“Jebkurās attiecībās jāsaprot, ka otram cilvēkam ir jāelpo,” saka sunākstiete Ramona Ukrina. Viņas dzīves pūrā ir skaisti un smagi notikumi, kas likuši pārvērtēt dzīvi. Mainīties. Taču nav mainījusies Ramonas mīlestība pret cilvēkiem, nav saplacis viņas dzīvesprieks. Atzīšos, ka pēc mūsu saruna apbrīnoju viņas spēku, un man jādomā par to gaišumu, kas var būt vienā cilvēkā.
“Man vajag!”
— Cik sen dzīvojat Sunākstē?
— Īpašumu te nopirkām jau 2010. gada beigās, bet pusotru gadu uz Sunāksti braukājām tikai brīvdienās. Pavasarī pirms sešiem gadiem no Jūrmalas šurp pārcēlāmies ar visu iedzīvi un omi.
— Kāpēc tāda izvēle?
— Dzīvē reizēm ir notikumi, kas liek pārvērtēt vērtības: kur skrien, kam dzīvo — sabiedrībai vai savai ģimenei? Desmit gadu strādāju Pumpuru vidusskolā Jūrmalā, un darbs paņēma visu. Ja tev ir pusotra slodze, vēl audzināmā klase, izglītošanās, kursi, tad tu no rīta līdz vakaram to tik vien dari, kā strādā. Nesaprotu, kā auga mani bērni, bet arvien vairāk sāku saprast, ka ģimene paliek kaut kur. Ar vīru nospriedām, ka savā dzīvē tomēr varētu kaut ko mainīt, tāpēc ielikām sludinājumu, ka pārdodam māju Jūrmalā, un sākām meklēt māju laukos. Izbraukājām pusi Latvijas, vairāk gan Latgales pusi un Vidzemi, bet nekas īpašs neiepatikās. Jaunjelgavā dzīvoja Pētera brālis, braucām ciemos, bet nekad nebijām paskatījušies uz Viesītes vai Neretas pusi. Tad izlasījām sludinājumu, ka pārdod “Lapsukalnus” Sunākstē. Mājas bilde bija fotografēta no augšas, un tā bija tik skaista! Nolēmām atbraukt. Oktobra beigas, smidzina lietus, ejam pa aizaugušu celiņu, un man jau patīk! Neskatoties uz to, ka suņuburkšķi līdz padusēm, apkārtne nekopta un cilvēki kādu laiku tur nav dzīvojuši. Mājā varēja uzreiz dzīvot — bija apkure, ūdens gan tikai akā, bet es teicu: man vajag, es gribu! Pēc nedēļas māju jau bijām nopirkuši.
Pirmo vasaru te dzīvoju ar mazo meitiņu Dārtu, iepazinu cilvēkus, un man visi likās tik atvērti, pretimnākoši, smaidīgi. Sunākstē bija pasākumi, balles, te dzīve sita augstu vilni! Desmit gados Jūrmalā nebiju bijusi tik daudzos baļļukos. Domāju: man tā gribas šeit palikt. Tad salauzu kāju, pusgadu bija slimības lapa, un šajā laikā Jūrmalas mājai uzradās pircēji. Viss tā iegrozījās, ka pārcēlāmies šurp pavisam.
— Tagad, pēc sešiem gadiem, neesat šajā lēmumā vīlušies?
— Neesam! Protams, lauki ir lauki, te daudz jāstrādā. Mums nav lopu un saimniecības, tikai dārziņš, bet mājas apkārtne ir jākopj. No aprīļa līdz oktobrim visu laiku kaut kas jādara. Kad pārcēlāmies uz laukiem, domāju — nu tik lasīšu grāmatas, adīšu, nestrādāšu. Taču drīz saistībā ar projektu man piedāvāja vadīt angļu valodas nodarbības, un līdz ar to sākās mana aktīvā dzīve pagastā (iesmejas). Iepazinu cilvēkus, mani uzaicināja dziedāt ansamblī. Kādu laiku šaubījos, vai to darīt, jo gribējās mieru, taču beigās sapratu, ka varu to uzņemties. Tad bija vajadzīgs priekšnesums kādam pasākumam, un nolēmām kopā nospēlēt un nodziedāt vienu dziesmu. Tad vēl vienu, un tā pamazām izveidojās vokāli instrumentālais ansamblis “Laimīgs gadījums”, tagad esam spēlējuši pat ballēs.
— Jūs iepriekš esat dziedājusi?
— Visu mūžu esmu dziedājusi. Bērnudārzā un skolā, pionieru nama ansamblī Cēsīs. Kad dzīvojām Taurenē un mācījos 8. klasē, kāds paziņa piedāvāja dziedāt vokāli instrumentālajā ansamblī Inešos. Tā sākās mana solistes karjera — ansamblis pārauga Taurenes vokāli instrumentālajā ansamblī, tā vadītājs Andris Vilders vadīja grupu “Kaugurieši” Valmiermuižā, un arī tur dziedāju. Tad apprecējos ar Pēteri un pārcēlāmies uz Jūrmalu. Šie gadi bija klusais laiks, kad tikai strādāju.
