(2. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 29. jūnija numurā.)
Izbraucot gandrīz visu Lietuvu, no Rokišķiem devāmies uz Žemaitiju, kur pavadījām ceļojuma otro dienu. Mūsu nākamā grupas pavadone bija Pluņģes tūrisma centra vadītāja Sandra Kasmauskiene. Šoreiz vairāk iepazinām Pluņģes apkārtnes piedāvātās iespējas.
Militāri draudi pazemē
Otrās dienas rīts sākas ar skaistu skatu pie viesnīcas “Linelis” Plateļu ciemā ezera krastā. Meža ielokā ieskautā un no apdzīvotajām vietām attālu esošā viesu māja piesaista ar iespēju atpūsties tālāk no pilsētas trokšņiem.
Nākamajos apskates objektos varēja jau just, ka esam netālu no jūras, jo suvenīru klāstā parādījās vairāk no šīs tematikas. Pluņģe ir tikai 50 kilometru attālumā no Klaipēdas, tā ka to ērti iekļaut brīvdienu brauciena maršrutā. Tās apkārtnē atrodas arī viens no savulaik nozīmīgiem objektiem ne tikai Lietuvā, bet arī PSRS — Plokštines kara bāze kodolraķešu uzglabāšanai, kur tagad iekārtots Aukstā kara muzejs. Tā ir viena no pirmajām pazemes militārajām bāzēm Padomju Savienībā. Tuvumā esošais Plateļu ezers un meži bija ideāli piemēroti militārās bāzes būvniecībai. Turklāt no turienes raķetēm bija iespējams sasniegt jebkuru Eiropas valsti, arī Dienvideiropu un Turciju.
Raķešu tvertņu bedres savulaik izraktas ar lāpstām. Tās ir 30 metru dziļas un piecus metrus platas. Bunkuri bija uzbūvēti tā, ka normālos apstākļos kareivji tur varētu izdzīvot 15 diennaktis, bet ekstrēmos apstākļos trīs diennaktis, ja tvertnes hermētiski noslēgtu. Bāzes celtniecība pabeigta 1962. gadā. Netālu no militārās bāzes bija ēdnīca un divas koka barakas darba vajadzībām, paredzētas virsniekiem un karavīriem, kuri mainījās katras trīs diennaktis. Maiņas ilga sešas stundas — sešas stundas raķešu bāzē un tikpat atpūtai.
Incidentu ar raķetēm, kamēr tās bija Plokštinē, nebija, un šī bīstamā munīcija no bāzes aizvesta 1978. gada 18. jūnijā. Aukstā kara muzejs apmeklētājiem atvērts no 2011. gada 24. oktobra. Tajā izdevies saglabāt daudzas lietas, kā arī iekļaut ekspozīciju par aukstā kara norisi un sekām. Apskatāmi gan ieroči, gan dažādi maketi, kas atklāj šo vēstures posmu. Atstājot telpas pazemē, neviļus aizdomājamies, cik tuvu arī mēs bijām no kara draudiem.
Maskas atdzīvojas
Šo draudīgo noskaņu kliedēja mūsu nākamais apskates objekts — Meteņu muzejs, kas iekārtots Plateļu muižas bijušajā zirgu stallī. Tieši šajā reģionā Lietuvā visaktīvāk svinēja un svin šos pavasara svētkus. Tradīcijas dzīvas joprojām. Pie ieejas muzejā mūs sagaidīja kāds “mošķis”, aiz kura maskas bija paslēpusies muzeja vadītāja. Ēkas telpas piepildītas ar dažādām maskām, un daži tēli pat atdzīvojas, krietni pabiedējot mūs un citus apmeklētājus. Maskas ir krāsainas un interesantas, turklāt daudzas saglabājušās no sendienām. Interesanti, ka senāk tērpties maskās varēja tikai vīrieši.
Saistošs bija arī pārējais muižas muzejs, kura telpas nesen atjaunotas. Ekspozīcijas vēsta par šī reģiona un Lietuvas vēsturi. Tur izvietoti priekšmeti, kas atrasti tajā apvidū, kā arī ekspozīcija par raksturīgāko dabā, un daudzās lietās varēja redzēt līdzību ar Latviju. Informācija muzejā gan ir tikai lietuviešu valodā, tāpēc bez gida ir grūti.
(Turpmāk vēl.)
