Doma laukumā izstādīts vairāk nekā 140 apgleznotu lāču no Berlīnes — “United Buddy Bears”. Šī izstāde ir dāvana Latvijai par godu tās simtgadei. Iedzīvotāji figūras varēs apskatīt līdz pat 22. augustam.
Lāči Rīgā, Doma laukumā, stāv plecu pie pleca, simbolizējot toleranci un saprašanos starp tautām, kurās valda miers. Ar šādu moto divmetrīgie Berlīnes lāči apceļo pasauli, tos jau ir redzējuši aptuveni 40 miljonu apmeklētāju 30 pilsētās visos kontinentos, bet vēl ne reizi tie nav bijuši Baltijas valstīs. Figūras pirmo reizi izstādītas 2002. gadā Berlīnē, un šovasar tā ir Vācijas dāvana Latvijas iedzīvotājiem valsts simtgadē. Prieks par lāčiem ir ne tikai vietējiem, Doma laukumā dzird lietuviešu, igauņu, krievu, angļu, vācu un citas valodas. Apgleznotie lāči ir interesanti, jo ļauj daudz ko uzzināt par dažādām pasaules valstīm, tie ir skaisti no mākslinieciskā viedokļa un patīk gan pieaugušajiem, gan bērniem. Daudzi apgleznojumi pasaka priekšā, no kuras valsts ir lācis, taču tikpat daudzus grūti vai neiespējami uzminēt.
Katras valsts simbolizējošo lāča figūru ir apgleznojis attiecīgās valsts mākslinieks. Latvijas lāča gleznojuma autors ir mākslinieks Kaspars Zariņš, savā darbā uzsverot laimi un optimismu. Ir vairāki īpašie lāči un “Rīgas lācis”, kas pēc izstādes paliks Latvijā. “Rīgas lāča” skiču autore ir septiņgadīga meitenīte, un pēc viņas skicēm lāci apgleznoja māksliniece Viktorija Kosenko.
Berlīnes lāčiem ir īpaša papildu misija — palīdzēt trūkumā nonākušiem bērniem. Tāpēc Rīgā izstāde kopā ar Bērnu slimnīcas fondu vāc ziedojumus mazajiem pacientiem, kuri ārstniecībai nevar saņemt valsts finansējumu.
Latviešiem lācis asociējas ar miega dziesmiņu, medu, un laiku pa laikam dzird to, ka Latvijas mežos parādījušies lāči. Tas, ka mūsu mežos ieklīst ķepaiņi, nav nekas jauns, par to presē rakstīja arī pirmās Latvijas laikā un vairākkārt arī 20. gadsimta otrajā pusē. Lācis ir miermīlības, no otras puses — kareivīguma un spēka simbols. Latviešu mitoloģijā lācis pēc savam īpašībām ir tuvs cilvēkam. Dažās latviešu teikās minēts, ka cilvēka dvēseles kļūstot lāčiem un vilkiem. Senos laikos lai gan lācis darīja postu zemniekiem, braucīdams auzas, tomēr bija drošs palīgs cīņā pret ļaunumu. Tāpēc Latvijā bija iecienīti lāča vadātāji, un ne velti sensenos laikos sūnciemieši brauca Laimes lāci meklēt, lai beidzot ciemā būtu miers, laime un kārtība. ◆
Latvijas populārie Lāči:
◆ Ivars Lācis (1949) — fiziķis;
◆ Jānis Lācis (1897—1937) — latviešu strēlnieks, vēlāk Sarkanās armijas virsnieks;
◆ Jūlijs Lācis (1892—1941) — žurnālists, rakstnieks, sabiedriskais darbinieks;
◆ Kārlis Lācis (1977) — komponists, pianists un mūzikas ierakstu producents;
◆ Vilis Lācis (1904—1966) — rakstnieks, sabiedriskais darbinieks;
◆ Visvaldis Lācis (1924) — publicists, valodnieks, vēsturnieks un politiķis.
Interesanti
Eifēmismi — vārdi, ko lieto kāda rupja, intīma vai tabuēta vārda vietā, — savulaik tikuši izmantoti, lai bīstamus dzīvniekus nesauktu viņu īstajos vārdos un neizaicinātu likteni. Tā, piemēram, lāči krieviski ir tikuši dēvēti par medus ēdājiem, arī latviešu valodā “lācis” ir eifēmisms (tas, kurš iet, šļūkājot kājas), kurš ar laiku kļuvis par pamatvārdu, kā lāčus sauca īstenībā, neviens vairs nezina.
Fakti
◆ Tiek lēsts, ka šobrīd Latvijā uzturas vairāk nekā 30 lāču.
◆ Saules lācim ir visgarākie nagi, viņiem ir arī visgarākās mēles.
◆ Lāči var sasniegt 64 km/h lielu ātrumu, kas pietiekami liels, lai noķertu pat zirgu.
◆ Atšķirībā no daudziem citiem zīdītājiem lāči redz visu krāsainu.
◆ Lāči savā dabiskajā vidē dzīvo aptuveni 30 gadu, nebrīvē, zooloģiskajos dārzos — mazāk.
◆ Līdz mūsdienām ir saglabājies tikai viens fakts, kas apstiprina to, ka lācis ir nodzīvojis 47 gadus.
◆ Lācis ziemas miegā var gulēt no 75 līdz 195 dienām gadā.
