Maija Stepēna
***
Man jāaiziet līdz tai vietai,
man jāatrod tā vieta,
kur es kā maza urdzīte par upi pārvērtos,
sevī uzņemot tos svešos ūdeņus,
no malu malām skrējušos,
kas mani svešu pašai darīja.
Tagad domāju —
vai vajadzēja man par upi būt
no ne saviem ūdeņiem…
kādēļ tie svešie
man tagad smagi jāveļ pāri akmeņiem?
Bet urdzīte — tas mazais tīrais sākums,
tas zudis lielajā,
līdz tam vairs nenokļūt…
sarmīte rode
***
Kāpēc nevar viegli pasacīt?
Vārdi kā akmens smagi krīt.
Tu atkal no jauna sev taujā,
Prāts uzvar ar sirdi kaujā.
Kur saule ar horizontu tiekas,
Mums ar tevi nebūs jāizliekas.
Vārdi kā upe rāmi dusēs,
Vienu mirkli būsim vienā pusē.
Ne vēja šalka tevi aizskars,
Ne apmaldījies zvaigznes stars.
Sīkās laimes druskās sabirzis
Būs seno dienu skaistums viss.
Kad Daugavu modinās rīts,
Mūsu stāsts būs izstāstīts.
gina viegliņa
Vasarīgie rīti
Par tevi, mīļais, nezinu neko,
Kā stāsta, Dievs pats tavu ceļu izgaismo,
Tur, tālumā, kur zvaigznes tumsā trīc,
Nav jūtams vasarīgi siltais rīts.
Tu sapņoji par ziediem smaržīgiem,
Uz brīdi iekāpi pa vidu tiem,
Un bitei teici — mani neaiztiec!
Tur, dārzā, tur, kur rozes tvīkstot galvas liec.
Tu smilgu noglāstīji, atkal projām gāji,
Tu klusēji, nemaz vairs nerunāji,
Un mākoņos tu apsēdies uz brīdi,
Cik skaisti ir šie vasarīgie rīti!
sarmīte rode
Vasaras
impresija
Kamēr matiolas smaržo,
Saule debesīs augstu,
es arī kā ziedoša pļava
pār tevi maigumā plaukstu.
Un nejautāju vairs, kāpēc
Pa ziedlapai aizpūš vējš.
Tā mūsu dzīves domrakstā
Kāds šodienas lappusi dzēš.
Viegli sagrūst iedomu laipas,
Domas aizlido ar zelta spāri.
Un pati brīnos par sevi —
Nav nekā, kam nevar tikt pāri.
gina viegliņa
Rudzupuķes
Vai zināt tās puķes
Visskaistākās?
Tās rudzupuķes
Viszilākās.
Tajās debesu zilums
Un jūra šņāc,
Tajā druvā, kur ziedi,
Nāc, nāc, nāc!
Ārija Āre
***
Es raugos ziedošā dabā un jūtu —
mana jaunība apkārt staigā.
Vasara vērusi vaļā logu,
aiz kura saulainas atmiņas zaigo.
Es ticu — gadi atlidot spēj,
tie sazied kā ziedi pļavās un dārzos.
Ir tik viegli — ieklausos ziedu vējā
kā savas jaunības skaistākos rakstos.
maija vegnere
***
Pilnmēness kā gatavs ābols
Mākoņu dārzā smej.
Zvaigžņu lapsenes kārām acīm
Apkārt ziņkāri skrej.
Vasara briedumā tomātus sārto.
Rudzu vārpas jau liec.
Zaļai pasaulei Mēness vainags
Balvā par medaļu tiek.
Aizslīd dienas, uzcep mūs saule —
Debesu varenais grils.
Rītos un vakaros odi vēl dejo,
Bet migla jau pamalē zilst.
Ārija Āre
***
Nesteidzies ziedēt, vasara,
ziedēsim abas lēnām,
tu saulē un siltajos vējos,
es — tavos austošos rītos.
Uzplauksim abas baltajos jasmīnos,
lai rīta rasā acis mums mirdz.
Tad ziedēsim medainos liepziedos,
lai bišu dziesmās līksmo mums sirds.
Ziedēsim pļavās un tavos silos,
kur raibi raibās ziedlapas plīvo,
tad laidīsim sapņus zilsārtos viršos,
lai tie jaunām cerībām dzīvo.
Līgosim abas tavās šūpolēs,
kuras vītas no saules un ziediem.
Līgosim abas un ziedēsim
līdz pirmajiem ziemas sniegiem.
Lūdzu, nesteidzies ziedēt, vasara,
ziedēsim abas lēnām.
Maija Stepēna
***
Bez apdoma un reizēm par daudz
ir pateikts, noklusēts,
izdzerts tukšs un atkal līdz malām liets…,
pa straumei un pret straumi iets,
atraisīts un atkal par jaunu kopā siets…
Bez apdoma un reizēm par daudz —
nepārstājot jūti —
tās dzelmes vēl nav priekš tevis,
tajos biezokņos ceļu tev neatrast.
Tu neesi vēl ne kalnā kāpējs,
ne dziļuma pētnieks,
tavs ceļš nav pulēta iela,
bet bezceļš, putekļos balts,
kurā pašam nākas par sētnieku būt.
maija vegnere
Mēness dižaptumsumu gaidot
Sienāži vakarā Latvijas pļavās
Skanīgi, tvanīgi vasaru teic.
Pārņem tie mūziku vijolēs savās,
Kad auto dienas skrējienu beidz.
Ikkatrā smilgājā orķestris stīgo,
Lapainā pudurī trīc festivāls.
Atmiņas pamalē nesenais ‘‘līgo”.
Sienāžu motīvā skan kaut kas tāls.
Mazliet par smilgām, mazliet par ilgām,
Mazliet par dvēselēm, kam nenāk miegs.
Par Mēness ēnām pelēki zilgām,
Kurās drīz vēja kumeļi zviegs.
