Tas bija pirms septiņiem gadiem, kad pirmo reizi liku kāju pār “Baložu” mājas slieksni Iršos. Tad sākumā šerpais, pēcāk sirsnīgais Jānis Bite uzticēja savu dzīvesstāstu, kurš mani aizskāra līdz kaulam — tik skarbs tas bija. Liktenis ar “Baložu” saimniekiem saveda kopā otru reizi. Šodien, 22. jūnijā, viņa sievai Ilgai Bitei aprit 80 gadu.
Paķer līdzi rotaļlietas
Smaidīga kundze, lielām acīm, sniegbaltsirmiem matiem, saposusies baltā adītā jakā, jo zināja, ka pēcpusdienā atbraukšu. “Es jūs atceros, bijāt pie mana vīra,” viņa smaidot saka. Kopīgi sākam pārcilāt pagātni, atcerēties, kurš no daudzajiem manās darba gaitās satiktajiem bija Jānis Bite. Tad arī atmiņā nāca stāsti par viņa kara gaitām, ilgo darba mūžu, aizraušanos ar bitēm.
Jānis jau vairākus gadus kā Ilgu atstājis šajā dzīvē, bet pats devies mūža atpūtā. “Baloži” Iršu pagastā ir Ilgas dzimtās mājas. Te līdz pagājušā gadsimta 80. gadiem dzīvoja arī viņas mamma Berta un tētis Kārlis. Tētis Iršu pusē ir ienācējs no Vietalvas. Jaunībā pēc pamatskolas izvēlējies nevis turpināt mācīties, bet gan strādāt mežā. “Dzīvoja, cirta, zāģēja, apprecējās, izšķīrās un satika manu mammu,” smaidot stāsta Ilga. Aizbraucis uz Birz-
niekiem, “Zaķīšu” mājām, pakaļ Bertai, atvedis uz “Baložiem”. Vecākiem bijusi 12 gadu starpība, un pēc to dienu tikumiem pāri ar tik lielu gadu starpību baznīca nelaulāja. Traģisks bija kara laiks, kad saimniecība pilnībā nodegusi. “Lielais šķūnis, kūts, māja, stallis,” Ilga skaita. “Viss bija būvēts vienā rindā, tā arī nodega. Ar šausmām atceros karu un tagad neko par to negribu dzirdēt. Jūs nezināt, ko tas nozīmē. Toreiz krita bumba, un netālu kartupeļu laukā strādāja mamma. Šķembas trāpīja galvā un rokā. Veda uz Meņģeli pie daktera. Sašuva un izglāba.”
Kad, frontei tuvojoties, nācies bēgt, atstāt “Baložus”, no Vietalvas puses atbraukuši radi un teikuši: “Nāk karš virsū.” Devušies mežā Bebru virzienā, uz Silakalnu. Mazā Ilga pirmās un vienīgās līdzi paķērusi rotaļlietas. No drēbēm neko. “Papa palika mežā pie zirgiem. Jau trešajā dienā atnāca pie mums un teica — “Baložos” vairs nav, ko darīt. Tur nekā vairs nav.” Kādu laiku ģimene dzīvojusi netālajā kaimiņu mājā, no kuras saimnieki bija aizgājuši. Pē-cāk nācies atgriezties dzimtajos “Baložos, kurus pamazām cēla no jauna. “Mācījos pēdējā klasē, māja vēl nebija pabeigta, ziemā bija tik salti, ka nācās gulēt mētelī.”
Visi seši rindiņā
Pēc astoņgadīgās skolas beigšanas Ilgai bijis bail no iestājeksāmeniem, lai gan gribējusi mācīties par agronomi Bebru tehnikumā. Sarunājušas ar draudzeni, ka stāsies kopā, un tad bailes no latviešu valodas, domraksta nebijušas tik lielas. Tomēr pēdējā brīdī draudzene pārdomājusi. Ilga skolā neiestājusies. “Visu mūžu pārdomāju to, ko vēlāk kāda skolotāja teica manai mammai — viena meitene bija uzņemta bez iestājeksāmeniem, bet skolā tā arī neieradās. Kāpēc toreiz mamma nepateica, ka viņas vietā es varu iet?”
