Jaunjelgavas vidusskolas sporta skolotāja Anita Jegorova ir viena no audzēkņu iemīļotākajām pedagoģēm. Viņai piemīt stingrums, humors un harisma, kas pievelk jauniešus. Skolotājas meita Ilze Jegorova mantojusi mammas degsmi un gājusi viņas pēdās, profesionālo karjeru saistot ar sportu. Tāpat kā mamma viņa ir iekarojusi bērnu sirdis. Brīvajā laikā jaunjelgaviete spēlē regbiju. Kopā ar komandu izcīnīti vairāki nozīmīgi tituli un augstas vietas ārzemju turnīros.
Uz viena viļņa
— Sporta skolotājs — ģimenes tradīcija?
— Manā gadījumā jā, aizgāju mammas pēdās. Man bija divas jomas, ko studēt — veterinārija vai sports. Otrā tomēr tuvāka, ar sportu nodarbojos kopš bērnības. Skolas gados izmēģināju visu, kas skolā bija iespējams. Par pamatiem paldies jāsaka bijušajai sporta skolotājai Vijai Rudzītei, kura vadīja basketbola treniņus. Šis komandu sporta veids deva pamatus. Basketbols attīsta koordināciju, veiklību un domāšanu. Ja esi spējīgs basketbola laukumā, tad padosies visi sporta veidi. Kad basketbola komanda izjuka, pārgāju uz vieglatlētiku. Toreiz man bija divi padomdevēji — Ēriks Cīrulis diska un vesera mešanā, Irēna Vītola — skriešanā. Necentos medaļu dēļ, sports bija mana sirdslieta. Darīju, cik varēju, un nepaliku arī bez medaļām.
Tagad ar šiem treneriem tiekos darbā Aizkraukles novada sporta skolā. Joprojām pārliecinos, ka vēl varu no saviem treneriem mācīties. Viņi nekad man neliedz padomu. Ar mammu gan ir citādāk. Viņa uzskata, ka tagad ir viņas kārta mācīties no manis.
Pirms pieciem gadiem absolvēju augstskolu, kopš tā laika esmu sporta skolotāja privātajā pirmsskolas izglītības iestādē Rīgā. Gadu laikā esmu “pierīvējusies” un apradusi ar audzēkņiem. Tagad vairāk izprotu katra vecuma posma īpatnības. Agrāk šķita, ka vēlos būt sporta skolotāja vidusskolā, tagad saprotu, ka ar mazākiem bērniem strādāt ir labāk. Viņi ir nesamaitāti un paklausīgi. Darbā ar vidusskolēniem vajadzīgi dzelzs nervi, īpaši ar mūsdienu jaunatni. Apbrīnoju citus pedagogus, es nespētu tikt galā.
Paralēli trešo gadu esmu trenere Jaunjelgavas vidusskolā. Tas nebija mans pašmērķis. Vēlējos iegūt B kategorijas trenera sertifikātu, tam nepieciešama audzēkņu grupa. Mamma Jaunjelgavā ir sporta skolotāja, braucu palīdzēt vadīt nodarbības un tiku pie savas treniņu grupas. MT1 grupa, kas ir 3. līdz 4. klases skolēni, ir mani audzēkņi. Darbs ir lielisks! Bērni pēc sacensībām ar sajūsmu stāsta, kā veicies, kāda vieta iegūta. Priecājos, ja audzēkņi realizējuši iespējas. Es zinu ko kurš spēj, reizēm ir vilšanās, ja mērķi īstenot neizdodas. Uztraukums pirms sacensībām vai negulēta nakts ietekmē sniegumu.
— Nebija grūti būt skolotājas meitai?
— Trakākās bija svētdienas, kad pamosties, bet māja pilna ar citām skolotājām, kas kopā ar tavu mammu dzer kafiju. Visiem pateicu laburītu, bet nepaspēju pamest telpu, kā sākās jautājumi, kad nākšu labot atzīmes. Skolā centos uzvesties labi, nedrīkstēju mammai darīt kaunu. Bez pigoriem gan neiztiku, nebiju nekāds paraugbērns. Mamma un viņas kolēģes pret mani izturējās kā pret parastu skolēnu, skolā privilēģiju nebija.
