Neraugoties uz lielo aizņemtību darba nedēļā pirms svinīgā pasākuma Koknesē, M. Čehova Rīgas Krievu teātra direktore Dana Bjorka atrod laiku nelielai sarunai par Likteņdārzu, likteni un, protams, pārsteigumiem, kas gaidāmi teātra jaunajā sezonā.
Stāda liepu uzvalkā
— Vai vari atsaukt atmiņā to dienu, kad Likteņdārzā tiki bildināta? Kādas sajūtas visspilgtāk palikušas atmiņā?
— Tā bija vējaina diena, zaļš lauks, apkārt mani radinieki, elektromobilis, ko bijām tur noīrējuši, un mans jau tagadējais vīrs nometies uz viena ceļgala manā priekšā… (Smaida.) Vispār tas bija liels pārsteigums — es un mana ģimene ieradāmies Likteņdārzā, lai iestādītu liepu, ko ome bija man uzdāvinājusi 30 gadu jubilejā. Attiecīgi bijām arī saģērbušies, tikai mans draugs Igors bija uzvalkā. Es vēl tā nobrīnījos, domāju, cik nopietni Igors šo pasākumu uztver! Viens no maniem radiniekiem gan pajokoja kaut ko par bildinājumu, bet man tas patiešām bija pārsteigums. Pirms tam biju gaidījusi, ka Igors mani bildinās dzimšanas dienas pasākumā, ko draugiem organizēju Andrejsalā, tur patiesībā visi to gaidīja, bet nē — Igors jau tad bija izlēmis, ka darīs to ģimenes lokā.
— Vai pēc šīs liktenīgās dienas vēl ir sanācis atgriezties Likteņdārzā un apraudzīt savu iestādīto liepiņu?
— Jā, pēc tam vēl esmu bijusi Likteņdārzā divas reizes, un tagad, 11. augustā, būs trešā reize. Esmu pārsteigta, cik lēni mana liepiņa aug! Kad mēs kociņu stādījām, lauks bija diezgan tukšs, tagad tur koku ir sastādīts ļoti daudz, savējo bija pat grūti atrast, bet tāda sajūta, ka tas nemaz nav paaudzies! Izrādās, ka liepas aug ļoti lēnām…
Patriotisms atved
uz Likteņdārzu
— Tu arī publiski esi paudusi savu atbalstu Likteņdārza idejai, kāpēc tev tas ir svarīgi?
— Mana ome Skaidrīte Čerņecova visu savu dzīvi ir veltījusi Latvijas kultūrai, viņa ir bijusi vairāku kultūras namu vadītāja, piedalījusies arī Dziesmu svētku organizēšanā, viņa ir īsta Latvijas patriote, tas ir ieaudzināts arī manī (mana mamma arī aktīvi piedalījās šajā procesā). Omes tētis tika izsūtīts uz Sibīriju, viņai tas visu mūžu ir sāpējis. Tiklīdz parādījās ideja par Likteņdārzu, viņai tas šķita ļoti svarīgi, jo tas apvieno mums tik svarīgās lietas — zemi, akmeņus, arī kokus un piemiņu par aizgājušajiem. Mēs piedalījāmies gan akmeņu vešanas akcijā uz Likteņdārzu, arī uz Ziemassvētkiem es saviem mīļajiem dāvināju bruģakmeņus Likteņdārza alejā. Iespējams, tieši tāpēc Igors izvēlējās šo kā vietu bildinājumam, jo viņš redzēja, cik manai ģimenei šī vieta ir svarīga.
— Kāpēc, tavuprāt, Latvijā šāda vieta — Likteņdārzs — ir vajadzīga?
— Man ļoti patīk vīzija, ka šī ir vieta, kas apvieno pagātni, tagadni un veido tiltiņu uz nākotni. Ir vērtības, kuras nav iespējams pazaudēt cauri laikiem. Mani uzrunā šī Likteņdārza misija, kas saglabā piemiņu par bijušo ar visiem upuriem un sērām, veidojot saikni ar tagadni, kur mēs svinam savus svētkus un esam kopā, bet visi šie koki, bruģakmeņi un akmeņi glabā informāciju, kas saglabāsies vēl ilgi pēc mums. Es, tāpat kā mani senči, vienā brīdī kļūšu par pagātni, bet mans koks iestiepsies nākotnē.
— Vārdam “liktenis” vārdnīcā ir divas nozīmes. Pirmā to skaidro kā faktoru, notikumu kopumu, kas nav no paša cilvēka atkarīgs, tas ir kā nenovēršams spēks, kas ietekmē mūsu dzīvi, bet otrā nozīme — vienkārši kāda cilvēka dzīves gaita. Kāda ir tava likteņa izpratne?
