Signe Muceniece, aizkraukliete, aktīva velobraucēja
— Pirms desmit gadiem nopirku velosipēdu. Esmu viena no domubiedru grupas “Velomafija” dibinātājbiedriem. Grupā sapulcējušies velo braukšanas entuziasti no visas Latvijas. Grupas biedri plāno un dodas izbraucienos ar velosipēdiem pa dažādām Latvijas vietām. Aktīvi iesaistījos grupas darbībā. Piedzima bērni un velobraukšana mazliet pierima. Tagad ar velosipēdiem braucam visa ģimene kopā — es, vīrs un trīs bērni. Vecākais dēls Ralfs brauc pats. Esam iegādājušies velosakabi, kas labi noder garākos braucienos, kad trīsgadīgais Miks nogurst mīties. Divgadīgā Līva sēž velopiekabē. Arī ikdienā, piemēram, uz dārziņu dodamies ar velosipēdiem.
Aizkrauklē veloinfrastruktūra nav attīstīta. Īstu veloceliņu pilsētā nav, jāpārvietojas pa trotuāru kopā ar gājējiem. Nākas ļoti manevrēt, ko braucot kopā ar maziem bērni nav viegli izdarīt. Lai Aizkraukli varētu saukt par velopilsētu, nepieciešami veloceliņi, nepietiek ar vienu velomaršrutu.
Ik pēc 2000 km nobraukuma iesaka nomainīt velosipēda zobratus un citas daļas. Taču, ja braucamo regulāri uztur labā tehniskā kārtībā, tas var ilgi kalpot. Atkarībā pēc nepieciešamības jānomaina riepas un var braukt tālāk. Pats velosipēds nenolietojas, tikai morāli noveco un vienā brīdī kļūst par retro.
Iesaistos arī retro velosipēdu aktivitātēs. To iesāka mans tētis, Pēteris Kirilovs, viņš atjaunoja velosipēdus un sāka braukāt pa Tvīda braucieniem. Es pievienojos salīdzinoši nesen, iesaistu arī bērnus. Organizēju velobraucienus draugiem.
Individuāli Aizkrauklē ir daudz velobraucēju, bet organizētos pasākumos iesaistās nelabprāt. ◆
Viedokļi
Anta Teivāne, Aizkraukles pilsētas kultūras nama direktore
— Velosipēdu intensīvāk izmantoju kopš šī pavasara, kad beidzot iegādājos personīgo braucamo. Līdz tam mēdzu aizņemties meitu velosipēdus. Iegādāties savu braucamo mudināja pilsētas pirmais retro velobrauciens. Kopš maija diendienā uz darbu braucu ar divriteni. Esmu ļoti apmierināta, šī vasara ir silta, braucot ar velosipēdu var redzēt pilsētu un saskatīt daudz ko jaunu, pats mīšanās process sagādā daudz patīkamu emociju. Pārvietojoties ar velosipēdu, man ir vairākas priekšrocības. Es varu izbraukt un iebraukt vietās, kur ar mašīnu iekļūt nav iespējams. Otrkārt, tā ir kustība, kas veicina veselīgu dzīvesveidu. Riteņbraukšana ceļ pašapziņu, katra jauna aizraušanās un sevis pārvarēšana pilnveido. Tas ir solis pretim veselīgākam dzīvesveidam. Manuprāt, tas ir simpātiski, ja pašvaldības, kura sevi pozicionē kā zaļi domājošu, veselīgu dzīvesveidu atbalstošu pilsētu, deputāti un domes pārstāvji uz darbu dodas ar velosipēdu. Mūsu vārdiem jāsaskan ar darbiem. Ja mēs sevi asociējam ar velobraucējiem draudzīgu pilsētu, kas atbalsta veselīgu dzīvesveidu, tad pašiem arī kaut kas jādara šajā virzienā.
Guna Mikasenoka, laikraksta “Staburags” portāla redaktore
— Pa Aizkraukli ikdienā braucu ar velosipēdu, jo tā var ietaupīt laiku, nav jātērē spēki iepirkumu somu nešanai, bet pats galvenais — varu uzturēt labu fizisko formu un justies labāk. Aizkraukles bruģētie veloceliņi velobraukšanai nav pārāk piemēroti, jo bruģis nodrošina velosipēda vibrēšanu, kratīšanos, turklāt daudzviet bruģis ir nelīdzens, šur tur laiku pa laikam izveidojas pārāk dziļi iegrimumi, pat nelielas bedrītes. Priecājos par asfaltēto celiņu Gaismas ielā no pilsētas līdz dzelzceļa stacijai. Braukt pa Baznīcas ielas veloceliņu nav ne ērti, ne patīkami, jo tur ir daudz nobrauktuvju ar augstām apmalēm. Aizkrauklē vietām braukšanu traucē un redzamību apgrūtina nokarenie koku zari, piemēram, Dārza ielā. Trūkst velostatīvu, tajā skaitā pie daudzdzīvokļu mājām, tur iedzīvotāji savus braucamos bieži pieslēdz pie gāzesvadu ievadiem un notekcauruļu režģiem. Ja jau Aizkraukle tiek pozicionēta kā velopilsēta, būtu labi, ja pie mājām un citur būtu ērti velonovietņu statīvi, turklāt tādi, kur virsū nebrauktu automašīnas. Piemēram, pie pilsētas kultūras nama ir statīvi, taču dažkārt automašīna tiek novietota tik tuvu, ka velosipēdu vispār nav iespējams novietot vai arī automašīna var sabojāt velosipēdu.
Pēdējā laikā bieži iznāk braukt pa rekonstruētajiem Ogres veloceliņiem un ielām. Tā ir bauda! Bruģa klājums līdzens! Izveidoti gludi celiņi velobraucējiem, blakus — bruģēts celiņš gājējiem, veloceliņu nobrauktuves vienā līmenī ar ielu. Velobraucēju paradīze! Daudzviet padomāts par velo statīviem. Pa veloceliņiem pārvietojas daudz velobraucēju, īpaši jaunieši.
Juris Letinskis, Aizkraukles novada pašvaldības galvenais arhitekts
— Ar velosipēdu diendienā mēroju ceļu uz darbu. Par ļoti veselīgu šo ieradumu saukt nevaru, jo tagad sanāk nobraukt mazus gabalus. Agrāk ar velosipēdu braukāju uz Skrīveriem. Pēc darbadienas beigām izbraucu līkumu pa pilsētu, tas palīdz izkustēties un atgūt spēkus vakara cēlienam. Dienā sanāk nobraukt kādus 6,5 kilometrus. Pēc dienas, aizvadītas sēžot pie datora monitora, izkustēšanās un atslodze ir nepieciešama, ja to nedara, tad darbs nebūs produktīvs. Tādēļ es to daru. Veloceliņš uz Aizkraukles dzelzceļa staciju, manuprāt, ir viens no labākajiem pilsētā, vienīgi mazliet traucē nobrauktuves, tās varēja būt lēzenākas. Tādās reizes gribās braukt pa šoseju, taču īsti labi tas nav, patīkami tomēr, ja veloceliņš atdalīts no automašīnu straumes.
