Matīss Stīpnieks uz interviju ierodas pirms norunātā laika un nosaka: “Kavēt nav pieļaujami!” Vēlāk uzzinu, ka viņam ir plāns katrai dienai. Uz papīra uzrakstīts. Tas nenozīmē, ka plānā nevar būt spontānu atkāpju —
paskaidro Matīss. Uz jautājumu, vai pats nešķiet savam vecumam par nopietnu, viņš atbild: “Cilvēki tā saka… Tikpat bieži pēdējā laikā dzirdu, ka esmu nenormāli pacietīgs.”
Šodien, nevis rīt!
— Kā nokļuvāt Aizkrauklē?
— Mans tēvs ir no Ogres, taču vēlāk pārcēlāmies uz Kolku, kur izaugu. Rojā pabeidzu vidusskolu, tad turpināju mācīties Rīgā un piecus gadus tur nodzīvoju. Absolvējot akadēmiju, absolventus sūta uz jaunajām vienībām, un varēju nokļūt jebkur Latvijā. Aizkrauklē bija vakanta vieta, tāpēc izvēlējos Zemessardzes 55. kājnieku bataljonu. Mana draudzene ir no šīs puses, viņa strādā Lielvārdē, un mums savā ziņā paveicās.
— Kāpēc izvēlējāties militāro karjeru?
— Mācoties vidusskolas 11. klasē, tā nopietnāk sāku domāt, ko vēlos darīt, un sapratu, ka nevēlos vienkāršu kantora darbu, rutīnas uzdevumus un garlaicīgu ikdienu, tāpēc ir divi varianti — vai nu studēt Latvijas Sporta akadēmijā, vai Aizsardzības akadēmijā. Sāku vairāk interesēties par iespējām, ko piedāvā Latvijas armija. Bija arī pāris draugu, kuri dienēja, viņi padalījās ar informāciju. Tas nebija cēlu patriotisma jūtu vadīts lēmums, vienkārši militārā joma man šķita interesanta — ir fiziskie, ir garīgie izaicinājumi, un allaž ir, ko darīt. Sāku gatavoties. Pirms tam es sevi noteikti nesauktu par sportisku cilvēku — biju apaļīgs un drīzāk ar sportu biju uz jūs, šķiet, nevarēju noskriet pat kilometru. Skolā strādāja ļoti labs treneris Jānis Volajs, kurš trenē arī florbola izlasi, sāku iet pie viņa uz fiziskās sagatavotības treniņiem. Iekšēji sevi motivēju, un nevajadzēja nemaz tik ilgu brīdi, lai varētu noskriet ne tikai vienu, bet arī piecus un desmit kilometrus, uzlīst virvē, pievilkties. Veselu gadu katru dienu gāju, trenējos, neizdomājot sev iekšējus attaisnojumus. Uz skolu no Kolkas uz Roju braucu ar autobusu un cēlos sešos rītā, lai noskrietu distanci, vai arī skrēju Kolkā un Rojā, tad pēcpusdienā treniņš skolā.
— Pamatīga mērķtiecība!
— Tā laikam sanāk. Ja gribi kaut ko sasniegt, cita varianta vienkārši nav — ir jādara! Turklāt šodien, nevis rīt. Es katru rītu aizvien ierakstu pierakstos, tādā kā dienasgrāmatā, apņemšanos — trīs lietas, kuras šodien būtu vēlams izdarīt. Ja vēlos kaut ko iemācīties — es to daru, ielieku plānā. Lietas pašas par sevi nenotiek, tās ir jādara. Vakarā atkal top ieraksts: “Šodiena bija lieliska, jo…”
— Tā plānojat visu dzīvi?
— Plānoju dienu, nedēļu, mēnesi. Es nevaru dzīvot, ja man nav skaidra plāna, ko darīšu. Ja ir brīva diena un nav ko darīt, man ir slikts garastāvoklis. Taču nav tā, ka man ir stingrs plāns un nav nekādas spontanitātes. Ir! Plāni ir elastīgi, taču, ja vienai dienai ir desmit darbu, man jāizvēlas, kuru darīšu šodien un kurus varu izdarīt rīt.
Prioritāte — piedzīvojumi
— Kas jūsu dzīvē ir prioritāte?
