Pagājušajā nedēļā man kā zibens spēriens galvā iešāvās doma: “Es taču neesmu gatava Latvijas valsts simtgades svinībām!’’ Tagad taču visi plāni, visi projekti, visas talkas, visi ražojumi, visas apņemšanās veltītas Latvijas simtgadei. Kaimiņvalstī jubilejai cienīgtēvs pat izdomājis akciju ‘‘100 dienas skaidrā’’. Bet ko es? Galīgi bezatbildīgi dzīvoju. Pat Indriķis ļāvās simtgades aicinājumam un atsaucās maigas balss īpašniecei, kura pa tālruni piedāvāja sudraba kulonu ādas ķēdītē par vairāk nekā 40 eiro. Ja tas ir sudrabs un āda, tad es esmu balerīna, tikai bez uzraksta “Latvijai — 100”. Ilgi domāju, ko lai padaru, kas būtu saistīts ar skaitli 100. Izdomāju. Mana apņemšanās sauksies “Katru dienu pa 100!”. ‘‘Ko? Dzersi?” Indriķis bija nesaprašanā par manu saukli. Tas nozīmē, cik viņa prāts piesārņots. Patiesībā esmu nolēmusi katru dienu atbrīvoties no 100 gramiem sava virssvara. Indriķis gan manu ideju izsmēja, bet ko es varu darīt, ka visas apņemšanās jau aizņemtas un visi ražojumi jau apzīmogoti kā veltījums simtgadei. Bail pat padomāt, kā mēs dzīvosim pēc svētkiem. Idejām vairs nebūs lidojuma.
Izabella
***
Tējas sietiņš deviņdesmit sešām personām
Kāzas angļu aristokrātu lokā. Sarunājas divi lordi — brits un skots.
Brits lielās:
— Es jaunajam pārim uzdāvināju vissmalkākā porcelāna pusdienu servīzi 24 personām.
Skots aiz lepnības piepūšas un atbild:
— Es — tējas sietiņu deviņdesmit sešām personām. ◆
Kaut kāda Aspazija nozagusi dzejoli…
Sieva lasa mīlas dzejoļu krājumu. Pēkšņi viņa lielā izbrīnā saka vīram:
— Dārgais, tu zini, kaut kāda Aspazija nozagusi tev dzejoli, kuru tu man veltīji pirms diviem gadiem! ◆
Dakter, varbūt ne šodien?
Ārsts pēc operācijas apskata pacientu un saka:
— Jā… Es jums šonakt atsūtīšu medmāsiņu.
Pacients, pārvarot sāpes:
— Dakter, varbūt ne šodien? Šodien man ar viņu nekas nesanāks — nejūtos labi… ◆
