svētki kļuvuši par modes tendenci, kas dominē pār Māmiņdienu. Agrāk daudz tika dzirdēts par to, ka tēva darbi netiek ievēroti un novērtēti, nu situācija mainījusies, un Tēva diena tiek atzīmēta visā valstī ar vērienīgiem pasākumiem. Man gribas atgādināt, ka radītāja tomēr ir māte. Primārās un lielākās rūpes par bērnu uzņemas tieši sieviete, tādēļ māmiņas būtu pelnījušas līdzvērtīgus svētkus. Koncertu un bezmaksas kafiju vajadzētu papildināt ar dažādām izklaidēm.
Tēva dienā godinu savu tēti un sievastēvu. Ikdienas steigā mēs nepietiekami sakām labus vārdus tuviniekiem. Tēva diena vismaz reizi gadā atgādina un mudina teikt labus vārdus. Galvenais — atgādināt, ka otrs cilvēks daudz nozīmē. Šajā dienā mums nav konkrētu tradīciju, galvenais ir pavadīt laiku kopā.
— Kāds tētis tu esi?
— Emocionāls. Es varu skriet ar dēliem un dauzīties, ir dienas, kad esmu noskumis, un tad gribas puišus ņurcīt, kā to mammas dara, varu būt arī stingrs un pateikt kādu skaļāku vārdu. Man nav noteikta redzējuma, kādam tēvam man jābūt, vēlos, lai bērni var man uzticēties un zina, ka vienmēr būšu līdzās. Pat jūtoties slikti vai apšaubot pašam savus lēmumus, jārada priekšstats, ka tēvs ir nesalaužams. Bērnam jājūt drošība, ko dod tēvs, un mīļums, ko rada māte.
Labam tēvam savs bērns jāmīl. Jāpieņem tāds, kāds viņš ir, neraugoties uz nadziņiem un radziņiem, jāatbalsta. Man ļoti patīk futbols, taču man nav būtiski, lai mani dēli izaug par futbolistiem. Man ir svarīgi, lai viņi izaug par labiem cilvēkiem un dara to, kas pašiem patīk.
Domātājs un darītājs
— Pastāsti par saviem dzīves dārgakmeņiem — dēliem!
— Viņi ir ļoti atšķirīgi. Tomass pēc izskata līdzinās man, bet rakstura ziņā atgādina Kristīni, savukārt Ernests ir mammas kopija. Vecākā dēla raksturu esmu sapratis, mazākajam tas vēl veidojas. Esmu pamanījis, ka Ernests ir brīvais gars, atgādina mani bērnībā — delveris. Viņš nebūs militārists, komandām nepakļaujas. Tomass ir kārtīgs un inteliģents. Reiz zibeņoja, un Tomass pārjautāja — zibens ir elektrība? Kādēļ tādā formā? Viņu viss interesē, viņš vēlas izzināt. Izskaidrojot vienu lietu, jau pēc pāris minūtēm sekos pieci jautājumi. Viņš domā pāris soļu uz priekšu, viņš nejautās, kāpēc saule ir dzeltena, bet kāpēc tā sasilda mūsu, nevis citu planētu. Šobrīd šķiet, ka vecākais dēls būs domātājs, mazais — darītājs. Ernests vispirms izdarīs un tad apdomās.
Abiem ir spēcīgs raksturs, ja likšu viņiem ko izdarīt tāpat vien, nepakļausies. Manuprāt, tas ir labi. Nedrīkst bērnam uzspiest savu viedokli, to pienācīgi nepamatojot un neuzklausot argumentus. Sodīšana, kaktā likšana, kur nu vēl pēršana nav labākā audzināšana, lai gan reizēm tas var būt atrisinājums. Es vēlos, lai maniem bērniem būtu spēcīgs raksturs, lai viņiem būtu savs viedoklis un nostāja. Lai ar stingru mugurkaulu viņi spētu stāties pretī visam, ko dzīve dod, un nelocītos zem sveša viedokļa. Ja viņi būs nesalaužami savā pārliecībā, tad viņi izaugs par kārtīgiem un laimīgiem cilvēkiem.
— Kādas ir gados jauna tēta priekšrocības?
— Lielākais pluss — es tikko biju tāds kā viņi. Man vieglāk viņus saprast, komunicēt un spēlēties. Man joprojām šķiet jautri spēlēt bumbu, sasist lustru. Es spēju pielāgoties un paredzēt. Kad sāksies jaunieša gadi, es būšu soli priekšā. Visdrīzāk, nekas būtiski no manas bērnības nebūs mainījies, un es zināšu visus trikus. Es esmu jauns tēvs, jauns vīrietis, eju līdzi laikam. Tā ir mana priekšrocība. Es labi atceros, kā ir, ja kaut ko ļoti vēlies. Ar dēliem rīkošos tāpat, kā to darīja mana mamma — ja kaut ko vēlies, nopelni! Tas man iemācīja patstāvību, es neko negaidu no valsts vai līdzcilvēkiem tāpat vien, ja kaut ko vēlas, ir jāiet un jādara. Kokos nekas neaug.
Ja man šobrīd būtu 50 gadu, es visdrīzāk savus bērnus nesaprastu. Starp mums būtu aiza, jo laiks, kurā būtu audzis, būtu atšķirīgs. ◆
