Kad maijā spēkā stājās datu aizsardzības regula, nodomāju: beidzot būs kārtība! Varēšu būt kā Mona Liza, kuras personība nav atklāta pat pēc vairākiem gadsimtiem. Vai tas nebūtu skaisti, ja mani uzgleznotu kāda slavenība un paraksts būtu kā krievu mākslinieka Ivana Kramskoja gleznai “Nezināmā!” ar paskaidrojumu, ka “gleznā attēlotā sieviete, kuras identitāte nav zināma, parādīta kā sieviete ar klusu spēku un atklātu skatienu”. Bet, mīlīši, pie mums nekas tāds nav iespējams, visi par tevi visu zina. Viendien pat — šķita, ka galvā notiek kaut kāda sikspārņu konference, tik jocīga tā bija. Aizgāju uz aptieku, lai pamēra spiedienu. Izmērīja. Pēc tam prasa manu vārdu un uzvārdu un ieraksta burtnīcā. Es pēc pieraduma pateicu savu īsto, lai gan man ir arī segvārds ar itālisku pieskaņu. Arī pēc vairākiem gadsimtiem zinās, ka man todien bija paaugstināts asinsspiediens. Nekādas noslēpumainības!
