Ar koncertu “Zvaigžņu ceļā” un sadziedāšanās nakti noslēgušies XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki.
Koncertā Mežaparka Lielajā estrādē dziedāja 16 500 jaukto, sieviešu, vīru un senioru koru dziedātāji, dejoja 1200 dejotāji un muzicēja 1500 pūtēju orķestru mūziķi, solisti. Kopkorī dziedāja visu Aizkraukles reģiona novadu kori, un svētku organizēšanā piedalījās vairāki mūsu puses brīvprātīgie. Svētku noslēguma koncertā “Zvaigžņu ceļā” un pēc tam notikušajā sadziedāšanās pasākumā kopā ar apmeklētājiem bija klāt 67 253 cilvēki, līdz ar to šis ir kļuvis par visu laiku apmeklētāko Dziesmu svētku pasākumu. Skatītāju un koru sadziedāšanās kopā ar aktieriem Ditu Lūriņu un Mārtiņu Eglienu Mežaparkā turpinājās līdz rīta gaismai. Daudzi klātesošie koncertu atzina par vienu no emocionālākajiem Dziesmu svētku vēsturē.
Mēs visi kļūstam par jūru
Ilze Atardo ir kādreizējā jauktā kora “Aizkraukle” diriģente. Jau vairākus gadus viņa dzīvo Itālijā, vada Itālijas latviešu kori “Saule”. Kā daudzas ārzemju latviešu kopas, arī “Saule” un Ilze bija Rīgā Dziesmu un Deju svētkos. Starp koncertiem un intervijām pusstundu viņa atvēlēja sarunai ar “Staburagu”.
— Ko tev nozīmē šie svētki?
— Man personīgi šie ir 11. Dziesmu svētki. Pirms braukšanas saskaitīju. Esmu piedalījusies kā skolniece, no 90. gadiem vadījusi korus, tajā skaitā bijuši arī Ziemeļvalstu Dziesmu svētki, kurus neuzskatu par mazāk svarīgiem. Koncerts Esplanādē šajos svētkos pulcēja 1100 dalībniekus, tajā skaitā arī ārzemju un manu kori “Saule”. Pēc trīs gadu darba viņiem šie ir pirmie Dziesmu svētki. No 25 dalībniecēm tikai piektā daļa pirms tam bijusi šāda mēroga pasākumā, pārējām tā ir pirmā pieredze. Es sevi vienmēr deklarēju par Dziesmu svētku cilvēku un tajos jūtos kā zivs ūdenī, un, ja atbrauc no tālienes, tad tie ir dubulti svētki.
— Vieni teic, ka šīs dienas ir milzīgs impulss, no kura uzlādējas un kuram jāsaglabājas līdz nākamajiem svētkiem. Tev ir līdzīgi?
— Drīzāk pretēji — impulss nāk no manis. Tas ir ceļš uz Dziesmu svētkiem. Savācies pats, savāc citus kā pa pilei, kā upe strautiņus, un atved uz svētkiem. Tas ir kā ietecēt jūrā. Tad tu kļūsti jūra. Tad tu vari dzīvot. Diriģents Mārtiņš Klišāns kādā intervijā teica — kad svētki beidzas, nedaudz atgūsties, izgulies un sāc jaunu ceļu uz tiem. Vai pēc svētkiem daudziem noplaks vēlme dziedāt? Kādam jā. Šajās dienās saņēmu vēstuli no draudzenes Sicīlijā ar jautājumu, vai var būt “Saules” dalībniece? Kāds aizies, bet kāds nāks vietā. Itālijā šajā gadījumā nozīmētu lidot stundu no Sicīlijas līdz vietai, kur notiek kora mēģinājumi.
— Svētku laikā radās sajūta, ka sabiedrība Latvijā ir sadalīta — tajos, kuriem patīk un piedalās, un kuriem šie svētki ir vienaldzīgi.