Man ir vecāka māsa Dace. Mēs esam pretpoli. Viņa ir mākslinieciskas dabas, labprāt apmeklēja dejas un dziedāja korī. Skolas laikā spēlēja basketbolu, bet dziļāku interesi par sportu nerada. Toties es esmu īsta mātes meita, abas esam jestras un uz viena viļņa.
Ne katram pa spēkam
— Kā atradi savu vietu regbija laukumā?
— Kāds draugs ar to aizrāvās, reizēm gāju līdzi vērot treniņu, mājās bija regbija bumba. Pēc augstskolas beigšanas neko nedarīju, tikai strādāju. Pamazām sāku pārvērsties par dīvāna kartupeli. Nolēmu sākt apmeklēt sieviešu regbija treniņus, man iepatikās. Jau otrajā nodarbībā mani nolika fakta priekšā — svētdien jāspēlē pēdējā Latvijas čempionāta posmā. Nodomāju, kā to spēli vēl labāk apgūt, ja ne spēlējot. Pēc savas pirmās regbija spēles biju sadauzīta, taču šī pieredze man ļāva saprast, kas tas regbijs patiesībā ir. Tagad komandā aizvadītas vairākas veiksmīgas sezonas, tostarp izcīnīts Latvijas čempionu titulu un augstas vietas ārzemju turnīros.
— Regbiju Latvijā var uzskatīt par jaunumu?
— Vīriešu vidū tas ir populārāks, sieviešu — ne tik izteikti. Kad sāku spēlēt, Latvijā bija sešas komandas. Šogad pēdējās lielajās sacensībās startēja vien četras vienības. Sabiedrībā joprojām valda stereotips, ka regbijs ir brutāls un traumatisks. Tā nav. Regbijs ir tāda pati kontaktspēle kā handbols vai florbols. Valda uzskats, ka sievietēm regbiju spēlēt nevajadzētu, viņas to neprotot. Tie ir aizspriedumi, ko nevajag ņemt vērā. Man regbijs ir vaļasprieks, kas palīdz uzturēt fizisko formu. Augumā neesmu ražena. Skolas laikā citi brīnījās, uzzinot, ka manas disciplīnas ir 100 metru sprints un vesera mešana. Ja kājas ir ātras un varu tālu raidīt rīku, tad loģiski, ka pilnveidošos abās jomās. Regbiju spēlē dažādas meitenes, mūsu komanda ir gana kolorīta. Starp spēlētājām ir divas jaunās māmiņas, kuras ieraugot nekad nepateiksi, ka aizraujas ar ko tādu. Protams, kuram katram tas nebūs pa spēkam. Lai spēlētu regbiju, jāprot strādāt komandā, jāspēj sadarboties, jāizprot laukums, un, protams, ātras kājas par ļaunu nenāks. Reakcija, spēja sagrupēties krītot un koordinācija arī ir laba spēlētāja pamatā. Ja ir bijusi pieredze komandu sporta veidā, tad daudzas prasmes jau ir apgūtas.
Regbija spēles noteikumus nav tik viegli izskaidrot. Komandas spēlētāji iedalās četrās kategorijās — resnais gals, cīņas gals, skrējēji un saspēles gals. Katram laukumā ir savi uzdevumi. Es skaitos ātrais gals, tā saucamais veijeris. Mans uzdevums ir aizsardzība un uzbrukums. Interesanti, ka regbijā piespēles notiek tikai uz aizmuguri. Tā bija nianse — kuru sākumā bija grūti uzķert. Latvijā sievietes spēlē tikai mazo — septiņu spēlētāju regbiju. Lielajā ir 15 spēlētāju, pludmales reg-
bijā — pieci.
— Kā ar panākumiem?
— Starptautiskajā pludmales regbija turnīrā “Majorca Beach rugby” pērn izcīnījām otro vietu, šogad panākumu atkārtojām. Bijām fiziski gatavas, labi saspēlējušās, tādēļ konkurenti šogad nešķita tik spēcīgi. Beļģietes pārspēt gan neizdevās, taču mūsu sniegums bija stabils un pārliecinošs. Tagad gatavojamies Eiropas čempionāta posmam pludmales regbijā Maskavā, viens posms notiks arī Latvijā.
