Jūtama Saeimas vēlēšanu tuvošanās, kad skaistu dabas ainavu ceļa malā aizsedz daudzsološi partiju plakāti. Vietām notiek politiķu sponsorēti pasākumi tautai, izskan politisko partiju reklāmas medijos, un notiek vēl daudz kas cits. Sāksies laiks, kad mēs varēsim uzzināt “īsto patiesību” par populāriem politiķiem, kandidātiem, kāds vēl tikai iegūs īsto slavu. Uzspodrinām sevi, uzmetam dubļu piku citam, tad kopīgi dalām iegūto. Nu kā jau pie cilvēkiem!
Savdabīgas emocijas izraisīja militārās tehnikas pārvietošanās Latvijas teritorijā saistībā ar militārajām mācībām “Namejs”. Iespaidīga tehnika, karavīri, maskēšanās tērpi, ieroči. Lai cik smagnējas izskatās bruņumašīnas, braucot pa šoseju, tās nebūt nebija lēnākas par mūsu vieglo auto. Valsts aizsardzībai ir ļoti liela nozīme valsts pastāvēšanā, un es uzskatu, ka šīs jomas stiprināšanai jāvelta ievērojami resursi. Bet būt militārās tehnikas šaujamrīku priekšpusē nepatīk — ja nu pasprūk, kā tam spāņu lidotājam Igaunijas zemē…
Strādāju skolā, esmu trīs skolēnu mamma, tādēļ nedēļa pagāja skolas zīmē. Es to izbaudīju no dažādiem skatpunktiem — kā mamma, kā skolotāja, kā skolas administrācijas pārstāve. Man šis ir trīsdesmit pirmais 1. septembris Seces pamatskolā. Agrāk par to goda rakstu pasniedza, tagad vispārējais viedoklis ir: aizsēdējusies un ar rutīnu apaugusi. Labs, stabils kolektīvs, jauki kolēģi — nekur negribas mukt. Paldies viņiem, ka ir blakus un tik ilgi piecieš mani! Lai nu kā, bet man patīk mans darbs, kurš jau pats par sevi ir nepārtraukti mainīgs.
Viens no maniem pienākumiem ir mācību darba plānošana un stundu saraksta veidošana. Tas prasa diezgan daudz laika, jo jārespektē katra skolotāja darba laiks, īpaši to, kuriem mūsu skola nav vienīgā darbavieta. Vienmēr gribas, lai stundu saraksts būtu ērts gan skolotājiem, gan skolēniem, jo tas lielā mērā nosaka skolas darba ritmu. Taču samierinos ar domu, ka skolēniem tas īsti nepatiks nekad, jo iekļauts pārāk daudz stundu.
Arī mūsu skolu skāris ikgadējais skolēnu skaita samazinājums. Pagājušajā mācību gadā skolā mācījās 93, šobrīd vairs tikai 84 skolēni. Pavasarī bija 11 absolventu, šobrīd esam uzņēmuši sešus pirmklasniekus. Daži izvēlējušies mācības citās skolās vai kopā ar ģimeni devušies uz ārzemēm. Mazā skolēnu skaita dēļ 1. un 2. klasē, kur kopā ir 13 bērnu, dažās stundās abas klases mācīsies apvienoti. Būšu klases audzinātāja abām. Pirmo reizi savā darba mūžā strādāšu daļēji apvienotā klasē, tāpēc pašai būs, ko mācīties. Skolēni savā rosībā un darbībā parādīs, kas izdevās un kas nav pareizi. Vajadzēs prast pamanīt.
Atkal pirmā klase — pats sākums, lielas cerības un paļaušanās uz skolotāju. Kādam skolas gaitas būs idealizētas tikai ar labo, kādam jau būs izskanējuši vārdi: nu, kad tu iesi skolā, tad tik tu redzēsi… Bet tajā vienmēr slēpjas vecāku labās domas. Manī kā ar cirvi akmenī iecirtušies kāda skolēna mammas teiktie vārdi: “Skolotāj, es jums uzticu visdārgāko pasaulē, kas man ir!”
Sabiedrībā notiek skaļa tērgāšana par skolotāju algām — kam dot, kam nedot, cik dot, kur ņemt? Vai uz slēgto skolu un atlaisto skolotāju rēķina, vai no skolēnu pusdienu līdzekļiem? Mazliet līdzinās kanibālismam… Varbūt vispār nedot, skolotāja darbu nosaucot par misiju vai kārtējo reizi norādot uz zemo izglītības kvalitāti — nav jau pelnījuši. Un tās mazās lauku skolas, tās nu vispār… Tā tāda “iedvesmojoši uzmundrinoša” pļauka profesijas sejā pirms jaunā mācību gada sākuma. Optimizējam skolu skaitu, samazinām skolotāju skaitu, skolēnu skaits jau ir pamatīgi sarucis un turpina samazināties, liela atbildība par skolām ir pašvaldību plecos, varbūt būtu jāoptimizē arī viena otra ministrija un jāatstāj pusslodzes darbs?
Kā skolēnu vecāku mani nesatrauc pirmsskolas iepirkumu drudzis. Manējie pliki nav, apģērbs ir, un tas tik un tā regulāri jāpapildina atbilstoši sezonai un augumam. Grāmatas un darba burtnīcas nodrošina skola, bet tās dažas klades un burtnīcas nopirkt nav problēmu. Dažādus mācību piederumus — krāsas, plastilīnu — pērku tad, kad tie reāli nepieciešami. Ja gadīsies nopirkt vecu un pussakaltušu, tad vismaz nebūs pašpārmetumu — redz, kā, nopirku pārāk ātri, un sabojājās! Pašvaldība parūpējas par bezmaksas ēdināšanu un skolas autobusu. Galvenais, lai bērns nāk skolā, prot uzvesties un mācās atbilstoši spējām. Lielākās problēmas būs nodrošināt vecākajai meitai, kura mācās Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā, specifiskos mācību rīkus un materiālus. Tos gan skola nodrošina, bet iesaka iegādāties personīgi, jo kas ir “koplietošana”, to mēs visi saprotam.
Jauks notikums, kurš kļuvis aktuāls no 1. septembra, ir braukšanas maksas atlaides sabiedriskajā transportā daudzbērnu ģimenēm. Visām daudzbērnu ģimenēm iesaku “Goda ģimenes 3+” karti, kuras atlaides reāli darbojas, un mana ģimene tās izmanto. Īpaši aktuāla tā būs manai vecākajai meitai, kura no Rīgas varēs atbraukt ar 90 procentu atlaidi. Ja iepriekš taupības nolūkā viņa palūdza atsūtīt paciņu, jo tā bija lētāk, nekā braukt mājā pašai, tad tagad ir otrādi — atbraukt ir lētāk, nekā sūtīt paciņu pakomātā. Mainīsim paradumus.
Jaunais mācību gads ir sācies. Lai cik tas būtu darbīgs, risināmo problēmu netrūks. Gribu vēlēt visām skolas darbā ieinteresētajām pusēm jautājumus un radušās problēmas risināt konstruktīvu sarunu ceļā, bez personiska aizvainojuma. Lai visiem pietiek naudā nenopērkamā — veselības, mīlestības, prieka un laimes mirkļu! Pārējo nopirksim, saremontēsim, izmetīsim! Vai vienkārši iztiksim.