— Prezidenta Zatlera laikā, kad Roberts Ķīlis vēl nebija kļuvis par izglītības ministru, bet strādāja kādā uzņēmumā, viņam bija jāveic pētījums par to, cik cilvēku piedalās Dziesmu svētku rīkošanas procesā. Rezultāts, kuru pavēstīja diriģentu kopsapulcē — 7% līdz 8%. Pēdējos gados tas pieaudzis līdz 10%. Nesaku, ka tā ir mākslīga plaisa. Es šos svētkus esmu iezīdusi sevī ar mātes pienu un nevaru iedomāties, ka būtu citādāk. Tajā pašā laikā ir cilvēki, kas iet mežā, šauj zvērus, un viņi savu dzīvi nevar iedomāties citādāku. Ir futbolisti, kuri sevi nevar iedomāties citādāk. Tie 10% ir pietiekami liels daudzums. Mēs nekad nevarēsim izdabāt visiem, un to arī nevajag censties. Es neiešu pie sportistiem un nestāstīšu, cik labi ir dziedāt. Lai gan dziedāšana ne tikai uzlabo veselību, bet arī dziedē dvēseli. Visus nevajag ar varu vilkt uz svētkiem. Citādi tas dos viņiem iemeslu teikt — bet tu man hokeja čempionātā pienesīsi alu.
Saistībā ar svētkiem atmiņā iespiedās šajās dienās lasītā intervija ar režisoru Jāni Streiču. Viņš saka: “Tikpat daudzus latviešus aizveda lopu vagonos uz Sibīriju, cik šajās septiņās stundās izgāja svētku gājienā cauri Rīgai. Tāpēc ir tik svarīgi piederēt Eiropai.” ◆
Īstās sajūtas rodas, tikai kopā darot
Inguna Grietiņa-Dārziņa ir Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdētāja vietniece, Eiropas Latviešu apvienības kultūras referente, biedrības “Latviešu biedrība Īrijā” locekle, Īrijas latviešu kora “eLVē” diriģente. Pēc viņas incitatīvas šogad Dziesmu un Deju svētku nedēļas laikā Latvijā norisinājās Pasaules latviešu diena.
Ingunas saknes ir Neretā un Aizkrauklē. Līdz piecu gadu vecumam dzīvoja Neretā, uz kurieni darbā bija norīkoti viņas vecāki, toreiz studenti. Neretas bērnudārza audzinātāja pamanīja viņā talantu, muzikālās dotības. Līdz 16 gadu vecumam dzīvoja Aizkrauklē, mācījās vietējā mūzikas skolā. Katrs nākamais solis dzīvē sperts pretī arvien pārdrošākiem mērķiem, un šogad, Latvijas simtgades svinību gadā, viņa saka — sasniegta simtprocentīga emociju virsotne.
Tiekoties jau pēc Pasaules latviešu dienas, Ingunai uzdevu tikai vienu jautājumu — ko šie svētki nozīmē viņai kopumā un personīgi?
— Šie svētki iegadās Latvijas simtgadē, kas Dziesmu un Deju svētkiem piedod īpašu enerģijas vētru, kāda nav bijusi nevienos no iepriekšējiem svētkiem. Šī īpašā garša, noskaņa ir jūtama gan organizatoros, gan dalībniekos. Par šiem svētkiem runāts un runās nedalīti no Latvijas simtgades. Personīgi tie man ir sapņu piepildījums, pat nerunājot par konkrētām lietām, kuras šajos svētkos realizētas. Man, Ingunai, kas dzimusi Aizkrauklē, šajās dienās piepildījās divi lielie sapņi.
Kamēr dzīvoju un strādāju par mūzikas pedagoģi un diriģenti Latvijā, tas bija mans ikdienas darbs, kuru ar patiku veicu. Mans talants, darbs un vēlme kopā. Pirms 12 gadiem aizbraucu no Latvijas. Protams, pirmkārt, nokļuvis ārzemēs, jaunajā mītnes zemē, cilvēks cenšas integrēties, uzzināt, šajā gadījumā, kas ir īri, kas ir viņu kultūra, kas notiek šajā zemē. Tas jāsaprot, jāanalizē, jāpaņem sev nepieciešamais. Kad rodi harmoniju sevī, ģimenē, sajūti pamatu zem kājām, esi nodrošināts, tad arī rodas apziņa — es taču neesmu īrs! Ar mani tas notika trīs mēnešu laikā pēc ierašanās Īrijā. Ne ar katru tā notiek, protams, ir arī pretēji gadījumi.
