Aizkraukles apriņķa deju kolektīvu virsvadītāja Una Stakle (attēlā) stāsta, ka pēdējo divu gadu laikā arī viņa ar saviem dejotājiem apspriedusi XXVI Dziesmu un XVI Deju svētku repertuāru.
Pēc skandāla, kas pāršalca visu Latviju, dejotāji pauduši savu viedokli: “Vismaz mani kolektīvi ne mirkli nav domājuši, ka no repertuāra varētu kaut ko nedejot vai kaut kas ir tik ļoti nepieņemams, ka tāpēc varētu apsvērt domu un nepiedalīties svētkos. Pēc pagājušajiem svētkiem piecu gadu laikā cilvēki sapratuši, ka viņi atkal vēlas tur būt, būt starp tūkstošiem, kas piepilda deju laukumu. Visi kolektīvi šajos gados ir intensīvi strādājuši, mēģinājuši, dejojuši, lai tur nokļūtu.
Šobrīd no maniem kolektīviem uz svētkiem netiek vien jaunās māmiņas, jo šie ir pirmie svētki, kur bērnus mēģinājumu vietās vienkārši nelaidīs iekšā. Ir tik daudz bērnu, kuri iepriekš izdzīvojuši vecākiem līdzi svētkus, ka man šķiet, ar viņiem varētu sarīkot vēl vienus skolēnu dziesmu un deju svētkus! Bērni iepriekš bija visur līdzi, viss kolektīvs viņus pieskatīja, māmiņas uz mēģinājumu vietām brauca ar ratiņiem. Pēc pēdējiem Skolēnu dziesmu un deju svētkiem organizatoriem drošības jautājums ir tik ļoti sakāpināts, tāpēc pieņemts tāds lēmums. Taču jaunās māmiņas ir bijušas mēģinājumos un koncertos piecus gadus, tāpēc arī svētkos būs kopā ar kolektīviem gājienā.
Posmā no vieniem svētkiem līdz otriem esam rīkojuši dažādus svētkus stadionos, estrādēs, arī sporta hallē, lai visiem būtu aptuvens priekšstats, ko no mums gaidīs lielajos svētkos Rīgā. Esam svētkus izdejojuši mazāka mēroga koncertos, un tāpēc, ka ikdienā mēs to mazo darbu darām, var sarīkot lielos svētkus.
Šajos svētkos lielākā atšķirība būs tā, ka svētku kulminācija būs veidota kā deju izrāde, kur katrs būs aktieris. Katra lieta, katrs akmentiņš un kociņš, kas būs stadionā, tur būs ar jēgu. Kā teātrī aktierim, tāpat deju laukumā katram jāatbild par savu rekvizītu. Tā ir tā īpašā lieta, kā nav bijis citus gadus, un tas ir izaicinājums. Kā tas izdosies, to visi kopā redzēsim. Deju izrādi veidos 18 000 dejotāju, viss atkarīgs no katra. Lielākā daļa dalībnieku to saprot un uzskata par lielu vērtību, ir laimīgi, ka var piedalīties. Šie svētki izcelsies arī ar nebijušu dalībnieku skaitu, var uzskatīt, ka mājās nav atstāts neviens kolektīvs, izņemot tos, kuri neizpildīja nosacījumus, kas bija svētku nolikumā.
Priecājos, ka piecu gadu laikā tomēr izdevās renovēt Daugavas stadionu, kas pirms gada, diviem jau sāka šķist neiespējami. Stadionā būs fantastiska scenogrāfija, svētku virsvadītāji pie zīmējumiem ir krietni pastrādājuši, tas ielikts katrā numurā, materiālā ir sava doma, kāpēc tieši tas ir darīts. Es ļoti ceru, ka kopā tas viss nostrādās un būs grandiozi svētki.
“Māras zemes” deju lieluzvedumā būs mirklis, kad stadionā ienesīs sarkanbaltsarkanos karogus, iespējams, televizora ekrānā tā būs minūte un skatītāji neuztvers jēgu. Visiem D grupas deju kolektīviem bija aicinājums un iespēja pieteikties karogu nešanai, tikai karogam vajadzīgs savs stāsts. XVI Deju svētku lieluzvedumā ‘‘Māras zeme” dejotāji izstāstīs Latvijas valsts veidošanās stāstu un valsts dibināšanas mirkli iecerēts atzīmēt ar Latvijas karogu ienešanu laukumā. Deju kolektīvi “Pēda” un “Radi” šo iespēju izmantos. Kopā esam sameklējuši 11 karognesējus, kuri laukumā ienesīs 11 dažādus mūsu novada un mūsu pašu Latvijas valsts karogus. Piemēram, laukumā nesīsim karogu, kas 1991. gadā kopā ar deju kolektīvu “Pēda” aiz autobusa apšuvuma paneļiem ceļojis cauri Ukrainai uz starptautisko folkloras deju festivālu Ungārijā. Tur to iesvētīja toreizējais Romas pāvests Jānis Pāvils II, un Latvijā kopā ar dejotājiem tas atgriezās augusta puča dienās. Man gribētos, lai skatītāji ir gatavi šim mirklim televizora ekrānā, jo tas būs kaut kas patiesi grandiozs un vērtīgs. Brīdī, kad stadionā nāks ārzemju deju kopas, pa priekšu nesīs karogu, kas izceļojis bēgļu gaitas, ir bijis daudzās trimdas vietās, beigās nonācis Kanādā un no Kanādas atvests uz šiem svētkiem.
Uzskatu, ka jebkurš “kaifs” nāk tikai pēc grūtībām, smaga darba, un domāju, tāpat arī būs šoreiz. Esmu gatava vilkt un stumt uz svētkiem tos, kuri ir velkami, to darīšu, cik vien ilgi dzīvošu, lai redz un saprot, kādas ir emocijas, ko tur var gūt. Kamēr pats neesi bijis, neesi sajutis to gaisotni, to nevari novērtēt.
Man liekas, šīs krietni spēcīgākas, paliekošākas un ilglaicīgākas emocijas, ko te rodam, un liela daļa svētku dalībnieku atceras to teikumu pēc iepriekšējiem svētkiem: tiekamies pēc pieciem gadiem un jaunā stadionā! Tas ir bijis dzinulis censties, strādāt un tikties atkal.’’ ◆