— Esmu par to daudz prātojusi jau no pašas bērnības. Un, šķiet, no šīm divām nozīmēm mana izpratne ir kaut kur pa vidu. Ja pastāv kāds spēks ārpus zemes, tad varētu būt, ka mums ir jau iepriekš kādi notikumi dzīvē nolikti, taču kāda jēga mūs sūtīt uz zemes, lai piepildītu pilnīgi gatavu scenāriju? Iespējams, mēs dzīvojam, lai kaut ko labotu no iepriekšējās pieredzes, lai kaut ko pierādītu vai mācītos, uzņemoties atbildību par savu rīcību. Situācijas mums tiek dotas, bet tā ir mūsu brīvā griba, mūsu izvēle, ko mēs ar to iesāksim, kādus lēmumus pieņemsim.
Komanda, nevis hierarhija
— Pēdējos 12 mēnešos liktenis tev pašai ir nesis lielas pārmaiņas dzīvē — pagājušā gada augustā tu apprecējies, bet šī gada janvārī kļuvi par M. Čehova Rīgas Krievu teātra direktori. Vai vari iezīmēt svarīgākos pagrieziena punktus savā dzīvē, kas palīdzēja tev līdz šīm abām lietām nokļūt?
— Te gan jānodala profesionālā dzīve no privātās. Tas, ka kļuvu par teātra direktori, manuprāt, ir diezgan likumsakarīgs rezultāts visiem tiem projektiem, ko esmu darījusi daudzu gadu garumā, ieguldot ļoti daudz spēka un pat savus personīgos līdzekļus. Entuziasms un mīlestība pret darbu — tā ir mana veiksmes formula, kas neļauj apstāties un kas ved pie izaugsmes. Man nav bijis tāds mērķis kļūt par teātra direktori, bet jau no bērnības es skaidri zināju, ka kultūra ir joma, kurā vēlos strādāt un sevi pierādīt.
Runājot par kāzām — ar Igoru esam kopā jau astoņus gadus, tā laikam ir veiksme, Dieva svētība satikt savu īsto cilvēku. Es nevaru to nekādi izskaidrot — vienkārši īstie cilvēki satikās īstajā laikā un īstajā vietā.
— Kā kļūšanu par direktori uztvēra kolēģi, kuri pieraduši teātrī tevi redzēt kā aktrisi?
— Protams, sākumā bija neliels samulsums, taču es ļoti centos saglabāt šīs cilvēciskās attiecības. Mani ļoti iepriecināja, ka pēc nedēļas jaunajā amatā mana kolēģe aktrise Veronika Plotņikova teica: “Es tā priecājos, ka nepazaudēju tevi kā cilvēku!” Ir svarīgi atcerēties, ka teātris ir komanda, nevis hierarhija, cenšos radīt tādu atsmosfēru, lai šī doma iedzīvojas.
Pirmkārt, cilvēks
— Ir pagājusi tavā pirmā pussezona teātrī kā direktorei. Kādi ir lielākie pārsteigumi, ko šis jaunais amats tev sagādājis?
— Godīgi sakot, biju gatavojusies daudz grūtākai un sūrākai realitātei. Jo vairāk tai gatavojos, jo lielāks prieks, ka tā nemaz nav. Ir, protams, grūti, bet nav tik grūti, cik varēja būt. Jūtu ļoti lielu kolektīva atbalstu, esmu pateicīga, ka mani pieņem, ciena un uzticas man. Tas ir ļoti svarīgi. Diemžēl ir arī ļoti liela vilšanās vienā cilvēkā, ko nebiju gaidījusi un kas ļoti sāp, bet to sīkāk nevēlos komentēt.
— Ne tik bieži vadošajos amatos varam redzēt sievietes. Kādās situācijās tev tas palīdz un kādās varbūt traucē?
— Šī tēma pēdējā laikā sabiedrībā ir ļoti populāra, man par to bieži tiek jautāts, bet es sevi, pirmkārt, uzskatu par cilvēku. Esmu augusi kā sieviete, man ir tikai šāda pieredze, es nevaru komentēt, ko nozīmē būt vīrietim, vai arī, kāda ir vīriešu uzvedība, komunicējot savā starpā. Mēdz gan teikt, ka sievietes sabiedrība dažādās tikšanās un sapulcēs ir ļoti vēlama, jo tad vīrieši uzvedas daudz kulturālāk. (Smejas.) Manuprāt, ir daudz priekšrocību man kā sievietei, bet gan jau ir arī grūtības, es vienkārši tās nepamanu.
— Tagad noteikti tev daudz vairāk sanāk komunicēt arī ar citiem cilvēkiem, kuri ir svarīgos amatos. Cik viegli vai grūti tev tas padodas?
