Koknesiete Anita Liepiņa allaž ir kustībā, smaidīga, jaunām idejām un iecerēm pārpilna. Mūsu lasītājiem viņa vairāk pazīstama ar dzejoļiem, kuri regulāri publicēti dzejas lapā, taču ne visi zina, ka viņai ir saistība ar Bruknu un viņa darbojas Latvijas katoļu sieviešu apvienībā. Par to vairāk — saruna ar Anitu. Tā kā esam pazīstamas, iztiekam bez oficiālās uzrunas “jūs”.
No cūku fermas līdz baznīcai
— Nesen tikāmies autobusu pieturā, kad tu devies ceļā uz Bruknu. Pastāsti nedaudz tuvāk par šo vietu!
— Brukna noteikti ir jāredz. To aprakstīt vienā intervijā ir gandrīz vai neiespējamā misija. Bruknas muiža ir 12 kilometru no Rīgas—Skaistkalnes šosejas un 20 kilometru no Bauskas. Priestera Andreja Mediņa iecere Bruknas muižā, kas padomijas gados kalpoja par kopsaimniecības cūku fermu, izveidot rehabilitācijas centru ar atkarībām sirgstošajiem cilvēkiem nu jau iesakņojusies, izaugusi un “sakuplojusi”, ik gadu dzenot arvien jaunas atvases.
Muižas ēkā valda senatnes noskaņa: mēbeles, tekstilijas, griestu apgleznojumi, krāšņas ziedu kompozīcijas, bibliotēka, mākslas darbi un atbilstoši interjera priekšmeti — nekas neliecina par to, ka šajās telpās mīlīgi sadzīvojis ap 600 cūku. Nokāpjot pagrabstāvā izvietotajā kapelā ar apsildāmo grīdu, neticas, ka te reiz bija vircas un mēslu bedre.
Šo gadu laikā ir uzlikts jumts, atjaunota fasāde. Otrajā stāvā viesus gaida ērtas istabiņas. Pažobelēs lieliskas naktsmītnes jauniešu vasaras nometnēm, darbnīcas. Pārsteidz renesanses stilā iekoptais dārzs, kurā dižojas dārzeņi un garšaugi. Tepat arī rožu dārzs, dīķis, pirtiņa.
Vēlāk uzplauka nākamā iecere — uzcelt pašiem savu dievnamu, jo mazā kapela vairs nejaudāja satilpināt visus ļaudis, kas uz dievkalpojumiem svētdienās sāka braukt arvien kuplākā skaitā arī no galvaspilsētas Rīgas. Pirms dažiem gadiem uzbūvētā āra kapela bija labs risinājums tikai siltajiem vasaras mēnešiem. Jau kopš 2012. gada Latvijā pazīstami un radoši cilvēki ar ikvasaras labdarības koncertiem sāka atbalstīt “Kalna svētību kopienas” dievnama celtniecības darbus akcijā “Uzcel savu baznīcu”. Bruknā šie darbi ir īpaši, jo ēka tiek būvēta pašu rokām. Katrs akmens ir vīru kalts un slīpēts.
Pārsteidz pārvērtības
— Kād iespaidi no atkalredzēšanās?
— Kā allaž, pārsteidza neskaitāmas pārvērtības, kas notikušas kopš iepriekšējā apciemojuma. Nu jau tikai atmiņā palicis, ka tagadējā saimes ēkā, kur pēc dievkalpojuma ļaudis mājīgā gaisotnē tiek aicināti ieturēt agapi, mēs reiz barojām kazlēnus. Ja vēl pērn jaunuzceltajā baznīcā kājas mina paraupjo betona klājumu, tad šogad tās grīdas segumā jau atspoguļojās skaidrās vasaras debesis un basās pēdas grima mīkstās, sniegbaltās aitādās.
Baltie soliņi dārzā izvietoti tā, lai katrs varētu pakavēties klusās pārdomās vai nesteidzīgās sarunās. Radošajām darbnīcām vai svētku mielastiem varējām izmantot arī kupolveidīgo terasi, kur var paslēpties no lietus, karstajiem saules stariem vai vēja.
Dārza apakšējā terasē jau iezīmējas labirinta aprises. Dzīvžogam, kas veido šīs meditācijas vietas ejas, gan vēl jāpaaugas. Savukārt bērnus iepriecina rotaļu laukums un smilšu kaste.
— Kāpēc tu brauc tieši uz Bruknu?
— Brukna mums ir ļoti īpaša tikšanās vieta — te esam gan klusuma rekolekcijās pavadījušas nedēļas nogali, gan klausījušās lekcijas par veselīgas pašapziņas nozīmi, par garīgās dzīves dažādiem aspektiem, dziedināšanu un vēl daudzām mums saistošām tēmām. Esam piedzīvojušas keramikas cepļa atvēršanu, arī pašas ar mālu darbojušās. Te zinoša pirtnieka vadībā pirtspriekus baudījušas, dejojušas mandalu dejas, esam atpūtušās un piedalījušās dažādu veidu radošajās darbnīcās arī kopā ar savām ģimenēm.
