Par koknesieti Ingu Pugačovu runā viņa darbi, nevis vārdi. Jaunietis aizrāvies ar fotografēšanu, vairāki viņa attēli pievērsuši cilvēku uzmanību un, kā saka, “aizgājuši tautiņās”. Jaunībai tik neraksturīgā paškritika un tieksme pēc ideālisma ir koknesieša talanta stūrakmens. Viss, kas saistīts ar fotomākslu, liek Ingus acīm iemirdzēties. Tā patiešām ir viņa kaislība.
Pats sev lielākais kritiķis
— Kā sākās tavas fotogrāfa gaitas?
— Radinieki stāsta, ka interese un skatījums caur objektīvu uz pasauli man ir kopš bērnības. Kad biju maziņš, ar telefonu skrēju pakaļ taurenim un centos to iemūžināt. Pieaugot pievērsos šai nodarbei nopietnāk. 2014. gadā iegādājos kameru un sāku fotografēt. Sākumā darbojos skolā, fotografēju visus pasākumus. Skolā mana darbošanās patika, es ieguvu lielu praksi. Katrā pasākumā, strādājot ar dažādiem cilvēkiem, iemācījos daudz jauna. Šis posms deva lielu pieredzi un ļāva man mācīties no paša kļūdām.
Pirms vairākiem gadiem, laikā, kad tikko iegādājos pirmo nopietno fototehniku, sāku darboties fotoklubā “Kokneses kadrs”. Ainārs Briedis un Arvis Voicehovičs man iemācīja pamatus. Pēc vidusskolas absolvēšanas iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, kur apgūstu informācijas tehnoloģijas (IT). Man bija divas programmas, ko studēt. Tā kā biju sācis fotografēt, apsvēru videogrāfiju vai fotomākslu, otrs variants bija IT joma — tā ir pieprasīta, ar augstu atalgojumu, kā arī tā ļauj attīstīt fotografēšanas jomu. Es varu izveidot savu mājaslapu. Abas šīs jomas var apvienot.
— Ko tev vislabāk patīk iemūžināt?
— Šobrīd nevaru izcelt vienu konkrētu jomu. Fotografējot cenšos notvert to īpašo sajūtu, kad kadrs ļauj saskatīt pavisam ko citu. Iespējams, jāpaiet ilgākam laikam, lai izkristalizētos favorītjoma, vai tā būtu dabas vai cilvēku fotografēšana. Katrai jomai ir sava pieeja, man vēl ir tik daudz, ko darīt un izzināt. Tas prasa laiku. Galvā es vizualizēju vēlamo kadru un tad mēģinu to realizēt.
Kopā ar Aināru Briedi veidojam izstādi, izmantojot “tērauda vilnu”. Kā gaismas ķermenis tiek izmantotas aizdedzinātas ‘‘tērauda vilnas’’ dzirksteles, kas izveido oriģinālas bildes ar interesantiem gaismas efektiem. Strādājam jau labu laiku, vēlamies, lai rezultāts ir iespaidīgs, vēl nepieciešami kadri īpašos gadalaikos.
Mūsdienās fotosesijās tiek izmantoti dažādi palīglīdzekļi, piemēram, krāsainas dūmu granātas un lukturīši. Ir daudz iespēju, dažādu palīglīdzekļu, lai izceltos un kadri būtu iespaidīgi. Izmantojot specefektus, var radīt ko unikālu un parādīt savu redzējumu. Savs skaistums piemīt arī dabīgam kadram, oriģinālam. Šos abus veidus nevar salīdzināt, katrs no tiem ir īpašs.
— Esi profesionālis vai amatieris?
— Amatieris. Laikam sevi vienmēr par tādu uzskatīšu, jo uz saviem darbiem raugos ar skepticismu. Esmu pats sev lielākais kritiķis, man retais darbs patīk. Vienmēr cenšos pilnveidoties, sasniegt augstākus mērķus. Ja es sevi uzskatītu par profesionāli, tad nedzītos pēc izaugsmes. Labam fotogrāfam vajag praktizēties un apgūt jaunas iemaņas. Tas ir nedaudz parocīgi — nogrūst sevi zemāk, lai būtu lielāks stimuls tiekties uz augšu. Profesionālais līmenis, kuru vēlos sasniegt, vienmēr pieaug, tādēļ es nevaru apstāties. Salīdzinot manus pašreizējos darbus ar tiem, kas uzņemti pirms diviem gadiem, varu atzīt, ka mans sniegums ir kļuvis labāks. Tas nenozīmē, ka varu apstāties, ir jāturpina vēl un vēl.
