Lielākais notikums manā dzīvē šobrīd ir kafejnīcas “Mazie melderi” Vallē atvēršana. Durvis vaļā vērām 11. augustā, esam aizvadījuši pirmo pilno darba nedēļu. Nebiju gaidījusi, ka klientu atsaucība būs tik liela. Cilvēki ir izsalkuši, viņi labprāt nāk paēst. Šobrīd darāmā man ir ļoti daudz, vadu kafejnīcu, pati kārtoju grāmatvedību, man ir grāmatveža izglītība, un rosos virtuvē. Esmu bijusi pavāre kafejnīcās Vecpiebalgā, Jaunjelgavā un Rīgā. Man ļoti patīk gatavot ēdienu, gribētu to darīt arī savā kafejnīcā, taču saprotu, ka to nav iespējams apvienot ar pārējiem pienākumiem. Rodas sajūta, ka visi pavāri ir aizbraukuši. Izsludinājām vakanci, divu nedēļu laikā piezvanīja vien divi cilvēki.
Kafejnīca “Mazie melderi” ir izdevīgā vietā. Tie, kas mēro ceļu no Rīgas uz Daugavpili, lietuvieši un citi garāmbraucēji labprāt piestāj un iestiprinās. Vallē nav daudz iedzīvotāju, taču arī vietējie kuplā skaitā mūs apmeklē. Savas kafejnīcas atvēršana ir sens mans sapnis, sākotnēji centos to realizēt Jaunjelgavā, taču iegūt telpas bija nereāli. Kad radās piedāvājums telpām Vallē, ar prieku to pieņēmu un ķēros pie darba.
Ievērojamākais notikums Latvijā aizvadītajā nedēļā bija svētceļojuma uz Aglonu noslēgums un tā kulminācija — Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētki. Svētceļojumā ne reizi neesmu gājusi, bērnībā gan bija tāda vēlme, taču kopā ar ģimeni ik nedēļu apmeklējam baznīcu, esam baptisti. Kristīgās vērtības mums ir ļoti tuvas, tā ir ģimenes stabilā vērtība. Svētceļojums ir lielisks izaicinājums un piedzīvojums, kura laikā cilvēks var rast atbildes sevī vai par sevi. Rast mierinājumu un sakārtot domas. Tas nekaitētu nevienam no mums. Man patīk pats process, iešana un iespēja kavēties pārdomās, svētku kulminācija, kas tiek pacelta valstiskā mērogā, mani nesaista. Tik dvēseliskam notikumam tiek piešķirta, manuprāt, lieka pompozitāte. Tas tomēr ir garīgs pārdzīvojums, intīms process, kas katram jāizbauda pašam.
Diskusijas raisīja runas par to, ka Latvija varētu atteikties no pāriešanas uz ziemas laiku, kad pulksteņa rādītāji jāpagriež stundu atpakaļ. Pilnībā atbalstu šo ieceri. Agrāk es šo stundas starpību tā neizjutu, tomēr, kļūstot vecākai, tā sagādā neērtības. Organisms pierod pie režīma, grozot pulksteņus, rodas grūtības ieiet ritmā. Tas ir kā atkal mācīties braukt ar velosipēdu — tu sāc mīt pedāļus, kad jau sāk padoties, atkal tiec apstādināts un mācies no jauna. Kādēļ jārada problēmas, ja no tām var izvairīties? Ceru, ka šī iecere realizēsies un turpmāk pāreja uz ziemas un vasaras laiku būs vēsture.
Politikā lielākās intrigas ir par un ap 13. Saeimas vēlēšanām. Neesmu no tiem, kas balsot dodas vienmēr. Daru to tikai tad, kad man ir pārliecība par konkrētiem kandidātiem. Nav jēgas balsot “ķeksīša” pēc. Vēlēšanu laikā cenšos attālināties no politiskajām intrigām, neklausīties visās muļķībās. Ticība valstsvīriem ir stipri iedragāta. Nav vairs tie laiki, kad kandidāti tukši runā un vēlētāji atvērtām mutēm klausās solījumos. Pieredze rāda, ka uzticoties nākas vilties. Esmu par to, lai politikā nāktu jauni — citi cilvēki. Nav jēgas maisīt un vārīt vienu un to pašu zupu, beigās tā tāpat saskābs. Pārmaiņas politiķu rindās jau sen vajadzīgas, jauniem cilvēkiem ir citādāka domāšana, kas, cerams, spēs “izārstēt” mūsu valsti.
Ikdienā cenšos politikā neiedziļināties, taču, tuvojoties vēlēšanu kulminācijai, izpētīšu sarakstus un kandidātus. Ja būs kandidāti, kas mani uzrunās, došos par viņiem balsot. Jau esmu dzirdējusi, ka kandidātu vidū ir dažādu profesiju pārstāvji, daži ar visai raibu dzīves gājumu. Profesijas zīmogs — apkopēja, pārdevēja vai kāds cits amats — nav noteicošais, ja kandidāts ir zinošs un spējīgs. Svarīgi ir šīs iemaņas demonstrēt. Ir cilvēki, kas Saeimā vēlas redzēt kādu no savējiem, tā saucamajiem vienkāršajiem cilvēkiem. Taču, ja kandidāts politikā neko nesaprot, viņam nav reālu ideju un zināšanu, kā strādāt, tad viņa ievēlēšana neko labu valstij nenesīs. Nevajag slīgt no vienas galējības otrā.
Pirmsvēlēšanu laiks ir diezgan haotisks. Tik mazai valstij kā Latvija ir ļoti daudz partiju, daudz deputātu kandidātu. Normālam cilvēkam, kurš ikdienā nav saistīts ar politiku, ir ļoti grūti, principā neiespējami aptvert un izprast katra politiskā spēka pamatvērtības un iepazīt kandidātus. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ vēlētāju aktivitāte ir maza. Cilvēki neredz jēgu, iet balsot “ķeksīša” pēc — ja jau tur ir bardaks, tad lai tā arī paliek. Vēlēšanu lapiņās kandidāti bieži tiek atzīmēti uz labu laimi vai pēc principa “skanīgs uzvārds”. Sistēma ir diezgan nejēdzīga. Deputātu kandidāti piedalās loterijā — kuram vairāk saliks plusiņus. Kurš pratīs sevi skaļāk pasniegt, tam būs lielākas izredzes.
Nedēļas izskaņā tika apkopota summa, kuru vairākas ministrijas lūdz, lai varētu palielināt savas nozares darbinieku algas. Tostarp arī Veselības ministrija. Algas mediķiem un apkalpojošajam personālam nepieciešams palielināt, taču reformai ar to būs par maz. Es, protams, nevaru neko ieteikt, taču dzīvē vajadzētu būt tā, ka, aizejot pie speciālista, tevi sagaida priecīgs un laimīgs profesionālis. Pie ārsta cilvēks jau tā dodas ar kaiti, pacientam kļūst divreiz sliktāk, ja ārsts ir nelaipns. Mediķu attieksme ir briesmīga. Reālo problēmu risināšana pazūd zem naudas deķa vilkšanas. Visas ministrijas ķērušās pie budžeta dalīšanas. Līdzekļus vajadzētu sadalīt pēc nepieciešamības, izvērtējot prioritātes valstī, taču rodas sajūta, ka, ja jau tā cīnās un bļaustās, tad var arī lielāku kumosu izraut uz citu rēķina.
