(1. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 29. jūnija numurā.)
Tikai labāko
No muižas parka pa gājēju aleju var nokļūt līdz vecpilsētas laukumam, kas tagad nes Neatkarības laukuma vārdu, un Sv. Mateja evaņģēlista baznīcai. Tā ir kilometra gara pastaiga. Alejas galā ir piemineklis “Arka”, kas uzcelts 1999. gadā Rokišķu pilsētas 500 gadu jubilejas piemiņai, bet laukuma otrā pusē — Lietuvas brīvības cīnītāju piemineklis, kas arī ir viens no šīs pilsētas simboliem.
Sv. Mateja evaņģēlista baznīca arī ir grāfa Reinolda Tīzenhauzena iniciatīva. Dievnama celtniecība izmaksāja ap 1 000 000 zelta rubļu, kas arī tolaik bija liela nauda. Baznīcas iekārtojumam nauda nav žēlota. Kā atzina Ēvalds Masteiķis — Lietuvas dievnams, kurā nav nekā lietuviska, jo materiāli vesti no citām valstīm. Ievērojamākais tur noteikti ir apzeltītais altāris, kas pasūtīts Parīzē. Telpas papildina arī citi izcili mākslas darbi.
Baznīcā nav apkures, un ziemas mēnešos tur nav diez cik omulīgi. Gids Ēvalds stāstīja, ka bija gan mēģinājums ierīkot ēkā centrālās apkures sistēmu. Tā kā šajos darbos varēja ciest baznīca, vēstures pārzinātāji pret to iebilda, un šķiet, pati ēka arī, jo pirmajā ziemā apkures caurules pārplīsa.
Arī šo dievnamu biju skatījusi no ārpuses, bet tagad bija iespēja redzēt iekšpusi un ielūkoties pat tā pagrabos, kur novietotas grāfa mirstīgās atliekas. Viņš pāragri zaudēja dzīvību nelaimes gadījumā, un dievnama būvniecību pabeidza viņa māsa.
Bauda gardēžiem
Centrālais pilsētas laukums, tāpat kā citās pilsētās agrākos laikos, pildīja tirdzniecības vietas funkciju. Arī tagad var just tā garu, un tirdziņi tur notiek joprojām. Laukuma malās ir arī Tūrisma informācijas un amatniecības centrs, veikali un kafejnīca “Senais grāfs”, kur iegriežamies pusdienās.
Rokišķu vārds daudziem no mums saistās ar sieru un citiem iecienītiem piena produktiem, ko ražo uzņēmums “Rokiškio sūris”, kas spējis noturēties laiku pārmaiņās. Tradicionālos lietuviešu produktus papildina arī daudzveidīgā gaļas produkcija, saldumi un vietējie vīni. Ar nelielu daļu no tā mūs jau iepazīstināja Rokišķu muižā, kur piedāvā šo produktu degustāciju programmā “Siera ceļš”. Arī “Senā grāfa” īpašnieks Aļģimants Šablinskis izveidojis delikatešu degustācijas piedāvājumu, pastāstot arī par vietām, kur tie tapuši. Bijām vieni no pirmajiem, kuri piedalījās šajā pasākumā. Gardēžu piedāvājumu var pasūtīt ikviens, nobaudot arī kafejnīcas ēdienus, kas bija ļoti labi. Omulīgajā kafejnīcā skanēja “Prāta vētras” dziesmas, un daudzkārt secinājām, cik daudz no otras valsts kultūras mums tuvs. Traucē vien valodas barjera, jo lielākai daļai zināmā krievu valoda neļauj bagātīgi izteikties. Šajā reizē Jandra atzina, ka viņai ļoti paticis Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa teiktais vizītes laikā Lietuvā — nevajag tikai žēloties, bet novērtēt to, kas ir. Tas esot bijis ļoti pareizi.