Ar skaistu skatu
— Mūsdienu tehnoloģijas ļauj ikvienam sajusties kā fotogrāfam. Kā atšķirt profesionāli?
— Ja vēlies kļūt par fotogrāfu, sākumā jāapgūst nozares pamati. Jāiepazīst aparāts, jāiemācās, kas ir bildes “zelta punkti” un kā tos panākt. Bildē jābūt redzamam stāstam ar “odziņu”. Ja fotogrāfija izraisa emocijas, tad ir iemūžināts patiešām labs kadrs. Ar vienkārši skaistu skatu nepietiks, jābūt pievienotajai vērtībai. Mūsdienās katram kabatā ir savs fotoaparāts telefona izskatā. Cilvēkiem šķiet, ka labs fotoaparāts liecina par labu fotogrāfu. Tā nav, ir nepieciešamas zināšanas un īpašais redzējums. Šobrīd Latvijā ir ļoti daudz fotogrāfu, katrā pilsētā var atrast vairākus, bet vai visi spēj izcelties? Radīt ne tikai skaistu bildi, bet kadru, kas raisa emocijas. Vieglā pieeja tehnoloģijām un daudzie amatieri apdraud nozari kā tādu, taču īsts savas jomas lietpratējs vienmēr izcelsies un būs pamanāms.
—Vai tev ir kādi nozares elki?
— Jā, no Latvijas māksliniekiem man ļoti patīk kompānijas “Robby works” drifta video, tie ir tiešām iespaidīgi. Kā fotogrāfs mani saista Elvis Lācis. Esmu sekojis viņa attīstībai un profesionālajai izaugsmei. Elvja darbi ir saturiski. No ārzemju pārstāvjiem mani aizrauj pasaulslavenais Devins Grahams, plašāk pazīstams kā Devbims Super Tramps, kurš veido aizraujošus piedzīvojumu un ekstrēmā sporta video.
— Kādas ir nākotnes ieceres?
— Ar lielāko prieku vēlētos darboties foto nozarē. Tas ir mans sapnis — darīt to, kas patīk. Ir lielie un mazie dzīves sapņi, ko piepildīt, sāku ar mazajiem un soli pa solim tuvojos lielajam mērķim. Šobrīd viens no mazajiem mērķiem ir iegādāties jaunu aparatūru, pēc šīs darba pilnās vasaras mērķis tiks piepildīts.
Man nav būtiski, vai tas ir darbs studijā, vai pasākumu iemūžināšana, galvenais, ka esmu ar kameru un no procesa gūstu emocijas. Galvenais ir dažādība, bildes nedrīkst atkārtoties.
Man ir prieks, ja manas fotogrāfijas patīk cilvēkiem. Jūtu pacilājumu, ja mani darbi tiek ievēroti un izcelti plašākā mērogā. Viena no manām fotogrāfijām, kurā redzama vārpa, būs uz jaunā izdevniecības “Jumava” gada kataloga vāka.
Šovasar mana bilde rotāja Kokneses Jāņu lielo afišu. Manas bildes no Lietuvas brauciena tika publicētas portālā “Delfi”. Šie mazie notikumi rada prieku, jūtu, ka manu darbu novērtē un pamana. Esmu gandarīts un izjūtu vēlmi strādāt vēl cītīgāk.
Fotokartīte vienmēr būs vērtība
— Kā ar bildēm, kurās esi redzams pats?
— Manā bilžu galerijā ir saglabātas 40 000 fotogrāfijas, tādas, kurās esmu redzams es, ir kādas 50. No tām tikai dažas ir tādas, kuras ir publicēšanas vērtas. Ir reizes, kad vēlos, lai mani nofotografē, vēlos radīt stāstu ar savu klātbūtni. Cits var nospiest pogu, “noknipsēt”, bet viņam neizdosies radīt to, ko biju galvā vizualizējis. Retu reizi paveicas, bet tas nav pārāk bieži. Tieši tas ir iemesls, kādēļ man ir maz bilžu, kurās esmu redzams pats.
— Vai skatāma fotogrāfija mūsdienās vēl ir vērtība?