— Mamma man ir devusi vienu būtisku gudrību, kas man ļoti palīdz, taču dažreiz arī… nē, nevis traucē, bet nesakrīt ar citu dzīves uzskatiem. Šī gudrība māca, ka mēs visi esam cilvēki. Neatkarīgi no tā, vai tu esi valsts prezidents, bankas direktors, students vai sētnieks, tu tik un tā esi cilvēks tāpat kā es, tātad mēs esam vienlīdzīgi. Man šī pozīcija dzīvē ļoti palīdz, es ar visiem cilvēkiem cenšos runāt vienā līmenī, galvenais — ar cieņu. Arī pie cilvēkiem, kuru priekšā citi klanās, es eju ar šo attieksmi, ka mēs esam vienlīdzīgi. Ir, protams, reti gadījumi, kad cilvēks mēģina izrādīties kā pāvs, bet tad man automātiski zūd interese turpināt komunikāciju, jo tas tikai rāda, cik daudz kompleksu un iekšējās nedrošības šim cilvēkam ir.
Krievu teātris bija, ir un būs
— Kas, tavuprāt, ir M. Čehova Rīgas Krievu teātra lielākais spēks? Ar ko jūs izceļaties citu teātru vidū?
— Mēs esam krievu teātris! Ar to ir jālepojas, tā ir mūsu lielā atšķirība! Mēs esam krievu teātra tradīciju turpinātāji, to nesēji tālāk, taču tajā pašā laikā mēs cenšamies būt arī mūsdienīgs teātris, kas piedāvā saistošas izrādes jebkuras tautības vai vecuma skatītājam. Mēs esam vecākais krievu teātris ārpus Krievijas robežām un vecākais teātris Latvijā. Rudenī sāksim jau 135. sezonu. Mēs esam kā osta gan latviešiem, gan krieviem, gan visiem citiem, kur smelties šo etnisko krievu kultūru, literatūru, valodu un filozofiju.
— Ko jaunu nesīs 135. sezona teātrī?
— Ir gaidāmas padsmit pirmizrādes, kas ir salīdzinoši daudz, jo citus gadus ir bijušas mazāk kā desmit, taču vēlos akcentēt, ka šīs daudzās pirmizrādes pārsvarā nebūs uz lielās skatuves, jo ļoti aktīvi centīsimies “darbināt” citas skatuves, piemēram, daudz vairāk pirmizrāžu būs uz eksperimentālās skatuves. Atklāsim arī jaunu skatuvi, ko sauks “Kvartirņiks” — tur būs vieta līdz 40 skatītājiem, un tiešām viss būs kā tādā dzīvoklī. Šo skatuvi atklāsim ar Aleksandra Maļikova projektu — viņš ir ne tikai aktieris, bet arī dzejnieks, mūziķis un komponists. Viņa radītie teksti ir diezgan ciniski, asi, tomēr pilni ar humoru, es domāju, ka viņš atradīs savu skatītāju, kas varbūt pirms tam pat nav bijis mūsu teātrī. Šī skatuve tieši tam būs domāta — lai mūsu aktieri varētu radoši izpausties. Šī būs vieta, kur panākt tuvāku saikni starp mākslinieku un skatītāju. Ir ieplānoti romanču vakari, dzejas un lugu lasījumi, piemēram, arī aktieris Maksims Busels jau pieteicies “Kvartrņikā” uzstāties ar savu klavierkoncertu.
Septembrī nāksim klajā ar teātra jauno vizuālo identitāti, kā arī atvērsim teātra studiju — skolu, kur apgūt aktiermeistarību.
— Kādu režisoru jauniestudējumi gaidāmi?
— Sezonu sāksim ar krāšņu pirmizrādi — Allas Sigalovas iestudēto mūziklu “Mana skaistā lēdija”. Šī izrāde noteikti patiks mūsu uzticīgajiem skatītājiem, kuri novērtē klasiskas vērtības — skaistu mūziku, greznus tērpus, līksmu atmosfēru, pazīstamu dramaturģiju un talantīgu aktierspēli. Plānots, ka bez pieminētās A. Sigalovas vēl pirmizrādes piedzīvos Viestura Kairiša, Vladislava Nastavševa, Māras Ķimeles, Sergeja Golomazova un Pēterburgas režisores Natālijas Idejkinas jauniestudējumi. Gaidāmi arī citi pārsteigumi un neparastas sadarbības, tāpēc varu tikai teikt — krievu teātris bija, ir un būs! ◆
Vizītkarte
Vārds, uzvārds:
Dana Bjorka (dz. Čerņecova).
Dzimšanas datums:
1985. gada 11. maijs
Izglītība: 2009. gadā absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmiju (LKA) specialitātē “Dramatiskā teātra aktiera māksla” (M. Gruzdova kurss); 2011. gadā iegūts maģistra grāds kultūras menedžmentā (LKA).
Nodarbošanās: Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktore un aktrise; nodibinājuma “Skatuves mākslas producentu fonds” valdes locekle un producente; labdarības fonda “Otzi” dibinātāja.
Vaļasprieks: zirgkopība, dzīvnieku aprūpe.
