Turpinām janvārī iesākto seriālu “Dzīve lauku sētā”. Galvenajās lomās — Dace Sirmā un viņas draugs Tomass Šārps, kuri pirms diviem gadiem atgriezās no Anglijas un saimnieko Vietalvas pagasta “Jelgaviešos”. Pirms gada seriālam pievienojās arī Daces brālis Ivars. Epizodiskā ieskatā Dace katru mēnesi stāsta un dalās pārdomās par svarīgāko viņu lauku sētā. Ar savu piemēru jaunie uzņēmēji grib iedrošināt atgriezties mājās un saimniekot laukos arī citus jauniešus.
Aktuālāka problēma — siens
Kas tagad ir aktuālākais, par ko visi runā? Protams, karstums. Mēs gan cenšamies Dievam nelēkt acīs, jo atceramies, ka pagājušajā gadā bijām ļoti nelaimīgi, ka vasara bija pārāk lietaina. Cenšamies pielāgoties dabas rotaļām un darām savu darāmo. Un tā nu gan mums netrūkst… Tagad ļoti aktuāls ir siena jautājums, jo nevēlamies šķirties no saviem ragainajiem mīluļiem, taču bez siena uzturēt viņus nevaram. Tā kā pagājušo gadu bijām nepieredzējuši, sienu nesagādājām pietiekami, šogad esam daudz prātīgāki. Esam aprēķinājuši, ka aitām un kazām ziemai vajadzīgi aptuveni 35 siena ruļļi. 20 siena ruļļi mums ir sagādāti — tos mums atvēlēja netālu dzīvojošs zemnieku pāris, kuri kādreiz audzējuši piena govis. Lai gan viņiem ir pāri 70, kas viņos ir par sparu! Abi brauc ar traktoru un arī sienu paši mums piegādāja. Tagad mums ir jāatrod vēl kāds, kam siena ir vairāk, nekā vajadzīgs. Ja neizdosies, diemžēl būs jāatvadās no kāda dzīvnieciņa, bet tā negribas! Esam pie viņiem ļoti pieraduši, taču saprotam, ka, tā kā tehnikas siena vākšanai mums nav, ir jāpaļaujas uz citu cilvēku palīdzību un žēlastību.
Ar tirgošanos vajag lepoties!
Šomēnes mums bija savdabīga jubileja — pagāja gads, kopš sākām pārdot savu produkciju. Grūti jau izstāstīt, cik es biju satraukusies, jo līdz tam nekad ar kaut ko tādu nebiju nodarbojusies… Mūsu pirmais bija brauciens uz Krustpils tirdziņu ar pašu audzētiem dārzeņiem. Varbūt pats grūtākais bija lauzt vispārpieņemtus standartus, ka pārdot kaut ko tirgū ir apkaunojoši, teju vai grēks. Tāpēc mans pirmais brauciens bija šaubu, neziņas, pat kauna jūtu vadīts. Taču, kad es ieraudzīju pircēju pateicīgās sejas, kad viņi mani uzmundrināja ar labiem vārdiem un teica, ka tas taču ir tik skaisti — pārdot paša audzētu produkciju —, tas mani iedrošināja. Jau nākamajā reizē braucām ar aizrautību un prieku, jo zinājām, ka atkal braucam satikt cilvēkus, kuri novērtē mūsu darbu un ir priecīgi, ka ir cilvēki, kuri vēl māk saražot kvalitatīvu produkciju. Tagad kauna sajūta ir pazudusi pavisam un jūtos lepna. Tas viss, pateicoties cilvēkiem, kuri neļāva man šaubīties par to, ko mēs darām. Un tagad man arī gribētos iedrošināt visus, kas paši kaut ko audzē, ražo — nebaidieties tirgoties! Un lepojieties ar to! Tas taču ir lieliski — ražot savu produkciju un to piegādāt tiem, kuri to meklē, grib un novērtē.