Varbūt ar mazu nožēlu un pārmetumu Ilga stāsta par to laiku, kad gribējusi mācīties, bet vecāki par katru cenu bērnu gribēja noturēt mājās, tuvāk sev. “Ko lai dara, nebija man stipra rakstura. Paliku Bebru pusē, strādāju par kontrolasistenti, vēlāk par slaucēju. Sākumā palīdzēju mammai, un otrādi — kad mamma aizgāja pensijā, palīdzēja man.” Kad jautāju par kādu prieka pilnu mirkli no tiem laikiem, kas tagad pirmais nāk prātā, Ilga padomā un saka: “Kad atnācu mājās no fermas, nogurusi atgūlos, skatījos, kā mani seši bērni rindiņā sēž un skatās televizoru.”
Ar tādu devīzi slauca govis
Stāstot par vīru Jāni, Ilga teic, ka netālu no “Baložiem” dzīvojis puisis. Viņam nomiris tēvs, un māte teikusi — ej meklē sievu! Pati gājusi dzīvot pie meitas. Interesanti, ka, tāpat kā viņas vecāki, arī Ilga par Jāni bija 12 gadus jaunāka. “Man kā meitenei dikti iepatikās, ka viņš man uz Ilgām puķes nesa. Vēl pirms sagājām kopā. Gladiolas viņam bija mīļākās puķes. Un vēl atceros, ka ballītēs gaidīju, kad viņš man iemācīs dejot,” smaidot stāsta jubilāre. Laulājoties Ilgai vēl nebija 18 gadu, bet to izdevies noslēpt, viltojot laulības apliecību, un baznīcā viņa jau “bija” pilngadīga. Jānis Ilgu dejot mācīja un puķes viņai nesa 57 gadus.
Izauklēt sešus bērnus nav viegli, un Ilga saka: “Es to apzinājos — ja reiz laidu bērnus pasaulē, man par viņiem jāgādā. Ar vīra algu vien nepietika. Ar tādu devīzi arī slaucu govis — man jāgādā par bērniem! Strādāju bez brīvdienām, arī sestdienās un svētdienās. Kad nebija darba fermā, strādāju savā saimniecībā un vēl bērnus dzinu palīgā. Ne velti viņi skatījās uz kaimiņu bērniem, kas ar riteni vizinājās, un jautāja — mammu, kad mēs tā varēsim?”
Vēl trīs gaidāmi
Prāvs pulks darītāju aiz Ilgas un Jāņa paliks. Divi dēli, četras meitas, 16 mazbērni nav pārāk tālu aizgājuši no dzimtās Iršu puses. Viens no no mazdēliem — Edgars Bite — dzīvo Iršos un aizrautīgi nodarbojas ar puķkopību — dienziežu un liliju selekciju, otrs mazdēls Modris šobrīd ir Aizkraukles uzņēmuma “Lauma A” valdes loceklis. Palīdzējusi izauklēt jau divus mazmazbērnus, un, kā pati saka, trīs vēl gaidāmi. Jaunākā meita pašlaik ceļot lielu fermu, un tajā govis slaukšot roboti. Ilga saka — gribu tik ilgi dzīvot, lai redzētu, kā tie roboti strādās.
Vai Ilgai, dzīvojot padomju laikos, bija vīzija par brīvu Latvijas valsti? Te jubilāre nedomājot atbild noliedzoši: “Kādos ratos sēdi, tādos brauc un esi apmierināts. Notika partijas sapulces, un tajās nemitīgi runāja par to, ka komunisms uzvarēs un nekā labāka nevar būt. Es tam arī sāku ticēt. Bet tad, kad viss sajuka, tas tā jocīgi. Bailēs no kara vienmēr domāju, ka nekad, nekad tas neatkārtosies, lai tikai nekas nemainās.”
Lai arī viņas dzimšanas diena ir vasaras saulgriežos, bez ziediem un dāvanām Ilga nepaliek. Šogad lielā viesu diena būšot 23. jūnijā, kad pie viņas ciemos ieradīsies radi un draugi. ◆
