Mākslas darbs — panno “Jāņu nakts”, kas 60 gadu rotāja kādreizējās Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūta ēkas lielās zāles sienu, pēc četru nedēļu rūpīga restauratoru darba atguvis pirmatnējo spozmi un tagad to plānots izvietot kultūras centrā.
Institūta vizītkarte
Vecmeistaru Laimdota Mūrnieka un Ulda Zemzara panno “Jāņu nakts” sastāv no sešām daļām — divām 2,5 m x 2 m un četrām 2,5 m x 4 m. Darbs tapis 1958. gadā. 1961. gadā, kad Skrīveros uzcēla un atklāja Latvijas Zemkopības zinātniskās pētniecības institūta ēku, gleznojumu eksponēja institūta zālē, kur tas līdz šim bija. Institūtu pārceļot uz mazākām telpām, tika paturēta viena no panorāmas daļām. Pārējās piecas daļas uzdāvināja Skrīveru kultūras centram. Četras panno daļas, kas principā veido nobeigtu kompozīciju, iecerēts eksponēt Skrīveru kultūras centra svinību zālē, piekto daļu izstādīs vestibilā.
Jānis Vigovskis, Zemkopības zinātniskā institūta direktors, vadošais pētnieks, atminas laikus, kad glezna bija kā dadzis acī pastāvošajam režīmam. “Institūtā sāku strādāt 1984. gadā. Saimniecībā vēl virmoja Jāņu svinēšanas aizliegums, līgojām “pa kluso”. Panno lielajā zālē tolaik raisīja pārsteigumu. Lielākā ironija bija kontrasts, kas veidojās, jo pie vienas sienas bija šis panno, pie pretējās — Vladimira Ļeņina, Kārļa Marksa un Frīdriha Engelsa ģīmetnes. Šie kungi “raudzījās,” kā latvieši svin savus svētkus. Patīkami, ka institūta vadība gadu gaitā saglabājusi šo gleznu, kas daudzos laikos bija ar divdomīgu saturu. Tas gan nebija vienīgais netiešais vēstījums. Savulaik institūta ārpusē zinātnieki iestādīja vilkābeļu aleju. Gar malām koki ziedēja tumši sarkaniem ziediem, vidū rinda ar baltiem — Latvijas karoga krāsās. Panno vienmēr bijis institūta vizītkarte. Tas ir zīmols, ar ko lepojamies. Kad pārcēlāmies uz jaunajām telpām, domājām, ko ar to iesākt. Bijām vienisprātis, ka tam jāpaliek Skrīveros. Vienu fragmentu kā talismanu paņēmām uz jaunajām institūta telpām — labās malas daļu ar autoru parakstu, pārējo uzdāvinājām kultūras centram. Gleznas prototips ir Aizkraukles pilskalns, vieta, kur vienmēr svinēti Līgo svētki,” stāsta Jānis Vigovskis.
Dāvana skrīveriešiem valsts simtgadē
Skrīveru kultūras centra vadītāja Baiba Dronka informē, ka mākslas darbs atjaunots ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, pateicoties LMA docentes vecmeistares Gunitas Čakares atsaucībai. “Glezna skrīveriešiem nozīmē daudz. Tas ir kultūras mantojums, ar kuru uzaugušas vairākas paaudzes. Tam jābūt publiskā, redzamā vietā. Par gleznas eksponēšanas noteikumiem esam konsultējušies ar vairākiem mākslas speciālistiem, gan par gaismām, gan novietojumu,” stāsta Baiba Dronka. Viņa līdzīgu ieceri noskatījusi Līgatnes kultūras namā, kurā mazo zāli rotā divi restaurēti panno. “Liels paldies Jānim Vigovskim un viņa vadītajam kolektīvam par dāvinājumu!’’ bilst Baiba Dronka.
Vecmeistaru panno gadu desmitiem bija iemesls sajūsmai, runām. Mākslas darbs pieredzējis varas maiņu, tā radīšanas process un izstādīšana ir stāstu apvīta. Baiba Dronka vēlas atvērt šīs vēstures lapas un aicina ikvienu skrīverieti, bijušos, esošos institūta darbiniekus dalīties atmiņu stāstos par gleznu. Atjaunotā glezna un nostāsti būs labākā dāvana skrīveriešiem Latvijas simtgadē.
Grūtības sagādā jauktā tehnika
Maija Tirzīte, restaurācijas darbu vadītāja, Latvijas Mākslas akadēmijas lektore, stāsta, ka gleznai ir liela mākslinieciskā vērtība. “Pirmo reizi apskatot gleznu, mani pārsteidza profesionālais sniegums. Gleznotāji bija izcils tandēms, kas prata sastrādāties. Darbs izskatās labi kā kopainā, tā tuvumā, izpētot nianses. Tas ir monumentāls ar atstrādātām, smalkām detaļām,” par panno stāsta Maija Tirzīte. Kopumā mākslas darbs ir labi saglabājies. Grūtības, restaurējot darbu, sagādāja darbā izmantotā jauktā tehnika — guaša, eļļas krāsa un pastelis. Tas, visticamāk, darīts, lai panāktu dažādus glezniecības efektus — spīdumu un matējumu. Restaurētājam svarīgākā ir autora iecere. Ja tā nav saprotama, darbs apstājas tur, kur autora rokraksts. Vispirms panno tika notīrīts un stiprināts, vissarežģītākā bija tonēšana,” par darba procesu stāsta Maija Tirzīte. Tam paredzēts izgatavot arī jaunu dekoratīvo ierāmējumu.
Panno ir labi saglabājies, institūta telpās tam bija vēlamie glabāšanas apstākļi. Lai mākslas darbs kalpotu ilgi, telpā nedrīkst būt mitrums, krasas temperatūras svārstības un spilgta gaisma. Svarīgi gleznojumu daudz nepārvietot, vibrācijas un traumas saīsina mākslas darba mūžu.
Gleznas transportēšanu no institūta uz kultūras centru uzņēmās institūta darbinieki. Sarežģītā pārvešana veikta profesionāli. Izmantojot celtniecības transportu un sastatnes, lielizmēra fragmenti speciālos rāmjos pārvesti uz jaunajām telpām.
Gleznu atjaunoja pieci Latvijas Mākslas akadēmijas topošie restaurētāji Liene Ramāna, Anete Aizbalte, Monta Blumberga, Lāsma Dumerāne un Artūrs Bukavs. ◆