— Protams, tas ir dienests 24 stundas septiņas dienas nedēļā, un arī tas ir pareizi, taču neuztveru to kā savu dzīvesveidu. Prioritāte man laikam ir meklēt piedzīvojumus, un dienests ne reizi vien man šādu iespēju devis. Otrie sarakstā noteikti ir tuvākie — ģimene, radi, draugi. Trešais varētu būt pašpilnveidošanās — izlasīt, uzzināt, apgūt prasmes, uzturēt sevi labā fiziskā formā.
— Neesat vīlies izvēlē?
— Esmu sajūsmā par to, kas šeit notiek un ko es varu darīt! Turklāt Aizkrauklē man ir lieliski kolēģi — pēc akadēmijas beigšanas tā ir ļoti liela veiksme. Pats esmu pārsteigts, bet — ir tieši tā, kā biju iztēlojies!
— Zemessardze ir spēks?
— Tas ir pat ļoti liels spēks. Ne tikai tāpēc, ka skaitliski zemessargu ir vairāk nekā profesionālo karavīru. Zemessargiem ir civilā pieredze, profesija, viņu domāšana nav pārsātināta ar taktiskajām zināšanām un ierobežojumiem, līdz ar to viņi izdomā nestandarta risinājumus. Zemessargi teju visu apgūst brīvdienās, tā ir ārkārtīga iekšējā motivācija, kas šos cilvēkus dzen uz priekšu. Un šīs ir tikai dažas lietas, ko esmu pamanījis neilgajā laikā, kopš esmu Aizkrauklē.
Klavieres pret futbolu
— Parasti militāro jomu izvēlas pareizie puiši. Jūs tāds esat?
— Esmu reizēm pareizs, reizēm nepareizs. Pamatskolā man bija grūti, jo mani sūtīja mūzikas skolā. Spēlēju bungas, ksilofonu, tas man patika, bet bija arī klavieres, kas ļoti nepatika. Blakus mūzikas skolai bija stadions, un man bija dilemma: iet uz mūzikas skolu vai futbola laukumu. Par spīti nepatikai, tagad esmu ļoti priecīgs, ka vecāki neļāva pamest iesākto, un mūzikas skolu pabeidzu. Tas lēnām ieaudzināja principu: pabeidz iesākto, lai pēc tam nebūtu jānožēlo.
— Pusotru gadu spēlējāt regbiju. Kā tam pievērsāties?
— Studējot otrajā kursā, kursabiedrs no jūras spēkiem spēlēja regbiju. Vispirms sāka trenēties istabas biedrs, tad viņš “pavilka” līdzi mani. Spēlēju vienā no spēcīgākajām Latvijas komandām “Livonia”. Regbijā, tāpat kā zemessardzē, der jebkurš — tu vari būt garš vai īss, tievs vai resns — tev vienmēr atradīsies vieta. Cilvēks atnāk ar savu civilo pieredzi, un zemessardzē ar to jau var dot ļoti lielu ieguldījumu. Un var iemācīties arī kaut ko pavisam citu un jaunu, cilvēkam ir plašs spektrs, kur izpausties. Vēl salīdzinot varu teikt, ka regbijā ļoti svarīga ir saliedētība, komunikācija vienam ar otru. Viens spēlētājs var “norakt” visu spēli, tāpēc visu laiku vienam ar otru jārunā: nāc blakus, stāvi līnijā, ejam uz priekšu! Armijā ir tieši tāpat — visu laiku jāuztur komunikācija un atgriezeniskā saite, lai visi zina, kas notiek.
Pirmo un pēdējo reizi
— Esat audzis lielā ģimenē?
— Esmu vienīgais bērns ģimenē. Ir vienkāršāk, ja to radu nemaz tik daudz nav. Daudz radu prasa daudz laika.
— Kas jūsu izpratnē ietverts vārdā “piedzīvojumi”?
— Kaut kas tāds, ko nekad neesi darījis. Piemēram, izlēkt ar izpletni, noskriet pusmaratonu. Nupat Aizkrauklē to noskrēju — pirmo reizi dzīvē. Droši vien arī pēdējo. Sapratu, kāda ir sajūta, un tā man nebija īpaši lieliska. Ievilku ķeksīti sarakstā un diez vai otrreiz to darīšu.
— Sajūtas, lecot ar izpletni, ir labākas?
— Ekstrēmākais brīdis laikam ir tas, kad esi izlēcis, lidmašīna lido prom, un tu saproti, ka atpakaļ netiksi. Pusotru sekundi ir sajūta: wow! Tad tu vienkārši planē. Bet ir forši. Noteikti iesaku!