Startā vajag mīlestību
— Kā iepazināties ar Pēteri?
— Kopā esam 20 gadu, bet viens otru pazīstam jau kopš laika, kad dziedāju ansamblī Taurenē, kur viņš spēlēja bungas. Tad Pēteris bija precējies, viņi gaidīja bērniņu, un tagad Pēterim ir pieaudzis dēls Kas-
pars. Arī es apprecējos, pirmajā laulībā dzimusi mana meita Gunda. Tolaik Taurenē mums nebija nekādu simpātiju vienam pret otru. Pēc daudziem gadiem — 1998. gadā — satikāmies Taurenes mūziķu salidojumā, tad abi jau bijām šķīrušies. Ballē paskatījos uz Pēteri un nodomāju: simpātisks čalis! Tā saskatījāmies. Man tolaik bija 28 gadi, Gundai — septiņi, un Pēteris manu lielo meitu ir izaudzinājis.
— Jums ir īpaša recepte laimīgai laulībai?
— Svarīgi, lai divi cilvēki, ejot pa dzīves celiņu, skatās vienā virzienā, bet startiņā tā mīlestība tomēr ir vajadzīga. Tad, kad ar šo cilvēku kopā izej cauri grūtībām, mīlestība pāraug citā kvalitātē. Mums bijuši ļoti smagi brīži, bet vēlāk tu saproti, ka tas ir tavs cilvēks, kura dēļ esi spējīga darīt daudz. Uzskatu, ka jebkurās attiecībās jāmainās pašām, nevari to sedziņu vilkt tikai uz vienu pusi, tā jāpadod arī otram. Arvien pēc divdesmit gadiem mīlu savu vīru. Tagad mīlestībai klāt nākuši daudzi citi sinonīmi — uzticēšanās, paļaušanās, vēlme ziedoties. Tas vairs nav rozā briļļu periods, un Pēteris ir tas cilvēks, ar kuru kopā gribētu nosirmot.
Vēl jebkurās attiecībās jāsaprot, ka otram cilvēkam ir jāelpo. Ne tikai mums abiem kopā, bet arī katram atsevišķi. Jābūt tam brīvsolītim. Ja tu netiec līdzi, ļauj otram soļot. Kad dzīvojām Jūrmalā, Pēteris bija mehāniķis pirmajām un otrajām formulām, un es vienmēr esmu sapratusi, ka tā ir viņa lieta. Viņš bieži brauca uz sacensībām Eiropā, mēs ar Dārtu palikām mājās, bet man nebija pat prātā teikt: mums ir mazs bērns, tu nebrauksi! Tagad Pēteris muzicē kapelā “Karikste”, un es saprotu, ka viņam to vajag. Protams, nav jau viss tik skaisti, un ikdienā es “pazāģēju” par lietām, kas man nepatīk. Ja runājam par sadzīviskām lietām, man ir ļoti paveicies, jo Pēterim nav divas rokas kreisās un viņš visu prot — Jūrmalā māju uzcēlām paši, lauku mājā viss ir izdarīts. Domāju, ka man ir viegla dzīve. Paskatos apkārt un redzu, ka sievietes bieži ģimenē pilda vīrieša lomu. Mēs daudz varam, bet uzskatu, ka nevajag ieņemt pozīciju: es izdarīšu pati! Viņš izdarīs. Kad mūza atlidos. Un nevajag ik pēc pusgada atgādināt. (Iemejas.)
Bez naida sēklas
— Kā ir veidot attiecības, kad viena pieredze jau pūrā?
— Kad katram jau ir bērns, tas ir vienkārši, jo mēs izjūtam viens otru. Es vienmēr esmu rēķinājusies ar Kasparu, un Pēteris — ar Gundu. Mūsu ikdiena bija ģimeniska. Tāda, kāda patiesībā bērnam ir vajadzīga. Ar savu meitu daudz esam runājušas par to, kāpēc ar viņas tēvu izšķīrāmies, ka reiz biju ļoti nikna uz viņu. Vienā brīdī tā sāpe pāriet, ja tā nav, kaut kas nav kārtībā ar cilvēka tagadnes dzīvi. Taču ļoti būtiski ir sāpes sēklu neiesēt bērnā. Reiz meita teica: es saprotu, kāpēc tu esi izvēlējusies Pēteri, jo vienkārši ir ģimenes cilvēki un ir ne ģimenes. Mums ir labas attiecības gan ar manu pirmo vīru, gan ar Kaspara mammu, jo mums nekas nav jādala. Pētera pirmā sieva Anita ir ļoti laba pret mani, un esmu ieklausījusies Anitas teiktajā: mīlestības nekad nevar būt par daudz. Jo mīlestības ir vairāk, jo labāk mūsu bērniem.