Piecgades plāns
— Izklausās, ka brīvu dienu tev nav.
— Tā arī ir, darbdienas paiet Rīgā, nedēļas nogalēs braucu uz Jaunjelgavu. Kad cilvēks spiests dzīvot tādā režīmā, rodas pieradums un nogurumu nejūt. Mazliet grūtāk ir septembrī, kad pēc nelielas atpūtas jāieiet ritmā. Vasara man jau saplānota. Skolā un bērnudārzā tagad ir atvaļinājums, šomēnes darbojos sporta un atpūtas nometnē Vecāķos. Manos darba pienākumos ietilpst bērnu aprūpe, uzmanīšana un aktivitāšu plānošana. Man tā ir sava veida atpūta. Vasaras lielais notikums vēl tikai būs, 31. augustā svinēšu kāzas. Nākamais vīrs nāk no Cēsu puses, Raiskuma. Ģeogrāfiski esmu nonākusi lielā trijstūrī — Raiskums—Rīga —Jaunjelgava. Taču Latvija nav tik liela, visur varu pagūt. Kamēr cits no Mārupes uz Teiku brauc divas stundas, es ātrāk no Rīgas nokļūstu Jaunjelgavā. Tas pats arī ar Cēsu pusi. Esmu optimiste, domāju, ka spēšu visu apvienot arī turpmāk. Mums ar līgavaini ir piecgades plāns, kad tas tuvosies beigām, tad arī domāsim, ko mainīt un kā dzīvot tālāk.
— Kāda esi kā skolotāja?
— Ar mani visu var sarunāt, taču pret audzēkņiem esmu ļoti prasīga. Man patīk, ja treniņos darbs tiek veikts skaisti — tehniski tīri. Ļoti svarīgi ielikt pareizus pamatus, tehnika ir daļa no panākumu atslēgas, jo izlabot to ir ļoti grūti.
Mūsdienu bērni atšķiras no vienaudžiem, kādi bija pirms desmit un vairāk gadiem. Tagad bērni ir slimīgi. Katrs otrais uz sporta nodarbībām nāk ar ārsta zīmi. Esmu novērojusi, ka bērni nespēj izturēt slodzi. Kad es augu, mēs guvām rūdījumu, pēc skolas skraidot un dauzoties pagalmā. Šodien retais jaunietis bez obligātajām sporta stundām un treniņu nodarbībām brīvo laiku pavada ārā, fiziski kustoties. Visa pamatā ir ģimene. Ja vecāki ir aktīvi, atbalsta viens otra aktivitātes un iesaista bērnus, tad atvasēm problēmu nebūs. 21. gadsimtā tehnoloģijas novērš uzmanību un paņem lielu daļu laika.
Mūsdienās jauniešiem ir labākas kvalitātes stadioni. Kad es mācījos vidusskolā, skrēju pa asfaltētu skrejceļu. Kvalitatīva infrastruktūra ir liela priekšrocība. To vislabāk novērtē tie, kam šādu apstākļu nav bijis.
— Vai jūties atbildīga par saviem audzēkņiem?
— Jaunjelgavā treniņgrupā man ir 16 bērnu. Zinu, ka man kā pirmajai trenerei ir svarīga loma viņu dzīvē. Man jāspēj saskatīt talantīgās puses, ievirzīt katru pareizajā gultnē. Jau tagad ir daži bērni, kurus spēju iztēloties, sasniedzam augstus rezultātus Latvijas mērogā. Jau pēc pirmajiem skrējiena soļiem var noteikt, būs lietaskoks vai nebūs. Darbā ar bērniem nepieciešama disciplīna, citādi treniņu process nav kvalitatīvs.
Man nešķiet, ka pedagoga darbs ir nepateicīgs. Iespējams, tas tādēļ, ka strādāju privātajā sektorā, kur ir cita politika un domāšana. ◆