Atdzimst no gruvešiem
Ar ēdiena un skaistuma baudīšanu saistās arī pēdējais Rokišķu apmeklējuma objekts — Ilzenbergas muiža, kas tieši robežojas ar Latviju. Tā 2017. gadā atzīta par pievilcīgāko kultūras tūrisma vietu Lietuvā. Muiža celta 1515. gadā un nomainījusi vairākus īpašniekus. Tāpat kā daudzas vietas, arī šī atdzimusi no gruvešiem, jo galvenā ēka bijusi nopostīta pilnībā līdz pagrabiem. Tagad muižas īpašnieks ir miljonārs Vaids Barakausks, kas to atjauno tikai par saviem līdzekļiem, un esošais paveikts četros gados. Galvenajā ēkā vēl jūtama celtniecības materiālu smarža, bet paveiktais ir iespaidīgs. Muižas kompleksā ir 15 hektāru parks, kur ir arī augļu koku dārzs, dīķīši, skulptūras (viena ir latviešu mākslinieka Aigara Bikšes darbs), saimniecības ēkas, vēsturiska un joprojām darbināma kūpinātava, pirts, kur vienlaikus var pērties vismaz 30 cilvēku.
Ilzenbergas muižu tieši skāra 1656. gadā sācies karš starp Zviedriju un Krieviju. Par to liecina fakts, ka muižā bijuši trīs 17. gs. lielgabali, kurus atstājis zviedru karaspēks. 1926. gadā Ilzenbergas muižas īpašniece Līvija Dimšaite tos uzdāvināja Kauņas Kara muzejam, kur tie ir. 2015. gadā, pēc 89 gadu pārtraukuma, lielgabali simboliski atgriezās Ilzenbergas muižā. Tie izgatavoti no jauna, stingri ievērojot 17. gs. kara lielgabalu ražošanas tradīcijas. Arī mums par godu no tiem izskanēja zalve.
Īpašā “odziņa” tur noteikti ir Mīlestības sala, kas uz pusēm pieder Latvijai un Lietuvai. Tā kā leiši uz to izveidojuši tiltiņu, bet latvieši nē, tad kaimiņi to vairāk uzskata par savējo. Tomēr salas nosaukuma vēsture saistīta ar Latviju, jo vēsta par latviešu meitenes Ilzes un Jāņa (Joņa) mīlas stāstu, kas pārvarējis šķēršļus un gadus.
Ar dabas garšu
Viena no Ilzenbergas muižas kompleksa vērtībām ir biodinamiskā saimniecība, kas gatavo maizi, sieru un citus piena produktu, gaļas izstrādājumus. Tas viss audzēts un gatavots uz vietas, izmantojot tikai bioloģiskas metodes un dabiskus līdzekļus. Lai īstenotu saimniecības dibināšanas vīziju, 2012. gadā nodibināta lauksaimniecības sabiedrība “Ilzenberga”, kuras galvenais mērķis ir radīt biodinamisku un sabiedrības atbalstītu saimniecību. Galvenais tās darbības princips un metode: “Izaudzējam — pārstrādājam — pārdodam”. Pati sistēma arī darbojas noslēgtā lokā. Govis baro ar barību no saimniecības laukiem un ganībām, to mēsli kompostēti, sajaucot ar organiskām sastāvdaļām, piemēram, ārstniecības augiem. Ar šādu kompostu savukārt mēsloti paši lauki un ganības. Saimniecības augsne ir “dzīva” un tādējādi katru gadu kļūst auglīgāka. 2017. gadā visa saimniecībā audzētā produkcija novērtēta ar starptautisku bioloģisko sertifikātu. Lai arī šī saimniekošanas metode nav līdz galam izprasta un izplatīta, zinātnieki pārliecinājušies, ka šiem produktiem esot augstāka vērtība. To visu varējām nobaudīt arī mēs, un dabas garša bija jūtama. Tāpat kā citi bioloģiskie produkti, arī šie nav lēti. Gids Ēvalds stāstīja, ka saimniecība izlikta pārdošanā un to var iegādāties par vienu eiro, bet ir kāds nosacījums — jāturpina saimniekot biodinamiski.
Ilzenbergas muižā mūs sagaidīja nevis pats barons, bet pārvaldnieks Gintars Bingelis, kura manieres un šarms ir katra augstmaņa cienīgas. Viņš aizrautīgi stāstīja par paveikto un iecerēm. Kompleksā jau notikuši dažādi koncerti un bērnu vasaras nometne, un to visu gribas attīstīt. Liela vēlme sadarboties ar Latviju, jo kaimiņi jau ir tepat — pāris soļu attālumā. Galvenais, lai ir cilvēki, kuri vēlas darīt.
Pie muižas ir vēl viens ezers, un tā krastā paredzēts būvēt viesnīcu un kemperu laukumu. Redzot īpašnieku apņēmību un vērienu, Ēvalds pārliecināts, ka noteikti tas viss būs.
(Turpmāk vēl.)
