Eksotika jauniešiem, nostalģisku izjūtu vilnis tiem, kuriem mazāk un vairāk par 40 — domāju pēc Līgatnes pazemes bunkura apskates. Slepenais Līgatnes bunkurs pēc Padomju Savienības sabrukuma bija vienīgā patvertne Latvijā, kuru valdība turpināja uzturēt, lai nepieciešamības gadījumā to varētu izmantot. Plašāka sabiedrība par patvertnes esamību uzzināja tikai 2003. gadā. Tagad šī ir vieta, kas veiksmīgi spējusi pielāgoties pārmaiņām un jau gadiem ir tūristu iecienīta.
Būvē desmit gadus
Padomu Savienībai aukstais karš un lielākais ienaidnieks Amerika lika domāt par patvertņu izveidi. Patvertne zem Līgatnes rehabilitācijas centra ir aukstā kara laika bunkurs, un kādreiz tā bija pazīstama ar segvārdu “Pansionāts”. Par bunkura būvniecību lēma jau 1968. gadā Maskavā, darbus sāka 1970. gadā, un celtniecība turpinājās veselu desmitgadi. 1980. gadā pabeidza būvēt bunkuru, bet sanatorijas ēku uzcēla 1982. gadā. Uz Līgatni atpūsties brauca komunistiskās partijas biedri, līderi. Teritorija bija iežogota, un apmeklētājus stingri kontrolēja. Viss mainījās līdz ar Padomju Savienības sabrukumu. Deviņdesmitajos gados te ierīkoja rehabilitācijas centru, un tas kļuva pieejams plašākam cilvēku lokam, taču sabiedrība joprojām nezināja par pazemes slēptuvi. Un tikai 2003. gadā, neilgu laiku pirms Latvijas pievienošanās NATO, atklāja bunkura esamību. NATO, protams, nebija ieinteresēti “slepenā” objekta ekspluatēšanā vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka Maskava šo patversmi uzbūvēja un, loģiski, zināja par tās esamību, turklāt mūsdienās šādām patvertnēm nepieciešams daudz lielāks dziļums. Lai gan viss aprīkojums bunkurā ir teicamā kārtībā, novecojusī tehnika atpaliek no mūsdienu moderno tehnoloģiju iespējām.
Var arī ballēties
Biļetes ekskursijai bunkurā pārdod rehabilitācijas centra pirmajā stāvā, tur arī novietots stendiņš ar suvenīriem, kas pazīstami arī tiem, kuru bērnība aizritēja astoņdesmitajos un kuri pie tumši ziliem skolas formastērpiem nēsāja mazas zvaigznītes. Grupā, ar kuru kopā dodamies ekskursijā, ir latviski, krieviski un angliski runājoši ļaudis. Tā kā šī ekskursija tiek vadīta latviski, valodas nepratēji paliek zaudētājos. Ekskursiju laikā iespējams aplūkot plānus un instrukcijas kara darbības gadījumā, telekomunikāciju bloku, kas nodrošināja tiešos sakarus ar Maskavu, autonomu elektrostaciju ar dīzeļģeneratoriem un degvielas noliktavu, kartes un vēl dažādu padomju laika atribūtiku, kā arī iespējams iestiprināties tipiskā padomju laika ēdnīcā. Parastais ekskursijas piedāvājums ietver pelmeņus ar skābu krējumu un kompotu. Arī labi! Bunkurā var sarīkot ballīti, pasūtīt īpašu padomjlaika mielastu, kā arī uzspēlēt realitātes spēli “Objekts X”. Tā patiks aktīviem cilvēkiem, kuri nebaidās doties slepenā uzdevumā un saņemt adrenalīna devu. Spēles dalībniekiem jāiejūtas slepeno aģentu lomās, kuri veic slepenu misiju, glābjot dzimteni no katastrofas. Dalībnieki spēlē piedalās individuāli vai komandās.
Parole — vārds, uzvārds
Vairāki desmiti pakāpienu aizved līdz durvīm, pa kurām kara gadījumā ieiet būtu ļauts tikai padomju valdības pārstāvjiem. Pasakā kalns atvērās nācējam, izsakot īstos vārdus: “Sezam, veries!”, bet “Pansionāta” smagās, hermētiski slēdzamās metāla durvis atvēra parole, kas nācējam bija jānosauc — paša vārds un uzvārds. Dežurants pārbaudīja, vai vārds ietverts vienā no diviem sarakstiem. Pirmajā sarakstā bija apkalpojošais personāls — 24 cilvēki, kuri ieradās ik dienu. Ja vīrs strādāja bunkurā, tad arī sievai bija jāstrādā tajā vai rehabilitācijas centrā. Bija jāparakstās par informācijas neizpaušanu, un šeit strādājošo cilvēku tuvākie radi pat nenojauta patiesību. Otrajā sarakstā bija 250 vārdi — Padomju Latvijas valdības pārstāvji, kuri kara gadījumā te slēptos un no šejienes pārvaldītu valsti.
Ieejot gaitenī, elpu aizsit nedaudz sasmacis gaiss. Garos gaiteņus izgaismo spuldzes, telpās valda klusums. Bunkurā ierīkota apkure, taču tā nekad nav bijusi nepieciešama. Ja ārā būtu -30 grādu, tad bunkurā joprojām +8 grādi. Tā kā aukstu ziemu vairs nav, tad temperatūra bunkurā arī ziemās ir no +16 līdz +20 grādiem. Gide stāsta, ka patvertnē ir skābekļa rezerves, bet ikdienā bunkurā gaiss ieplūst no ventilācijas šahtām, kas izbūvētas ap visu ēku. Vajadzības gadījumā, atskanot sprādzienam, membrānas automātiski aizvērtos un pirmās trīs dienas skābekļa bunkurā pietiktu no rezervēm. Pēc tam ventilācijas sistēmas sāktu filtrēt gaisu no ārpuses.
Viss darbojas
Patvertne veidota deviņus metrus zem zemes, virs galvas — piecus metrus biezs betona vāks. Virsējam betona slānim pievienots svina pulveris aizsardzībai no radiācijas, mūsdienās šis slānis ir krietni par plānu. Patvertne ir 2000 m2 liela, izbūvēta vienā līmenī. Visi uzraksti bunkurā ir krievu valodā, šeit strādājošajiem tā bija obligāta saziņas valoda ikdienā.
Līdzās “Pansionātam” būvēt sakaru torni nedrīkstēja, tādējādi riskētu atklāt slepeno objektu, tādēļ patvertnē ierīkota telefonu centrāle, kas bija slepena un funkcionēja tikai valdības vajadzībām. Visi sakari ir pazemē izbūvēti kabeļi, kas tiešā līnijā ved uz Rīgu un ir savienoti ar bunkuru Grīziņkalnā, kurš izbūvēts zem bērnu rotaļu laukuma (šobrīd Grīziņkalna bunkurā glabājas datoru serveri, pazemē tiem ir īpaši piemērota temperatūra). Otrs kabelis ved līdz Siguldai, Cēsīm un tiešā līnija uz Maskavu. Tehnika ir novecojusi, taču joprojām strādā. Uzraksts komunikāciju telpā uz plakāta pie sienas vēsta: “Bez sakariem nav pārvaldes, bez pārvaldes nav uzvaras!”, bet dežuranta telpā daiļrunīgi atgādina: “Ņe boltai u telefona, boltun nahodka dļa špiona.” (Nepļāpā pa telefonu, pļāpa ir atradums spiegam!)
(Turpmāk vēl.)