— Skatoties uz bildi caur zilo ekrānu, vai tas būtu dators vai telefons, fotogrāfijas novērtējums būs paviršs. Datorā un telefonā ir daudz informācijas, mēs redzam daudz dažādu attēlu, cilvēks neiegrimst konkrētā attēlā un nespēj sajust to, ko rada apskatāma fotokartīte. Laiks, kas paiet, šķirstot albumu, ļauj bildes saskatīt. Fotogrāfija vienmēr būs vērtība, bilde internetā vai sociālajos tīklos ātri pazūd lielajā informācijas plūsmā.
— Kas vēl tevi aizrauj?
— Joprojām dejoju tautas dejas divos kolektīvos — Rīgā un Koknesē. Labprāt apmeklēju arī balles, deja raisa īpašas sajūtas. Ikdienā labprāt sportoju, skrienu, aizeju uz svaru zāli, izbraucu ar velosipēdu.
— Jaunība — klupšanas akmens vai priekšrocība?
— Fotogrāfi ar daudzu gadu pieredzi var iesūnot un nezināt novitātes, taču lielā pieredze dod priekšrocības būt sagatavotiem dažādiem neparedzētiem notikumiem. Tie ir knifiņi, kurus var iemācīties tikai laika gaitā, no personīgās pieredzes. Kādā fotokursā mūs uzrunāja kāds Latvijā zināms fotogrāfs, viņš stāstīja, ka reiz, iemūžinot kāzas, iekritis baseinā. Šī pieredze mācīja, ka attiecīgos pasākumos vajag parūpēties par rezerves apģērbu, jo tu nekad nevari zināt, kas var notikt. No šī stāsta mācījos un dažas reizes nodrošinājos ar otru apģērba komplektu, teiksim, ja iespējams lietus. Pārģērbties gan vēl nav nācies, tomēr labāk būt sagatavotam.
Gadiem darot vienu un to pašu, var iestāties rutīna, kas ir radošu cilvēku ļaunākais bieds. Fotogrāfs ir sava veida mākslinieks, jāspēj atrast, saskatīt un izcelt vienreizīgo. Galvenais ir sasparoties un nebaidīties izmēģināt ko jaunu. Es ikreiz mēģinu, riskēju. Reizēm nesanāk, taču no kļūdām es mācos, galvenais ir neapstāties. Tas prasa enerģiju, bet man ir diezgan daudz radošuma, kas ir mans dzinulis. Reizēm no malas tas gan jau izskatās nesaprotami un pat uzjautrinoši — puisis viens pats pļavas vidū lūkojas zemē kā kaut ko pazaudējis. Kvintesences meklējumos nevar apstāties. Fotografēšana man palīdz atslēgties no ikdienas rūpēm, meklējot izcilo kadru, galvā man nav citu domu.
— Kā ar kurioziem? Baseinā neesi iekritis?
— Vēl ne. Atmiņā palikusi kāda fotosesija, kas notika mežā. Tur bija tādi asi zāles stiebriņi, nejauši sagriezu roku un sāka tecēt asinis. Salvetes vai kā cita, ar ko noslaucīties, nebija, doties atpakaļ uz mašīnu nebija laika. Skats gan jau iespaidīgs — fotogrāfs ar asiņainu roku.
Agrāk bieži fotografēju divas draudzenes. Reiz viņas ierosināja fotosesiju ziemā mīnus 25 grādos. Viņas bija ģērbušās kleitās. Fotosesija ilga vairāk nekā divas stundas sniegā. Tas bija kaut kas! Nosalām visi trīs, pēc tam rindiņā tipinājām uz kafejnīcu dzert tēju, lai kaut kā sasildītos. Reiz galvā iešāvās skaists kadrs, ko varētu uzņemt Likteņdārzā. Piecēlos un kājām devos turp, nogāju četrus kilometrus. Daugavā bija pazemināts ūdens līmenis, akmentiņi atklājās gluži kā pie jūras. Vēlamo kadru saulrietā izdevās uzņemt. Tad sapratu, ka tāds pats ceļa gabals jāmēro atpakaļ. Neviens tobrīd pakaļ atbraukt nevarēja, tikai tad sapratu, ka prātīgāk būtu bijis braukt ar mašīnu vai vismaz velosipēdu. Tumsā ar visu fototehniku devos mājup. Izsapņotais kadrs man maksāja astoņus kilometrus. ◆