— Jūs minējāt smagos brīžus savā ģimenē…
— Mēs zaudējām dēliņu… Artis noslīka, kad viņam bija seši gadi. Mums tā bija smaga dzīves skola, lūzuma punkts, kas veidoja citu skatījumu uz lietām, vērtībām. Un man bija jāsaprot, ka brīdī, kad otram ir tik štruntīgi, ka sliktāk vairs nevar būt, tev ir izvēle — padod viņam roku vai meklēt vainīgos. Pēteris bija tuvu sabrukumam, Gundai bija 14 gadu, ome bija ārpus sevis… Man bija jāsaņemas, un tas mani norūdīja. Visu saliekot kopā, saproti, ka ir lietas, ko nevari iespaidot… Taču tu vari savu laiku dod bērniem, ģimenei. Tiem, kuri tev patiešām svarīgi.
Ja ceļš slikts, brauc lēnāk!
— Esat augusi skaistajā Cēsu pusē. Kādas atmiņas ar to saistās?
— Ai, cik tur ir skaisti! Ja kādreiz gribētu dzīvot pilsētā, tās noteikti būtu Cēsis, jo tā ir mana pilsēta. Tikko tur bijām Imanta dienās, ar meitas ģimeni izstaigājām ielas.
— Vai Sunākste kļuvusi par jūsējo?
— Kad dzīvojām Jūrmalā, man nebija sajūtas, ka tās ir mājas. Sunākstē ir māju sajūta, un šī vieta ir manējā. Star citu, agrāk domāju: cik labi būtu dzīvot pie jūras. Jūrmalā dzīvojām četru minūšu gājienā no jūras, bet vai tad es turp bieži aizgāju? Sākumā jā, bet tad saproti, ka visur ir smiltis, daudz cilvēku. Man vairs nav tās sajūtas, ka jūra, tas ir — oh! Mums ar Dārtu Jūrmalā bija baseins zālītē pagalmā, un tas bija vēl foršāk nekā jūras malā.
— Jums te nav sajūtas kā nekurienē?
— Nekad! Protams, varu sūkstīties un šķendēties par ceļu, kad tas ir neizbraucams, bet tas ir mans! Ciemiņi, kuri brauca ciemos, sākumā teica: kur jūs esat iekūlušies! Te ir vieni meži, nekurienes vidus. Kāda nekuriene? Man ir internets, visas komunikācijas, tīra vide, man nekā netrūkst. Iesēdies mašīnā, aizbrauc uz Jēkabpili. Divdesmit kilometru ceļā nevienu pat nesatiec, un ne salīdzināt šādu braucienu ar sastrēgumiem Rīgā. Ja ceļš sliktāks, var taču braukt lēnāk!
— Esat optimiste?
— Kā gan citādi Nav lietu, kas man liktu zūdīties, un dzīves sīkumi mani nespēj saviļņot. Vissvarīgākā ir ģimene, lai mīļie ir veseli.
Jā, un laikam es mīlu cilvēkus. Jau strādājot skolā, katru bērnu uzlūkoju ar sajūtu: viņš kādam taču ir īpašs, viss! Bērni sastrādā palaidnības un saprotu, ka man viņam jāpasaka kāds stingrs vārds, bet pēc brīža samīļoju un saku: vairs tā nedari. Uz bērniem nedrīkst izpausties ar negatīvām emocijām.
Vecumdienu idille
— Kāpēc kļuvāt par skolotāju?
— Dzīve vienkārši tā iekārtojās. Vēl studēju, kad pieteicās Gunda. Audzināju meitu, kad Inešos atvēra skolu, un man tur piedāvāja mācīt angļu valodu. Studijas pabeidzu vēlāk. Mans ceļš allaž iegrozās tā, tajā sastopu cilvēkus, kas mani virza un parāda virzienu, kurp doties. Tāpēc varu teikt, ka Dievs mani mīl. Arī caur pārbaudījumiem, ko uzliek.
— Jums ir kāds sapnis?
— Man allaž dzīvē bijuši mērķi — pabeigt studijas, darbs, sapnis par laukiem. Tagad man dzīvē viss ir… Tālumā redzu šādu vīziju: pensijas vecumā sēžu pie kamīna savā šūpuļkrēslā, man apkārt ir pulciņš mazbērnu. Varu adīt, lasīt grāmatu. Mierīgā dzīve ir mans sapnis. Baudīt ģimenes idilli pavisam vienkāršā dzīves ritmā. ◆
Pieturzīmes
◆ Dzimusi 1969. gada 9. novembrī Cēsīs.
◆ Absolvējusi Latvijas Universitāti, iegūstot angļu valodas skolotājas kvalifikāciju.
◆ Līdz šim vadīja Sunākstes dienas centru, pirmo nedēļu ir Sunākstes pagasta bibliotēkas vadītāja.
◆ Ģimene: vīrs Pēteris, meitas Gunda (27) un Dārta (10), mazdēliņam Paulam ir
9 mēneši.
◆ Sunākstes vokāli instrumentālā ansambļa “Laimīgs gadījums” balss, dzied Sunākstes sieviešu vokālajā ansamblī “Mežaroze”.
◆ Vaļasprieks: pērļošana, ada maučus.
