Turpinām janvārī iesākto seriālu “Dzīve lauku sētā”. Galvenajās lomās — Dace Sirmā un viņas draugs Tomass Šārps, kuri pirms diviem gadiem atgriezās no Anglijas un saimnieko Vietalvas pagasta “Jelgaviešos”. Pirms gada seriālam pievienojās arī Daces brālis Ivars. Epizodiskā ieskatā Dace katru mēnesi stāsta un dalās pārdomās par svarīgāko viņu lauku sētā. Ar savu piemēru jaunie uzņēmēji grib iedrošināt atgriezties dzimtenē un sākt saimniekot laukos arī citus jauniešus.
Ināra Sudare
Mācāmies
kūpināšanas mākslu
Mūsu galvenais augusta notikums — esam sākuši apgūt kūpināšanas mākslu. Šomēnes tikām pie nelielas kūpinātavas un beidzot varam izaudzēto vistu gaļu arī kūpināt. Kamēr pašiem savas kūpinātavas nebija, viss šķita ļoti vienkārši — liec tik vistiņu krāsnī un pēc pāris stundām ņem ārā brūni nokūpinātu kārumu. Protams, viss liekas vienkārši, kamēr pats to neesi darījis. Šobrīd esam skolēnu lomā, jo katra kūpinātā vistiņa mums ‘‘iemāca’’ ko jaunu. Tomass pret kūpināšanu izturas pavisam nopietni — vairākas dienas viņš pavadīja, lasot grāmatas par to, kas ietekmē un maina gaļas kvalitāti un kādi priekšnoteikumi jāievēro, lai kūpinājums iznāktu ļoti garšīgs. Līdz šim esam sapratuši, ka garšīga kūpinājuma noslēpums ir kvalitatīva, svaiga gaļa, pareizā malka un, protams, pats galvenais — marināde. Esam viesojušies arī pie citiem kūpinātājiem, un viņiem visiem ir sava īpašā marinādes recepte, kura tikusi pilnveidota laika gaitā, tāpēc arī mēs šobrīd esam savas īstās receptes meklējumos. Visu augustu mūsu ģimene un draugi bija iesaistīti mūsu kūpināšanas piedzīvojumā un nodarbojās ar kūpinājumu degustēšanu. Pagaidām vēl neesam atklājuši visus noslēpumus, taču lēnām mācāmies un katrs nākamais kūpinājums kļūst arvien gardāks…
Ciemiņu mēnesis
Augusts mums bija visīstākais ciemiņu mēnesis. Pie mums brauca gan draugi, gan paziņas, gan mūsu produkcijas pircēji, gan jauniepazītie draugi sociālajos tīklos. Mani iepriecināja tas, ka daudzi ieradās kopā ar bērniem. Tā kā ļoti rūpējamies par saviem dzīvnieciņiem un regulāri pavadām ar viņiem kopā laiku, esam padarījuši savus lopiņus gandrīz par mājdzīvniekiem — viņi labprāt uzturas starp cilvēkiem un ir laimīgi, ja kāds pakasa viņiem kaklu, tāpēc bērni bija īpaši priecīgi, ka varēja paglāstīt un paspēlēties ar fermas iemītniekiem. Protams, patīkami ir arī tad, kad cilvēki pie mums ierodas pieredzes apmaiņā, kas šovasar noticis jau vairākas reizes. Atceroties pašu sākumu, kad neko daudz nezinājām ne par vistkopību, ne par lauksaimniecību kā tādu, mēs apzināmies, cik svarīgi ir mācīties no citu cilvēku pieredzes. Tādos brīžos, kad varam savā pieredzē padalīties, pieļautās kļūdas vairs neliekas tik sāpīgas, jo varam par tām pabrīdināt citus un neļaut citiem uzkāpt uz tiem pašiem grābekļiem, uz kuriem kāpām mēs. Mums patīk tas, ko mēs darām, tāpēc esam laimīgi, ka varam šajā piedzīvojumā dalīties ar tiem, kuri arī vēlas būt tuvāk Latvijas laukiem — gan tiem, kuri laukos grib dzīvot paši, gan tiem, kuri grib zināt, kā ēdiens nokļūst līdz viņu galdam.
Vajā dažādas ķibeles
Ja kāds man uzdotu jautājumu, kāds bija aizvadītais mēnesis, veicot olu piegādes, es atbildētu: absolūti neveiksmīgs! Gandrīz katru nedēļu, piegādājot olas, man gadījās kāda ķibele — sprāga riepas, plīsa mašīnas detaļas, pat saskaņoto paziņojumu paspēju uzrakstīt. Patiesībā šādas situācijas jau arī ir kā nelieli pārbaudījumi — man jāmācās ātri reaģēt un risināt pēkšņi radušās problēmas, kā jau tas notiek visās profesijās. Par laimi, dienas noslēgums gan visas reizes bija ar laimīgām beigām — visi klienti, kaut ar kavēšanos, dabūja savu produkciju.
Garšo āboli
Mūsu vistu ēdienkartē arī jaunumi — vistu mobilā mājiņa visu vasaru “maršēja” apkārt pļavām, un nu tā bija apstājusies mūsu ābeļdārzā. Tā kā ābolu šogad ir vairāk, nekā paši spējam apēst, esam priecīgi, ka vistiņas nāk mums palīgā un āboli neaiziet postā. Dzīvojot laukos un redzot, kā sēkla pārvēršas par tomātu, zieds par ābolu un ola par cāli, esam iemācījušies novērtēt dabas veltes un ļoti cenšamies atrast lietojumu visam, kas izaug mūsu fermā. Tā ka nebrīnieties, ja olas smaržos pēc āboliem — vistas tos patiešām noēd pa “tīro”.
Pagājušajā mēnesī mums bija nemierīgs prāts par sienu ziemai, pietrūka 15 ruļļu. Arī šī problēma, pateicoties mūsu kaimiņa rūpēm, ir atrisināta, un ziemu varam sagaidīt bez bažām.
Labais vairo labo
Kad mēs gatavojāmies braukt uz Latviju, mums daudzi teica: nebrauciet uz šejieni, te nav, ko darīt, jūs te nevarēsiet izdzīvot! Tagad ar triju gadu pieredzi varam teikt — tā nav taisnība. Esmu pārliecinājusies, ka labais vairo labo. Visi cilvēki nebūt nav tādi drūmi, sevī ierāvušies skauģi, kā mums tika teikts. Nezinu, vai bez šiem gaišajiem un labsirdīgajiem cilvēkiem, kurus esam satikuši laika gaitā, mūsu ferma vēl pastāvētu. Katru nedēļu esam pateicīgi visiem saviem pircējiem un atbalstītājiem. Izrādās, Latvijā ir daudz labu cilvēku, kuri ir pat gatavi pirmdienas rītā apstaigāt savus kolēģus, piezvanīt radiem un savākt naudu, lai iegādātos tieši mūsu vistiņu olas. Iespējams, šiem cilvēkiem tas neliekas nekas liels, taču mums tas ir ļoti īpaši un iedvesmojoši. Tāpēc katru piegādes dienu es gaidu ar nepacietību, jo atkal varu satikt visus savus lieliskos pircējus, kuru sniegtais atbalsts neļauj padoties. Tikai tā — palīdzot viens otram, mēs kļūstam bagātāki ne tikai mantā, bet arī sirdī. (Turpmāk vēl.)