Ja cilvēks ir bijis aktīvs kultūras mantojuma glabāšanā, veidošanā Latvijā, tad, nokļūstot citur, šīs īpašības nepazūd. Tie, kuriem latviskais ir svarīgs, saviem bērniem meklē latviešu skolas, bet, ja esi vecumā, kurā bērni nedzimst, tad meklē domubiedru grupas — kori, deju kopu utt. Mana domubiedru grupa bija manis dibinātais latviešu koris Īrijā — “eLVē”. Vēlāk tapa mūzikas biedrība, 14 skolas, iekļāvos Eiropas Latviešu apvienībā par kultūras referenti un esmu Pasaules Brīvo latviešu apvienības priekšsēdētāja vietniece, un kā loģisks turpinājums bija šajos Dziesmu un Deju svētkos sarīkotās Pasaules latviešu dienas. No Īrijas ieradās piecas pieaugušo kopas un viena bērnu. Divi kori un četru deju kolektīvi. Pasaules griezumā svētkos piedalījās 85 mākslinieciskās kopas jeb 2700 dalībnieku. Tajā skaitā 59 kopas no Eiropas, un šo kopu skaits kopš pagājušajiem svētkiem 2013. gadā dubultojies. No vienas puses, tas norāda, ka cilvēki ir nostabilizējušies savā mītnes zemē, meklē domubiedru grupas. Otrkārt, protams, tas ir simboliski — Latvijas simtgades zīmē. Trešā, smeldzīgākā, atziņa šādam skaita pieaugumam ir fakts, ka latvieši pēdējos gados un joprojām turpina izbraukt no Latvijas.
Mana lielākā loma šajos svētkos bija saistīta ar Pasaules latviešu dienas ideju, kas radās 2008. gadā. Pateicoties kultūras ministrei Dacei Melbārdei un svētku izpilddirektorei Evai Juhņēvičai, šī ideja, sapnis ir realizēts. Līdz šim iepriekšējo desmit gadu laikā man to nebija izdevies īstenot, lai gan mēģināju. Pēc šī pasākuma no daudziem dzirdēju laba vēlējumus un pamudinājumu arī nākamajos svētkos pulcināt latviešus. Sajust vienam otra plecu vajadzīgs abām pusēm. Ārzemēs mēs, latvieši, esam paši par sevi, šeit, Latvijā, mēs saplūstam par vienu veselu — Daugavas stadionā deju koncertā, Mežaparka estrādē.
Otra realizētā iecere šajos svētkos bija īpaša. Tikai ārzemju latviešu deju kolektīviem bija paredzēta septiņas minūtes ilga kolāža lielkoncertā “Māras zeme”. Latvijas puse šo manu ideju pieņēma un atbalstīja. Kāpēc to vajag? Lai sajustu, ka viņi ir tie paši latvieši, kas dzīvo Latvijā. Citkārt kolektīviem, kuri nepiedalās deju skatēs, nav arī iespējas dejot svētkos Daugavas stadionā, un ierasti šie, tajā skaitā ārzemju latviešu, kolektīvi dejoja citviet, piemēram, Esplanādē, Vērmanītī. Protams, bez gatavošanās skatēm nav noslīpēti perfekti deju soļi, tāpēc kolāžā iekļāva viņu prasmēm atbilstošus soļus. Tā nav septiņu minūšu slava, tā ir cieņas izrādīšana, kā sakot: “Cik labi, ka jūs esat kopā ar mums!” Nevis kā reizēm dzirdēts saucienos gājiena laikā — nebrauciet mājās!
Tikpat svarīgi kā pieaugušajiem, būt klāt lielajos notikumos to nepieciešams sajust arī bērniem. Tāpēc stāstīju Latvijas pusei, ka ārzemju latviešu bērniem un jauniešiem jāpiedalās lielajā koncertā Mežaparkā. Bērni, kuri līdz tam estrādi bija redzējuši bildēs un “Youtube” klipos, beidzot pašiem nonākot tur, bija šokā, pārsteigti par grandiozo skatu. Šādi jau mēs radām kopību, sajūtu, ka esam viena tauta, lai kur katrs no mums dzīvotu. ◆