Mācība pieredzei
Runājot par dārzeņu audzēšanu, kas pērn bija mūsu ienākumu avots, šogad to mēs varam tikai ilustrēt ar “skaistu” bildi. Nē, ne jau siltumnīcu, pilnu ar tomātu stādiem un sarkaniem ķekariem, bet pavisam tukšu telpu. Tas ir ilustratīvs materiāls mūsu nezināšanai un pieredzes trūkumam. Lieta tāda, ka ziemā siltumnīcā dzīvoja vistas. Mēs, protams, nopriecājāmies, ka pie reizes mums būs arī labs mēslojums vasaras augiem. Domājam, noņemsim pusmetru virskārtas, pārējo sajauksim ar skaidām, un tomāti augs griezdamies. Bet kā paruna vēsta: cilvēks domā, Dievs dara. Sastādījām tomātus, gurķus un papriku, un pēc nedēļas visi kā viens nobeidzās. Mēslojums izrādījās par stipru. Turklāt šogad arī dārza laistīšana mums bija diezgan liela problēma — ūdens nepietika gan dārzam, gan dzīvniekiem, tāpēc koncentrējāmies vairāk uz vistiņu, aitiņu un kaziņu dzirdīšanu. Katru dienu karstajā laikā ganībās jāpieved ūdens un dzīvniekiem tvertnēs jāsalej vairāki simti litru, kas izrādījās daudz laikietilpīgāks un grūtāks darbs, nekā bijām domājuši. Protams, bija žēl loloto stādiņu un potenciālās ražas, bet, tā kā vēl mācāmies būt zemnieki, cenšamies no kļūdām mācīties un pārāk par to nepārdzīvot. Galvenais — izdarīt pareizi nākamgad.
Vistas veido “neatkarīgo frakciju”
Ar vistām arī mums ir diezgan raibi. Dēt gan tās nav pārstājušas, savu galveno uzdevumu zina. Taču ne visas vistas ir tik paklausīgas — dažas izvēlējās pārlidot pāri žogam, pārcelties uz dzīvi šķūnī un neparko negribēja palikt kopā ar savām māsām. Kādu laiku mēģinājām slikto niķi atradināt, taču karstums to izdarīja mūsu vietā — tiklīdz temperatūras stabiņš uzkāpa virs 30 grādiem, vistiņas bija atpakaļ mājās.
Ir arī pavisam skumja ziņa — mūsu gailis “krita varoņa nāvē”. Mūsu sētā bija iemaldījusies odze. Vistas tai gāja uzbrukumā, odze pretojās, tad viņām gāja palīgā gailis un odze viņam iekoda. Nākamajā dienā gailis bija beigts. Bija ļoti žēl zaudēt mūsu visskaistāko un gudrāko gaili, taču saprotam, ka dabā gadās arī tā…
Katrs atbalsts ir svarīgs
Šī mēneša stāstu gribu nobeigt ar pozitīvu noti. Šomēnes saņēmām pirmo atbalsta maksājumu no Valsts nodarbinātības aģentūras Eiropas Sociālā fonda projekta, kuram pieteicāmies pirms pāris mēnešiem. Tā kā saimniecība mums vēl ir diezgan maza, esam ļoti priecīgi, ka varam saņemt papildu finansējumu, kas palīdz mūsu ģimenes budžetam. Ļoti patīkami bija sadarboties arī ar NVA Aizkraukles darbiniecēm, īpaši Līviju, kura palīdzēja mums tikt galā ar dokumentu kalniem, kas bija nepieciešami atbalsta saņemšanai. Tā kā ar Eiropas fondiem iepriekš nekad nebijām saskārušies, nezinājām, no kura gala sākt — kā pieteikties, kādus dokumentus iesniegt un kā šis process norisināsies, taču bijām patīkami pārsteigti par palīdzību, ko saņēmām no NVA darbiniecēm, jo šobrīd katrs atbalsts mums ir svarīgs.
***
Svelmainajās dienās biežāk nekā parasti veldzi meklējam ezera ūdeņos, un tad atkal — pie darba. Lauku sētā brīvdienu nav.
(Turpmāk vēl.)
