Sērenietis Nikolajs Kungurcevs Latvijā dzīvo no 1969. gada. Darba mūžā bija virpotājs Pļaviņu HES, bet brīvajā laikā laboja apavus, lietussargus. Vakar, savā 67. dzimšanas dienā, Nikolajs palīdzēja sievai Silvijai klāt svētku galdu — ēdiena gatavošana ir vēl viena viņa talanta izpausme.
Sērenes centrā, “Gundegu” mājas trešā stāva dzīvoklī, ar skaļām rejām mani sagaida divi taksīši. Viens no viņiem — enerģijas pilnais Rembo — drīz vien laiza rokas un seju. Nikolajs teic, ka tagad, kad pensijā, esot daudz laika pastaigām dabā, mežā un Rembo vienmēr ir gatavs doties līdzi, tajā skaitā arī medībās. Jubilārs gan nav mednieks, bet dodas līdzi draugiem. Patīkot medību process, būt kopā.
Nikolaja dzīvesstāsts nav no ierastajiem. Dzimis viņš Amūras apgabala Zejā. Ir tāda vieta, arī upe, Amūras pieteka Krievijā, Tālajos Austrumos. Kādu laiku dzīvojis Sahalīnā, Sokola ciemā, kur bija izvietotas armijas daļas. Kā allaž, stāstot par dzīvi tik attālās vietās, teiktais izklausās kā pasaka. Sniega tik daudz, ka tikai māju skursteņus redz. Gadījās, ka izpletņu lēcēji, kuriem neatvēries izpletnis, izdzīvojuši, jo tik biezā sniegā piezemēšanās bijusi mīksta. Vēlāk dzīvesvieta bijusi Aleksandrovka — aptuveni 400 kilometru no Krievijas robežas ar Ziemeļkoreju.
No vectēva čigānu asinis
Tā kā attālums līdz Latvijai mērāms pat desmitos tūkstošu kilometru, loģisks ir jautājums — kā cilvēks no tik tālas vietas var nonākt te? Iemesls tam meklējams laikā, kad Latvijā bija muižas un kalpi. Nikolaja vecāmāte no mammas puses dzīvoja Skrīveros un kā kalpone aizgāja strādāt uz saimniecību Latgales pusē. Tur sapazinusies ar saimnieka dēlu, domājuši par precībām, bet puiša vecāki nepiekrituši. Jaunieši izmantojuši tā laika iespējas, ņēmuši lietošanā cara doto zemi Krievijas plašumos. Tur arī laulājušies un laiduši pasaulē Ainu, pasē nepareizi ierakstītu par Annu — Nikolaja mammu. Vēlāk, kad Krieviju arī skāra izsūtījuma vilnis, viņas tēvs pazudis bez vēsts. Arī Aina apprecējusies Krievijā, bet sešdesmitajos gados ar trim bērniem — Margaritu, Sergeju un Nikolaju — atbraukusi uz Stučku. Aizmukusi no vīra. Pēdējos dzīves gadus Aina ārstējās no tuberkulozes, dzīvoja kopā ar dēlu Nikolaju un vedeklu Sērenē. “Zelta cilvēks, neko sliktu nevaru teikt par vīramāti,” teic Silvija.
Nikolaja māsa Margarita kādu laiku strādāja VEF Telefonu aparātu rūpnīcā. Braukusi komandējumos uz Krieviju, iepazinusies ar maskavieti, savu nākamo vīru, un pārcēlās uz dzīvi Maskavā. Tur mīt līdz pat šai dienai. Sakari ar viņu nav pārtrūkuši.
Maz zināms par Nikolaja tēvu. Jubilārs saka: “Es no viņa atteicos.” Tā kā sarunā piedalās arī Silvija, viņa teic, ka Nikolaja tēvs un dēls bijuši līdzīgi raksturā. Varbūt arī tāpēc jaunībā kaut ko nav sadalījuši. Vīra vecaistēvs bijis “tīrs, simtprocentīgs čigāns”. No turienes arī Nikolaja tumsnējais izskats.
Ar vērmelēm pret dizentēriju
Kad ģimene pārcēlusies uz Latviju, Nikolaju iesauca dienestā. Dienējis Kaļiņingradā. Vēlāk saukts palīgā ražas novākšanā Kazahstānā. Arī par to laiku ir īpašs stāsts. Antisanitāri apstākļi — vietējie dzeramo ūdeni ņēma no mazas upes, kurā dzīvojās simtiem mājas zosu. Atbraucēji drīz vien saslima ar dizentēriju. Par laimi, viņu vidū bijis pavārs no Latvijas. Savācis apkārtnē augošās vērmeles, novārījis un devis sasirgušajiem. Redzēts arī, kā vietējie medī savvaļas zosis — ielenc baru no četrām pusēm ar traktoriem, un, kad putnu bari tik biezi, ka aizsedz sauli, ceļas gaisā, šauj pa tiem netēmējot. Nošauto bija daudz, maisiem veda prom. Kazahstānā pirmo un vienīgo reizi mūžā Nikolajs nobaudījis vietējo gatavotu āpša gaļu. Garšo kā aitas gaļa, tikai daudz treknāka.
Jubilāra brālis Sergejs dzīvo Aizkrauklē, strādā katlumājā Sērenē. 1986. gadā viņu nosūtīja uz Ukrainu likvidēt Černobiļas avārijas sekas. Bijušas arī divas māsas, bet tās nomirušas jaunas, laikā, kad ģimene dzīvoja Tālajos Austrumos. Mālpilī dzīvo Valērijs. Nikolajs viņu sauc par brāli, lai gan kopīgu vecāku viņiem nav. Abi izauguši Tālajos Austrumos, daudz kopā pieredzējuši.
Pirms 27 gadiem Nikolajs iepazinās ar Silviju Rancāni. Viņa strādājusi Pļaviņu HES un tur darbā iekārtojusi arī Koļu. Spēkstacijā viņš strādāja līdz brīdim, kad devās pensijā. Bijis slīpētājs, atslēdznieks, virpotājs — ar laiku visus darbus iemācījies. Arī apavus labot, konkrēti sieviešu augstpapēžu kurpju papēžus. Labi padevās arī lietussargu remonts, un klienti gaidījuši rindā.
Tolaik un tagad lielākais vaļasprieks Nikolajam ir sēņošana. Šogad līdz šim meži gan bija patukši, bet pēdējās lietainās dienas viņā pamodinājušas sēņotāja degsmi. ◆