Šajā gleznainajā vietā tiešām var smelties atveldzi no ikdienas un atklāt jaunas garīgās vērtības, dienu var pavadīt rimti un darbīgi, pievienojoties kopienai lūgšanu un dievkalpojumu brīžos. Vienmēr var atrast vietu un laiku netraucētai vienatnei.
Ja nemaldos, tad es pirmo reizi tur biju 2009. gadā, kad muižas fasāde vēl bija aplupusi un pelēka, bet otrajā stāvā tika liktas balsta brusas starpsienu izbūvei. Toreiz nudien nevarēju pat iedomāties, ka pēc nepilniem desmit gadiem šurp plūdīs ekskursantu un viesu straume. Rosība kā bišu spietā. Bruknā mēs jau jūtamies kā mājās. Vēl viens aspekts — izmantojot kopienas telpas, ar savu ziedojumu kaut nedaudz palīdzam arī materiālajā ziņā. Kad izmantojam viesu namu vai viesnīcu, tad līdzekļi nenes tādu labdarības nokrāsu.
— Ko tu apzīmē ar šo noslēpumaino “mēs”?
— Mēs — Latvijas katoļu sieviešu apvienība (LKSA). Esmu šajā kristīgajā kopienā gandrīz no tās dibināšanas dienas — 2003. gada 11. aprīļa. Ar LKSA prezidenti Ināru Uzoliņu iepazinos jau 2000. gada novembrī, kad kopā ar nelielu Latvijas kristīgo skolotāju grupiņu pēc abata Bernharda Nābera uzaicinājuma apmeklēju Austriju, iepazīstot draudžu dzīvi un daloties pieredzē ar Austrijas speciālo skolu un dienas centru pedagogiem. Noteikti gribu pieminēt, ka nu jau mūžībā aizgājušā abata Nābera rūpes par Latvijas plauksmi augstu novērtētas — par savu nesavtīgo palīdzību Latvijai mūsu valsts bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga 2000. gadā pasniedza abatam Trīszvaigžņu zelta ordeni. Kopš šī brauciena arī sākās mūsu kopīgais Ceļš, līdz kādu dienu īstenojās iecere izveidot kopienu baznīcas paspārnē, kura varētu dot tai savu artavu, veltot vairāk uzmanības sievietes lomai, aicinājumam un vietai kopīgajā kalpojumā.
— Kāda šoreiz bija nedēļas nogales programma?
— Piektdien — dalīšanās iespaidos un piedzīvotajā kopš iepriekšējās tikšanās, zāļu tējas un pirtsprieki, kā arī vakara pelde vietējā upītē.
Sestdien tikāmies ar priesteri Andreju. Viņš stāstīja par jauno aviācijas skolu zēniem, kas šoruden vērs savas durvis Bārbelē. Par pusaudžu problēmām un par vecāku bezatbildīgo attieksmi pret bērna emocionālajām vajadzībām. Par patērētāju kultūras ietekmi uz ģimenes kā vērtības devalvāciju, par atsvešinātību un neprasmi mīlēt savus bērnus, kuri, meklējot aizmiršanos un aizpildot tukšumu, kļūst par atkarību upuriem. Dalījāmies savā pieredzē darbā ar šādiem jauniešiem.
Tad lektore Dana Kalniņa-Zaķe vadīja divus lekciju un praktisko nodarbību ciklus: “Personas garīgā attīstība — darbs ar “iekšējo bērnu”’’ un “Simboldrāma un tās pielietojums garīgajā aprūpē”. Nopietna viela pārdomām. Dziedinošās un meditatīvi bagātās akvareļu pludināšanas un lekciju stundas paskrēja ātri.
Svētdien studijas “Ebru Rīga” mākslinieces Olga Orlova un Irina Trumpele mūs ieveda senās Turcijas mākslas — ebru zīmēšanas — pasaulē. Te visi darbojāmies ar aizrautību, arī bērni, kuriem sestdien bija noorganizētas pašiem savas nodarbības. Katra darbs tapa kā īsts brīnums!
Jā, par bērniem vienmēr ir padomāts. Katram ir, ko darīt, kamēr mēs, mammas, apgūstam savas lietas. Šoreiz viņi apgleznoja akmentiņus, pildīja trauciņus ar krāsainajām smiltīm, zīmēja sīkas punktiņmandalas, peldējās, gāja rotaļās un pētīja augus. Protams, sko-
lotājas vadīti un uzraudzīti.
Un visbeidzot svētdienas centrālais notikums — Svētā mise, kas bija pulcējusi tik daudz cilvēku, ka grūti bija savietoties arī jaunuzceltajā baznīcā. Ar sajūsmu vērojām trīs kristību rituālus upes ūdenī. Un noslēgumā — jau minētā agape — kopīgas pusdienas. Dārzs bija ļaužu pilns, visur dzirkstīja dzīvība! Tad sirsnīgas atvadīšanās un mājupceļš.
— Vai jau plānojat nākamo tikšanos?
— Jā, pat datums jau zināms. Tiksimies Dzintaros, kardināla Juliana Vaivoda vasarnīcā. Līdz tam katra savā draudzē un ģimenē, Bruknas aizbildnes Mātes Terēzes vārdus pārfrāzējot, turpināsim darīt mazus darbus ar lielu mīlestību. ◆
