Atzīstieties! Kuram gan nav gribējies prast kaut uz brīdi veikli žonglēt ar bumbiņām? Pamēģinot dažas reizes, šī nodarbe tik viegli gan nesokas, bet neatlaidīgi mēģināt daudziem trūkst pacietības. Ritmai Rutkovskai pacietības netrūka, un viņa žonglē ar bumbiņām gluži kā cirka māksliniece. Turklāt pati tās arī gatavo. Jau vairākus mēnešus Ritmas kundze ir pļaviņiete un cenšas aktīvi iesaistīties pilsētas sabiedriskajā dzīvē.
Neturēt sveci zem pūra
Mēdz teikt, ka nevajag turēt sveci zem pūra, un Ritmas kundze to nedara. Viņa labprāt dalās savā pieredzē un māca žonglēt arī citus. To viņa piedāvāja apgūt arī Pļaviņu bērnu bibliotēkas apmeklētājiem. Vispirms viņa ierāda vienkāršus iesildīšanās vingrinājumus, kam pamazām pievieno sarežģītākus elementus. Sākumā žonglētāju pulciņš ir paliels, bet pamazām lielākajai daļai interese zūd un paliek pacietīgākie. Lai iemācītos žonglēt, tai patiesi jābūt lielai.
Ritmai Rutkovskai šis ir vaļasprieks jau no bērnības. Viņa stāsta, ka tēvs savulaik iepazinies ar kādiem cirka māksliniekiem un iemācījies dažas lietas, ko rādīja, kad atbrauca ciemiņi. Bumbiņu mētāšana gaisā ieinteresēja arī mazo Ritmu, un viņa sāka cītīgi vingrināties. Vajadzēja apmēram mēnesi, lai tas izdotos. Tolaik viņa izmantoja tenisa bumbiņas, kas bija cietas un ne visai parocīgas.
Nāc ārā!
Kas žonglēšanā ir svarīgākais? Ritma atbild, ka veiklība. Protams, jādomā arī līdzi, un tas viss lieliski “iekustina” domāšanu un uztveri. Vislabāk viņai padodas žonglēt ar trijām bumbiņām. Var arī ar četrām, bet tad intensīvāk jādomā līdzi. Ritma atzīst, ka šī prasme noder arī ikdienā, kad ātri jānoreaģē un kaut kas jānoķer vai jāsatver.
Pļaviņiete pati no auduma un citiem materiāliem gatavo žonglējamās bumbiņas. Noder dažādi atgriezumi un citas lietas pildījumam. Uz tām ir arī uzmundrinoši uzraksti, ko viņa izdomā vai izvēlas pati. Uz tiem raugoties, arī pašai lielāks spars ikdienā. Piemēram, “Mosties jaunai dienai!”. Ir bumbiņa ar uzrakstu “Nāc ārā!”, ko droši var izmantot, lai iemestu drauga dzīvokļa logā, aicinot viņu doties spēlēties. Turklāt ar tādu bumbiņu stiklu izsist nevar. Uz tām var rakstīt arī dzeju.
— Tas ir mans vaļasprieks, pie kā esmu atgriezusies ik pa laikam. Arī mani četri bērni to iemācījušies. Esmu cilvēks, kurš nevar sēdēt vai gulēt dīkā. Žonglēšana ir labs veids, lai aizpildītu domas un laiku. Dažkārt uzskatām, ka neko nevaram, bet dzīvē daudz ko var iemācīties, ja trenējas, — saka sieviete.
Viņai patīk aktīvs dzīvesveids. Vasarās, kad dodas peldēties, nevar dīki nogulēt saulē kā citi. Pēc peldes viņa labprāt vingro vai ņem rokā badmintona raketi. Redzot to, arī citas dāmas pludmalē labprāt pievienojas.
Ceļo dzīvē
Nevaru nepajautāt, vai Ritmai nav gribējies pievienoties kādai ceļojošā cirka trupai, un viņa atbild, ka nē. Dzīvē gan iznācis ceļot saistībā ar dzīvesvietas izvēli, un ar to laikam pietiek. Arī viņas darbs nav bijis saistīts ar mākslu vai sportu. Pēc skolas sāka studēt fiziku, bet mācības nepabeidza. Piedzima bērni, par kuriem vajadzēja rūpēties vienai, vēlāk pelnīja iztiku, strādājot dažādus darbus. Smagais darbs sagādāja veselības problēmas, tāpēc tagad viņa vairs nestrādā algotu darbu.
— Lielākā dzīves daļa man pagāja Siguldā, kur auga bērni. Uz Pļaviņām pārcēlos no Līgatnes, jo vienai bija grūti apsaimniekot māju. Meklēju citu dzīvesvietu, un Pļaviņas bija izdevīgā vietā, jo meita dzīvo Salaspilī un var ērti apciemot. Vēl viena meita ir Anglijā, bet pārējie Latvijā. Vecākajam mazbērnam ir 12 gadi, bet jaunākajam dažas nedēļas. Viņus kaut kā neaizrauj žonglēšana, bet viņi man māca citas lietas, piemēram, kā strādāt ar datoru, — stāsta Ritma.
Ritma atzīst, ka Pļaviņās ir atsaucīgi cilvēki, kādu citur nemaz nav. Turklāt tur ir Daugava, ko patīk vērot un staigāt tās krastā. Kad ir iespēja, viņa māca citiem žonglēt, apmeklē Lasītāju klubiņu Pļaviņu novada bibliotēkā un citas aktivitātes. Ieinteresējuši arī rokdarbi, un Ritma tamborē dažādas praktiskas lietas.
Arī ticība viņas dzīvē ienāca pamazām.
— Esmu kristīta katoļu baznīcā, bet bērnībā ar ticību nebija nekādas saistības, un arī tālāk dzīvē par to neaizdomājos. Tas viss nāca vēlāk. Kad paliku viena ar četriem bērniem, bija grūti, un kaut kā neapzināti sāku lasīt Bībeli, nejauši izvēlētus pantus. Sākumā neko neizpratu, bet ar laiku zināšanas atnāca, un šīm dzīves gudrībām ir bijusi liela ietekme, — saka Ritma.
Viņa stāsta, ka reiz spēcīgi sāpējusi mugura un kopā ar draudzeni aizgājusi uz ‘‘Jaunās paaudzes’’ draudzi Siguldā, kur stāstīts par to, kā Jēzus dziedina. Nākot mājās, abas pacilāti dziedājušas, un draudzene vienā brīdī pārsteigta skatījusies uz viņu — vai tad mugura vairs nesāp? Patiesi, sāpes bija atkāpušās. Domām un vārdiem bijis liels spēks veselības uzlabošanā un devis spēku iet tālāk. Pļaviņās viņa sev kā tuvāku atradusi baptistu draudzi. ◆
