Man šķiet, sakāmvārds “Kas lēni nāk, tas labi nāk” īsti neatbilst patiesībai. Ja tā būtu, tad manī tuvojošās vēlēšanas radītu mieru, bet tās manī rada tikai stresu un uzdzen bezmiegu. Tā teikt — jo tālāk mežā, jo vairāk malkas. Jo nu es atkal neko nesaprotu. Izlasīju visu partiju programmas. Un mirkli pabiju ideālā Latvijā. Un nezinu, par ko balsot. Visi visu sola savā valdīšanas laikā. Man šķiet, es pagājušajās vēlēšanās arī balsoju par vislabākajiem un, ja atklāti, nemaz tik slikti nedzīvoju. Es nemaz negribētu tādu leiputriju, kādu sola. Tad taču būtu garlaicīga dzīve. Bet tagad visu laiku ir kur, tiekties, ir, ko lamāt, ir, par ko smieties. Man galvenais — redzēt, kā virmo dzīve, jo tāpat taču skaidrs — Saeimā ir forši. Vai tad uz grūtu darbu rautos gandrīz pusotrs tūkstotis cilvēku? Es jau arī vienubrīd tā kā gribēju, bet nezin kāpēc mani neviens neuzrunāja. Nu nekas. Varbūt tiešām, kas lēni nāk, tas kādreiz garām man nepaies.
HA!
— Kas ir pretrunīgas jūtas?
— Jūtas, kas rodas, redzot, kā sievasmāte ar tavu jauno mersi krīt bezdibenī…
***
Sarunājas divi veči:
— Es vakar mežā salasīju trīs spaiņus ar sēnēm sievasmātei.
— Un ja nu tās ir indīgas?
— Ko nozīmē “ja nu”?!
***
Sievasmāte vaicā znotam:
— Vai tu redzēji to vīrieti, kas mani izglāba, kad es slīku?
— Jā, viņš jau bija ienācis atvainoties.
***
Vīrs pārnāk no darba, ieiet istabā un redz, ka sievasmāte ieradusies ciemos.
— Cik ilgi tad domājat ciemoties? — viņš jautā sievasmātei.
Viņa mēģina pajokot un saka:
— Līdz es tev sākšu uz nerviem krist.
— Ak, tad nemaz tēju nepadzersiet?
***
Sievasmātei ir jābūt tikai diviem zobiem, ar vienu znotiņam alus pudeli attaisīt, bet otrs lai sāp visu laiku.
***
Aptiekārs atrunājas pircējam: “Nē, nē, jaunais cilvēk, ciankālijam vajadzīga recepte, ar jūsu sievasmātes fotogrāfiju diemžēl nekas nebūs līdzēts.” ◆
Mušpapīru lokā
“Ješka, tu šovasar ēd tikai jāņogas, ka tev tik skābs ģīmis?” ieraugot draugu, jautāja Frīdis.
“Man slikta dūša no politiskajām reklāmām. Negribas smaidīt, ja vēlētāju uzskata par atmiņu zaudējušu nejēgu. Kā veca partija pēkšņi var kļūt jauna? Tikai tāpēc, ka tās vadībā ir karstasinīgs libānietis un gaisa jaucēju “piecītis”, neatradis atbalstu citā partijā, atgriezies atpakaļ? Varbūt sirmie vīri, kuri negrib noiet no trases, krūtīs sajutuši jaunību?” neizpratni pauda Ješka.
“Kamēr savulaik lepnā kuģa vraks vēl nav nogrimis jūras dzelmē, kungs, kam tautpartijiešu saknes, jau, ielēcis citas partijas seglos, gatavojas premjerēt un no Eiropas augstumiem sola vēlētājiem zilus brīnumus. Kas liedza līdz šim cīnīties ar netaisnībām, atrodoties koalīcijā? Cik reižu var mainīt ādas krāsu?” jautāja Frīdis.
“Vēlētājs vajadzīgs, lai kļūtu par deputātu, bet tad viņam var pagriezt muguru un mainīt partijas pēc sirds patikas. Atstājot partiju, no kuras deputāts ievēlēts, viņš nodod ne tikai vēlētājus, bet arī “lokomotīvi”, kura viņu tur ievilkusi,” secināja Ješka.
“Nodevība pastāv no Jūdas laikiem, tikai laika gaitā tā mainījusi formu. Atceries, kā daži “klīstošie holandieši” ceļojuši sasaukuma laikā, ko stāstījuši toreiz un kā viņu domas mainījušās, iestājoties citā partijā. Tur būs milzīgas pretrunas,” teica Frīdis.
“Tas partiju mudžeklis, kas izveidojies tagad, liecina par milzīgu varas kāri, nevis vispārējām interesēm. Mušpapīri izkārti visapkārt. Jābūt apdomīgiem un kritiskiem, lai saldais sīrups kārtējo reizi nepieviltu,” sprieda Ješka.
Draugu sarunā ieklausījās Silvestrs
