Par savu dzimšanas dienas laiku augusta sākumā pļaviņiete Ingrīda Bērziņa teic, ka tas viņai vienmēr paticis. Vasara vēl pilnbriedā, un var priecāties par skaisto laiku. Šogad viņai apaļie 40, kas pašu mulsina, bet vairāk liek brīnīties — pa kuru laiku!
Brāļiem vienīgā
Ingrīda ģimenē ir pastarīte — vienīgā māsa četriem brāļiem. Gaidīta un lolota. Ar brāļiem Ingrīdai gan ir paliela gadu starpība, jo jaunākais ir astoņus gadus vecāks, bet vecākais — 17, lai gan tāpēc viņa nekad nav jutusies atstumta. Ingrīdas mamma Maija stāsta, ka, mazajai piedzimstot, priecīgi bija visi un ar vīru saņēmuši daudz apsveikumu. Savulaik gan pēcdzemdību atvaļinājumi bija tikai divus mēnešus un vajadzēja iet strādāt, tāpēc māsu bieži vien auklēja brāļi, sacenšoties par iespēju vizināt mazo ratiņos.
— Iespējams, tāpēc, ka augu starp puišiem, arī vēlāk man draugi vairāk bija puikas. Jūtos labi viņu sabiedrībā, un nav problēmu saprasties. Tagad brāļi ar ģimenēm dzīvo citās pilsētās, bet tik un tā bieži tiekamies. Jubilejās, Līgo un Ziemassvētkos pulcējamies kuplā skaitā. Māja nekad nav tukša, — saka Ingrīda.
Viss notiek, kā jānotiek
Pļaviņas ir Ingrīdas dzimtā vieta, un nav bijusi doma dzīvot kaut kur citur. Beidzot vidusskolu, gan apsvēruši iespēju pārcelties uz Austrāliju, kur dzīvoja radinieki, bet dzīve un apstākļi iegrozījās citādāk un viņi palika.
— Radi mums ir arī ārpus Latvijas, un iznāk ciemoties pie viņiem. Vērojot to nepiespiesto dzīves ritmu, kāds nereti valda ārzemēs, dažreiz prātā ir ienākusi doma, ka arī es tur varētu dzīvot. Tomēr tā ātri pagaist, jo savā vietā jūtamies vislabāk, — saka Ingrīda.
Izlemj, daudz nedomājot
Ingrīdas darbs visu laiku bijis ekonomikas jomā, un pēdējos gadus tas vairāk saistījās ar skaitļiem un datoru. Tomēr pirms gada viņa piekrita jaunam pavērsienam dzīvē — atkal strādāt skolā par skolotāju.
— Pēc vidusskolas jau vispār neviens nepieļāva domu, ka varētu nestudēt, un arī es meklēju savu jomu. Tā kā skolā bija latviešu valodas un literatūras virziens, mamma teica, ka jāmācās par šo priekšmetu skolotāju. Iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, bet drīz vien sapratu, ka tas nav domāts man. Mammai nesakot, izstājos un meklēju ko citu. Tobrīd mans vēl nākamais vīrs Valdis studēja Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet veselības dēļ izlēma neturpināt, un meklējām, kur tālāk mācīties. Gribējās plašākas iespējas, un abi izvēlējāmies ekonomikas pedagoga specialitāti, jo tur mācīja gan ekonomiku, gan pedagoģiju un citas lietas. Kad mamma beidzot uzzināja par studiju pārtraukšanu, protams, priecīga nebija, bet samierinājās, kad izstāstījām nākotnes plānus. Tagad esmu ļoti apmierināta ar izvēli, jo izglītība deva plašas darba iespējas un dzīvē ļoti noderēja. Vīra vienīgā darba vieta pēc augstskolas ir dolomīta ražošanas uzņēmums Pļaviņās, kur viņš vada autobāzi, — stāsta Ingrīda.
Savukārt Ingrīdas pirmā darbavieta viņai bija pašas absolvētā vidusskola Pļaviņās. Interesanti šķita atgriezties, kur vēl tagad ir kāds viņas bijušais skolotājs, bet tagad kolēģis.
Par ekonomikas un vēlāk arī informātikas skolotāju šajā skolā viņa nostrādāja piecus gadus. Kad piedzima meitiņa Una, gribējās darīt ko jaunu, un Ingrīda sāka strādāt bankas filiālē Pļaviņās. To gan vēlāk likvidēja, bet darba iespēja bija Pļaviņu komunālajā uzņēmumā.
— Darbs man patika, bija interesants, bet tomēr vienveidīgs. Pēdējā laikā jutu, ka gribu kaut ko pamainīt. Tolaik nedomāju, ka atkal varētu strādāt skolā, bet, kad to piedāvāja, izlēmu 15 minūtēs. Vajadzēja atkal mācīties, un papildus ieguvu karjeras konsultanta kvalifikāciju, jo vadu arī pašvaldības projektu šajā jomā, mācu vidusskolēniem ekonomiku un esmu arī ekoskolas koordinatore, — stāsta Ingrīda.
Uz skolu kopā ar bērniem
Skolas gaitas viņai sākās kopā ar dēlu Reini, kurš pērn kļuva par pirmklasnieku, bet meita sāka mācīties sestajā klasē. Tas varbūt arī palīdzēja pieņemt šo darba piedāvājumu, lai būtu tuvāk bērniem. Ingrīda teic, ka dienas gaitā viņi gan tikpat kā nesatiekas, jo katram savas darīšanas, un mammu bērni nemeklē, kas nozīmē — viss ir kārtībā.
