Ja gadās būt Sabilē, nobaudiet ne tikai tur ražoto sidru un vīnu un apskatiet Vīna kalnu, kas ir vienīgais Latvijā un pasaulē, kas ierakstīts Ginesa rekordu grāmatā kā vistālākā vieta uz ziemeļiem, kur aug vīnogas, bet piesakieties ekskursijā Koka rotaļlietu muzejā. Es pat teiktu, ka pieaugušajiem tā varētu būt interesantāka nekā bērniem, jo muzeja veidotājs, mākslinieks un skolotājs Andris Millers atklās Sabili tādu, kādu jūs neieraudzīsiet nevienā tūrisma bukletā.
Gājiens jautrībai
Pirms vest rādīt koka rotaļlietas, kuras mājvietu radušas pašā pilsētas centrā — vecās fabrikas “Somdaris” ražotnes otrajā stāvā, Andris aicina pagalmā apskatīt tādus jocīgus braucamos. Viņš atklāj, ka tos meistarojis pats un ar katru no tiem izbraucis tikai vienu reizi — pilsētas svētku gājienā.
Izrādās, tradicionālajos Sabiles Vīna svētkos, kas te ik gadu notiek jūlija beigās, šogad — no 25. līdz 28. jūlijam, norisinās neparasts gājiens, kam katru gadu ir cita tēma.
“Kā katrā sevi cienošā pilsētā, arī Sabilē svētkos rīko gājienu. Citās pilsētās gājienā parasti dodas uzņēmumu un iestāžu kolektīvi, rotājušies ar baloniņiem un karodziņiem, taču Sabilē nav uzņēmumu, tāpēc mēs rīkojam teatralizētu gājienu, kuram katru gadu ir cita tēma. Piemēram, Sabiles devīze ir “Pilsētas ar odziņu”, tāpēc vienā gadā tēma bija “Kūka ar odziņu”, citā atkal “Svētki”. Gadā, kad vētra Sabilē vairākām ēkām norāva jumtus un izgāza kokus, gājiena tēma bija “Vētra Sabilei norāva jumtu”. “Domāju, ko lai tādu interesantu uztaisa? Internetā izlasīju, ka Krievijā viens jautrs džeks izdomājis, lidojot ar deltaplānu, mācīt lidot pīles. Nolēmu — ja viņš var iemācīt lidot pīles, vai mēs Sabilē nevaram vienu koka vistu iemācīt lidot?” ar viltīgu smaidu sejā stāsta Andris un rāda braucamo, kuram pie kabīnes jumta piestiprināti spārni, kas brauciena laikā vicinājušies. Pie traktoriņa bijusi piestiprināta arī koka vista, kura nu apskatāma rotaļlietu muzeja ekspozīcijā. Šogad teatralizētā gājiena “Skurbums pāriet, dullums — nē!”, kas notiks 28. jūlijā, tēma ir “100 g (jautrības) Latvijai”.
Vīngliemežu sacīkstes
“Šajā sētā notiek arī vīngliemežu sacīkstes. Gliemeži sacenšas dažādos sporta veidos — sprintā, garajās distancēs, ar šķēršļu joslām, ir lidojuši, skrējuši ar rikšām, braukuši ar mašīnām. Vienu gadu nebija sacīkšu, bet bija vīngliemežu striptīza šovs bārā. Mums bijuši arī starptautiski mači,” absolūtā nopietnībā stāsta Andris. Sākumā domāju, ka tas ir tikai tāds joks tūristu muļķošanai, taču, apskatot fotogrāfijas no gliemežu sacīkstēm un mazās uzpariktes, ko izmanto dažādiem gliemežu šoviem, pārliecinos, kas viss Andra stāstītais ir vistīrākā patiesība. Izrādās, vīngliemeži muzeja mājas sētā ir svētāki par govīm Indijā. Ja citur tos aplasa vai apēd, tad te tie rod patvērumu un mūžamājas. 28. jūlijā te notiks jau desmitais vīngliemežu šovs.
Patīk mantiņu īstā dzīve
Visu to apskatījuši, beidzot varam doties uz ēkas otro stāvu, kur iekārtota Andra koka rotaļlietu muzeja ekspozīcija. Muzejs atklāts 2014. gadā, kad Eiropas Kultūras mantojuma dienās dauzviet Latvijā, arī Sabilē, tika daudzināta Rīgas iela. “Mūsu kultūras meitenes zināja, ka es izgatavoju un kolekcionēju koka rotaļlietas un savlaik sacīju — kad būšu pensijā, atvēršu muzeju. Viņas nebija ar mieru tik ilgi gaidīt, un tā mēs to muzeju atvērām. Tā gan ir tikai pirmā kārta, plauktos redzama aptuveni puse kolekcijas. Vēl jau ļoti daudzas lietas sapakotas kastēs un gaida savu kārtu,” stāsta Andris. Šobrīd apskatāms aptuveni tūkstoš rotaļlietu, un Andra rotaļlietām klāt nākušas mantas, ko uzdāvinājuši muzeja apmeklētāji, vietējie iedzīvotāji un arī Andra audzēkņi — bērni ar īpašām vajadzībām no Veģu pansionāta. Ir arī īpaši muzejam gatavotas mantiņas.
Muzejā ir tikai koka rotaļlietas, lielākoties dzīvnieki. Pie Andra tās nonākušas dažādos veidos — amatnieks tās izgatavojis pats, nopircis, bieži dažādos krāmu tirdziņos un lietoto preču veikaliņos, daudzas mantiņas ir uzdāvinātas. “Es neko nerestaurēju, jo man patīk rotaļlietas tādas, lai var redzēt to dzīvi. Daži man jautā, vai es tās nevaru salabot, atjaunot? Varu! Varu uztaisīt kā jaunu, bet tad manās acīs šādai mantiņai vairs nebūs nekādas vērtības,” atklāj vīrs, kura vārds par dažādiem nopelniem valsts un pilsētas labā pirms desmit gadiem ierakstīts Sabiles Goda grāmatā.
Glabā nākamajām paaudzēm
Andrim patīk dažādi mehānismi, tāpēc muzejā ir rotaļlietas, kas kustas un pārvietojas. Arī muzeja priekštelpā suns, kas sagaida apmeklētājus, var atvērt acis, pakustināt ausis un paluncināt asti. Ir dažas rotaļlietas, ar kurām bērni var paspēlēties, bet lielākā daļa kolekcijas tomēr ir aiz barjeras, jo, ikdienā dzīvojot pa bērnu rokām, tām varētu būt īss mūžs.
Jautāts par kolekcijas pirmsākumiem, Andris stāsta: “Kad sākās skarbais kapitālisms, sāku izgatavot koka rotaļlietas, taču ar laiku sapratu, ka ar to īpaši daudz nopelnīt nevar. Piepelnīties var, bet baigais bizness no tā nesanāk. Ja mēs paskatāmies situāciju Latvijā kopumā šajā jomā, parādās kaut kas interesants, taču jau pēc pusgada tas ir pazudis, jo šādām rotaļlietām mūsdienās nav liela noieta un, būsim godīgi, tām arī nav nākotnes. Lai cik skumji, bet tas tā ir. Visbiežāk tās pērk Ziemassvētkos. It kā lai uzdāvinātu bērniem, bet vairāk par tām priecājas paši vecāki nekā bērni spēlējas. Koka rotaļlietas, patīk mums tas vai nē, lēnām izzūd. Kad atbrauc kāda klase, jautāju bērniem, kurš spēlējies ar koka rotaļlietām, varbūt viens paceļ roku.” ◆