— Matīs, jūs savam vecumam neesat pārāk nopietns?
— Jā, cilvēki tā saka… Taču tas ir tikai pirmais priekšstats, jo tāds neesmu. Ir daudz kas darīts nepareizi, bet — jā, es nesmēķēju, alkohols man nepatīk, jo tad nākamā diena tiek no dzīves izsvītrota. Man nav laika tai “nākamajai dienai”.
Militāra ģimene
— Kur iepazināties ar savu draudzeni?
— Akadēmijā. Viņa dien gaisa spēkos. Ir vienkāršāk, ja ģimenē abi strādā vienā sfērā, jo otrs saprot problēmas un izaicinājumus, ar kuriem dienestā sastopies. Man ir vienkāršāk izstāstīt, ja draudzene jautā: kā gāja darbiņā?
— Militārā karjera un meitene — tie jums šķiet savienojami jēdzieni?
— Kad gāju uz akadēmiju, man arī bija skepse šajā jautājumā. Taču, redzot meitenes, kas to dara un viņām sanāk, tagad varu teikt: cepuri nost! Ikdienišķās situācijās meitenēm palīdzam nest smagas mantas, atvērt durvis — vienkāršā pieklājība nepazūd arī armijā. Taču mācībās, kur iedod smago ekipējumu, mugursomu, nav tā, ka cits nes meiteņu somas. Esmu dzirdējis ļoti asus vārdus, kad esmu pateicis: iedod kaut ko no savas mugursomas, lai tev vieglāk nest. Es neredzu iemeslu, kāpēc sieviete nevarētu dienēt armijā.
Par omi un rāmjiem
— Jums ir tetovējumi. Tiem ir kāda nozīme?
— Tetovējumu man ir daudz — uz rokām, liels sānā uz ķermeņa. Vidusskolas gados krustmāte man uzdāvināja dāvanu karti tetovēšanas salonā, un uztaisīju pirmo tetovējumu uz apakšdelma — da Vinči “Vitruviānas cilvēks”. Cilvēks, kurš ielikts rāmī. Domāju, katrs pats sev uzliek šo rāmi, bet situācija var mainīties, kad izvēlies stāties pretī izaicinājumiem.
Runājot par tetovējumiem — ir pietiekami ilgs laiks pagājis, lai cilvēki saprastu, ka tetovējumi ir ne tikai cietumniekiem un narkomāniem. Manai omei gan vēl ir aizspriedumi šajā jautājumā, un viņa mēdz veltīt arī kādu skarbāku vārdu manai mākslinieciskajai pusei.
Mācīsies spāņu valodu
— Kas ietilpst jūsu plānos?
— Nākamgad plānoju braukt uz Meksiku. Tur ir draugs, ar kuru iepazinos komandējuma laikā Amerikā. Viņš bija atbraucis uz Latviju, un tagad man jābrauc uz Meksiku. Vēl gribu iemācīties spāņu valodu. Tā ir vienkārša valoda, kurā runā daudzi, un esmu apņēmies to apgūt.
— Jums patīk Aizkrauklē?
— Sūdzēties nevaru. Man ir grūti pierast, ka blakus nav jūras. Viss pārējais ir — laba infrastruktūra, notiek sporta pasākumi. Tas ir labi. Arī tas, ka tagad esmu Latvijas vidū. Izdomāju brīvdienās aizbraukt pie kursabiedriem Aglonā, Rēzeknē, un tas nešķiet nenormāls gaisa gabals, kā būtu, ja es būtu Kolkā.
— Pirms intervijas domāju, ka jūs runāsiet kurzemnieku izloksnē…
— Necenšos speciāli nerunāt izloksnē. Mūsu pusē cilvēki norauj galotnes, tā panākot rezultātu — īsākā laikā varam pateikt vairāk. Starp citu, laicīga, pareiza un kodolīga informācijas atdošana ir ļoti būtiska bruņotajos spēkos. (Iesmejas.) Ja sarunātos ar draugu no Kolkas, noteikti runātu citādāk. ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimis 1994. gada 27. jūlijā Ogrē.
◆ Zemessardzes 55. kājnieku bataljona Kaujas atbalsta rotas mīnmetēju vada komandieris.
◆ Šovasar absolvējis Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju, apguvis sauszemes spēku militārās vadības programmu.
◆ Ģimene: ir draudzene Anete.
◆ Vaļasprieks: sports, grāmatu lasīšana.
