Aizvadītā nedēļa pagāja Dziesmu un Deju svētku noskaņās. Man bijusi laime divreiz būt šo lielo dziedāšanas svētku dalībniecei. Pirmo reizi 2005. gadā Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos kopā ar Jaunjelgavas meiteņu kori pieskandinājām Mežaparka estrādi, otro — 2008. gadā —, kad ar Jaunjelgavas vidusskolas deju kolektīvu “Atvars” dejoju Daugavas stadionā. Tā bija neatkārtojama, emocijām un piedzīvojumiem bagāta pieredze. 2005. gadā man bija tikai 14 gadu, bērni tajā vecumā vēl nav visai apzinīgi un pilnībā nespēj novērtēt šo svētku būtību. Taču tas, kas ar mani un tūkstošiem citu dziedātāju notika noslēguma koncertā, nav aprakstāms. Koncerta izskaņā dziedājām “Saule. Pērkons. Daugava”, saviļņojums bija neaprakstāms, man aizkustinājuma asaras bira tik stipri, ka brīžiem neredzēju diriģentu. Lai gan es biju tikai smilšu graudiņš dziedātāju varenajā pulkā, man bija sajūta, ka mani dzird, mani redz — esmu īpaša. Esmu daļa no spēcīgās kopbalss. Tieši tas ir Dziesmu un Deju svētku pamatā — emocijas un apziņa, ka ikviens šajā kopainā ir nozīmīgs.
2008. gada svētki man vairāk asociējas ar jautrību. Starplaikos un vakarpusē, atgriežoties Rīgas Pārtikas ražotāju vidusskolā, kur bija mūsu naktsmītne, jautrība sita augstu vilni. Kopā ar daudziem citiem deju kolektīviem gulējām skolas lielajā zālē. Traucējām viens otram naktsmieru, izspēlējām jokus, skolas stadionā spēlējām bumbu. Visgrūtāk bija tikt dušā un nenokavēt mēģinājumu. Mūsu korpusā, kur bija daudzi simti meiteņu, bija divas dušas. Rinda nekad neizzuda. Sekojot līdzi šī gada svētku aizkulisēm, pārliecinājos, ka nekas nav mainījies. Tā ir jautrības, iepazīšanās un tikai pozitīvu notikumu nedēļa.
Pēc svētku gājiena publiskā apspriedē nonāca izmestās 4000 ēdiena porcijas. Ēdināšana ir svētku daļa, kas vienmēr tiek apspriesta, jo allaž ir pulks neapmierināto. Šogad tēma ieguvusi jaunas vēsmas — kādēļ nedomā par veģetāriešiem, un vai par ēdināšanu nevajadzētu maksāt katram individuāli? Tā kā svētki tiek organizēti par nodokļu maksātāju naudu, ir cilvēki, kas uzskata, ka ēdināšanā tiek nelietderīgi izmantoti līdzekļi. Tūkstošiem porciju neapēd, daļa no šķīvja satura izmet miskastē. Manuprāt, viss atkarīgs no cilvēka. Ja nav radis ēst rīsus ar mērci un burkānu—kāpostu salātus uzskata par zaķu barību, tad svētku nedēļā tik tiešām var iznākt pabadoties. No savas pieredzes atceros, jā, problēmas ar maltītēm bija. Reizēm pusdienas bija atdzisušas, citreiz tiešām pietrūka mērces utt. Taču ne es, ne mani kolektīva biedri no ēdiena neatteicāmies. Paēdām, pateicāmies un devāmies uz mēģinājumu. Sazinoties ar šī gada svētku dalībniekiem, uzzināju, ka nekas diži nav mainījies. Dažiem stiprā dzimuma pārstāvjiem problēmas sagādāja porcijas lielums, gribējās vēl. Ne velti saka — tukša muca tālu skan, tie, kam vēderi tukši, neapmierinātību pauda skaļāk, bet apmierināto tūkstoši klusēja. Neapmierinātību sociālajos tīklos pauda arī veģetārieši un tie svētku dalībnieki, kam alerģija kādai no pārtikas grupām. Lai izdabātu ikvienam svētku dalībniekam, būtu nepieciešama individuāla attieksme. Šāda ēdināšana prasītu daudz vairāk laika un līdzekļu. Jebkuru jautājumu var atrisināt mierīgi, tik vērienīgus svētkus sadzīviskās nebūšanas nespēj satricināt. Piekrītu, šādas tādas izmaiņas vajadzētu, iespējams, pasākuma organizētāji to sadzirdēs un ņems vērā. Pilnveidoties var vienmēr, taču nevajag ieslīgt galējībās un reaģēt uz jebkuru kritiku.
Aizvadītās nedēļas nogalē sākās reģistrēšanās Svētajai misei Aglonā, kuru Latvijas vizītes laikā vadīs Romas pāvests Francisks. Katoļticīgajiem tas ir svarīgs notikums, gribētāju klātienē klausīties un redzēt garīdznieku būs daudz. Latvietis prot jebkurā lietā atrast kaut ko, pie kā piekasīties. Šoreiz tās ir pāvesta vizītes izmaksas. Valdība atbalstīja vairāk nekā 800 000 eiro piešķiršanu tās organizēšanai. Summa ir liela, taču ne visa nauda nonāks organizatoriskiem mērķiem. Rekonstrukcijas darbiem Aglonas bazilikā un tās teritorijā piešķirs vairāk nekā 350 000 eiro. Šie uzlabojumi paliks un iepriecinās katoļticīgos un tūristus arī pēc pāvesta aizbraukšanas.
Izbrīnu piedzīvoju pagājušajā ceturtdienā, kad, mēģinot pārbaudīt informāciju, gribēju izmantot “Wikipedia” enciklopēdiju. Nestrādā! Mājaslapā bija norādīta skrupuloza informācija par to, ka Eiropas Parlamenta deputāti balsojumā lems par šīs mājaslapas darbību. Kādēļ? Atkal jāatgriežas pie slavenās datu aizsardzības regulas. Eiropas “Wikipedia” spāņu un itāļu valodās nepilda visas direktīvas — vietnei jāfiltrē un jāpārbauda lietotāju iesniegumi, jāpārliecinās, ka tie nav aizsargāti ar autortiesībām. Kā arī netiek maksāta nodeva. Spriežot pēc tā, ka mājaslapa atkal darbojas, jautājums, vismaz pagaidām, atrisināts. Būtu interesanti pavērot, kas notiktu ar to sabiedrības daļu, kas šo vietni izmanto regulāri, ja tai nebūtu piekļuves. Esam radījuši lielisku palīgu, bez kura, šķiet, vairs neiztikt.
Nedēļas izskaņā, kā jau vairums, televīzijā skatījos Dziesmu un Deju svētku noslēguma koncertus. Atkal bira asaras, pār ķermeni pārskrēja tirpas. Latvju dziesmā un dejā ir spēks! Tomēr skatīties noslēguma koncertus televīzijā ne tuvu nelīdzinās tām sajūtām, kas pārņem, ja tos vēro klātienē. Ikvienam novēlu kaut reizi būt Dziesmu svētku dalībniekam!
