Priecājos par Tavu vēstuli. Man patīk rakstīt vēstules, bet vēl vairāk patīk saņemt atbildes.
Man laukos iet dikti “karsti”. Darbu daudz, bet palīgu nav. Berta man dzimšanas dienā apsolīja nopirkt pļaujmašīnu. Viņa bija sarunājusi, ka mums uz laukiem to pievedīs klāt. Bet dienu pirms tam piezvanīja no Rīgas poliklīnikas, ka Berta varot braukt uz magnētisko rezonansi. Patiesībā viņai bija jābrauc augustā. Esot atbrīvojusies vieta. Laikam kāds aizsaukts pie Dieviņa, nesagaidījis rindu… Berta atstāja man 300 eiro, lai sagaidot zāles pļāvēju, un prom bija.
Agri rītā mani uzmodināja kāds kungs, lai nākot saņemt pasūtījumu. Pie vārtiem stāvēja furgons, un no tā atskanēja aitu blēšana. Teicu, lai dod man zāles pļāvēju. Šis smaidot saka, ka visi esot labi pļāvēji. Man jāizvēloties trīs. Teicu, ka nemūžam neņemšu aitas, varu samaksāt par maldināšanu. Kungs saka, ka pļaviņu pie mājas “nopļaušot” labāk par visiem trimmeriem. Tad viņš tā “sulīgi” nolamāja mani. Prom braucot, noteica, ka gudrām sievām parasti esot muļķa vīri (manā gadījumā ir otrādi). Maksāt nelika.
Es tūlīt aizbraucu uz Aizkraukli, nopirku “husvārnīti” un pļāvu zāli dziedādams. Kad piezvanīja Berta un jautāja, kā jūtas “zāles pļāvēji”, atbildēju, ka labi, tikai “ēd” diezgan daudz benzīna.
Lai Dieviņš sūta Tev lietu. Lai Tev dārzā nav gliemeži jālasa!
Ar sveicienu — Georgs
Sveiks, Georg!
Ceru, ka Tev pļāvējs darbojas rūkdams un Tu nenožēlo, ka nepakļāvies Bertas spiedienam. Es brīžiem domāju, kā viņu mazajās galviņās ievietojas tik apjomīgas idejas. Iedomāties tik — zāles pļāvēja vietā pasūtīt aitas!
Man jau tagad arī grūti laiki. Tā kā mājās ir tikai viens televizors, tad dzīvoju kā uz frontes līnijas — visu laiku mums notiek kašķi, kurš ko skatīsies. Izabella grib skatīties Dziesmu svētku programmu, es — futbolu. Ja tā padomā, tomēr pasaulē ir daudz netaisnību. Piemēram, kāpēc Izabella, nedejojot un nedziedot, tikai zvilnot uz dīvāna un skatoties koncertus, pirmdien varēs izmantot brīvdienu, bet es, kurš divas reizes vairāk laika veltījis futbolam, pēc čempionāta beigām būšu spiests iet uz darbu? Cik daudz nervu tas no manis prasījis, nevienu neinteresē. Tā taču ir diskriminācija! Un tie laikapstākļi arī ir īstā diskriminācija. Mazliet palīst, un tad kaltētājs klāt! Kam jālaista dārzs? Man! Nezinu tikai, kur visi zintnieki palikuši, kuri lielījās, ka varot izsaukt lietu. Viņi taču varēja braukāt pa valsti, kur lielāks karstums, tur izsaukt nokrišņus. Bet nekā! Laikam jau tomēr nemāk.
Kā Tev veicas ar dārza darbiem? Kolorādo vaboles arī lasi? Un kā ar kurmjiem?
Cerībā uz drīzu atbildi — Indriķis