Lielākais izaicinājums bija uzņemties audzināt klasi. Ingrīda šaubījusies, vai tiks ar visu galā, bet drīz vien labi saraduši. Tagad savus 24 nākamos sestklasniekus viņa uztver kā savus bērnus. Viņi ir aktīvi, zināt un darīt griboši, sportiski, darbojoties projektā “Sporto visa klase”. Ingrīda atzīst, ka, viņasprāt, skolā ir grūti strādāt, ja ar skolēniem nevari būt vienā ritmā. Jāgrib un jāspēj darīt kopā ar viņiem. Viņas gandarījums darbā ir bērnu mirdzošās acis.
Ikdienas pienākumu viņai ir tik daudz, vai iespējams ar visu tikt galā? Ingrīda atbild, ka jā. Aizvadītais gads gan pagājis kā viens mirklis, bet devis tik daudz jauna, paplašinot redzesloku.
— Karjeras izglītība ir ļoti interesanta joma, un šajā laikā bijusi iespēja daudz mācīties, apmeklēt uzņēmumus, un redzētais pārsteidz. Jauniešiem ir tik daudz iespēju, tikai jāmācās, jo valstī vajadzīgi speciālisti. Katrā ziņā Latvijā ir visas iespējas veidot karjeru. Runājot ar skolēniem, es vienmēr atgādinu izvēlēties profesiju, kas pašiem patīk, bet vecākiem — ieteikt, bet neuzspiest. Stāstu arī savu piemēru. Nereti pieaugušie tik daudz negatīva runā par mūsu valsti, kas bērniem rada neuzticības izjūtu. Plašā pasaule jau piedāvā daudz iespēju, bet visur vajadzīgs liels darbs, lai kaut ko sasniegtu. Tāpēc mudinu bērnus nebaidīties un meklēt savu ceļu, — saka Ingrīda.
Viņa piebilst, ka pļaviņieši noteikti var lepoties ar savu skolu. Tik sakārtotas nav daudz kur lielākās pilsētās.
Mākslu atstāj vēlākam laikam
Ingrīdas satikšanās ar vīru Valdi ir kas līdzīgs Romeo un Džuljetas stāstam — tolaik viņai bija 13 un viņam 15 gadu. Draudzējušies visu skolas laiku, tad dibinājuši ģimeni un nākamgad svinēs porcelāna kāzas. Ingrīda atzīst, ka, paskaitot gadus, tie skaitļi ir tik lieli, lai gan šķiet, ka tas viss noticis pavisam nesen! Līdzīgi ir ar viņas pašas gadiem, jo arī pēc sajūtām esot krietni mazāk. Vēl tikai pirms brīža auklējusi brāļa bērnus, bet tagad savi divi jau paaugušies.
Tikpat aktīvi kā vecāki ir arī bērni. Pati Ingrīda mūzikas skolā nav gājusi, bet viņas bērni apgūst mūziku. Meita spēlē vijoli, dēls — klavieres, kā arī nodarbojas futbolu, dzied un dejo. Una arī skaisti zīmējot, bet šobrīd mūziku un mākslu grūti apvienot. Arī Ingrīdu saista krāsu pasaule, un viņa ir pārliecināta, ka vismaz pensijā atkal aktīvāk ņems rokā otas un zīmuļus, bet pagaidām tam neatliek laika. No skolas laikiem viņai tuva gan dejošana, gan dziedāšana, un to viņa turpina darīt Pļaviņu novada kultūras centra sieviešu korī “Loreleja”, ar kuru kopā šogad piedzīvoti simtgades Dziesmu un Deju svētki.
— Ģimenē cenšamies aktīvi pavadīt brīvo laiku. Kopā daudz braucam ar velosipēdiem, sportojam. Vīra aizraušanās ir basketbols. Vasarās cenšamies kaut kur aizbraukt, bet visi, jo gribas, lai arī bērni vairāk redz un piedzīvo. Mana stihija noteikti ir jūra, tāpēc katru gadu cenšamies kādu nedēļu pabūt tās tuvumā. Kad strādāju iepriekšējās darbavietās, atvaļinājums bija tik īss, bet tagad nevaru vien beigt priecāties, ka šajā darbā ir iespēja ilgāk atpūsties. Kad pienāca jūnijs, nespēju pat noticēt, ka ir brīvs! — smaida Ingrīda.
Viņas relaksācija noteikti ir arī dārzs, kur izaudzē ģimenei nepieciešamo. Arī mājā vienmēr ir, ko darīt, un visus darbus viņi paveic paši, daudz palīdz arī mamma. Ingrīda piebilst, ka šīs praktiskās lietas viņai ar Valdi noteikti nāk no ģimenes, jo vecāki daudz ko iemā-
cījuši, kopā darbojoties. Maijas kundze par savu znotu teic — izdarīgs un saimniecisks ģimenes cilvēks, kāds savulaik bijis arī viņas vīrs, kurš nu jau daudzus gadus ir mūžībā. Tā ka dzīvē viss acīmredzot notiek mijiedarbībā. ◆
