(1. turpinājums. Sākums “Staburaga” 12. jūnija numurā.)
Mūsu ceļi šķistu brīnums
— Kā jūs pārvietojāties no pilsētas uz pilsētu?
— Kur bija lielāki attālumi, lidojām ar lidmašīnu, piemēram, no Losandželosas uz Sanfrancisko. Taču pamatā braucām ar īrētu piecpadsmitvietīgo Ford busiņu. Tā kā no mūsu grupas četriem cilvēkiem ir autovadītāja apliecība, braucām pārmaiņus. Šeit, Latvijā, lai to vadītu, man vajadzētu D kategorijas apliecību. Taču Amerikā lielākoties (ir gan štatu atšķirības) ir trīs kategoriju apliecības, vienas — privātām vajadzībām un divas komerciālās. Principā savām vajadzībām vari braukt, ar ko gribi, izņemot ļoti specifiskus transportlīdzekļus. Latvijā ar šādu busiņu varētu braukt ne ātrāk kā 80 kilometru stundā, bet ASV šādu ierobežojumu nav, ja atļautais ātrums ir 80 jūdzes (130 kilometri) stundā, tad tā un vēl ātrāk arī brauc visi transporta līdzekļi, ieskaitot tālbraucējus ar milzīgiem furgoniem. Degviela tur ir gandrīz trīs reizes lētāka nekā Latvijā, tāpēc lieli dzinēji ir norma un degvielas patēriņš īsti nav kritērijs.
— Tur taču ir arī citādi ceļi.
— O, jā! Garākais pārbrauciens mums bija apmēram 1200 kilometru — no Hjūstonas uz Elpaso, taču interesantākais bija tas, ka līdz šosejai mēs nobraucām pāris kilometru, un pēc tam nākamais pagrieziens bija apmēram pēc tiem 1200 kilometriem. Tad pēc pagrieziena nobraucām divus kilometrus un bijām viesnīcā. Tas nav tā, kā es braucu no Rīgas līdz Aizkrauklei — cauri Salaspilij, Ogrei, Ciemupei, Ķegumam, Lielvārdei, Dzelmēm, Skrīveriem… Turklāt katrā no šīm vietām braucu ar 50 kilometriem stundā. Ja Latvijas ceļi būtu pēc ASV varianta, tā vidēji būtu viena augsta šoseja ar vismaz di-
vām trijām joslām vienā virzienā, kas ir virs pilsētas līmeņa, ar lielām sienām, un, kad redzētu zīmi “Aizkraukle” — vienkārši nogrieztos uz pilsētu. Amerikāņiem tādus brīnumus kā Latvijas ceļus būtu grūti saprast. Tur jau ir arī citādi mērogi. Viņiem triju stundu brauciens skaitās tuvu.
Mulsina satiksmes noteikumi
— Vai saistībā ar satiksmi vēl kaut kas pārsteidza?
— Jā, piemēram, daudzos štatos vadītāja apliecību var iegūt no 16 gadu vecuma. Izskaidrojums ļoti vienkāršs — ir neblīvi apdzīvoti rajoni, kur tuvākā skola ir stundas brauciena attālumā vai vēl tālāk, bet vecāki strādā. Līdz ar to vajag iespēju līdz turienei nokļūt. Ar atsevišķiem izņēmumiem ASV nav būvēta ar domu, ka cilvēks varētu nebraukt ar mašīnu. Vašingtonā, Sanfrancisko un Ņujorkā sabiedriskais transports bija visnotaļ labs. Bet, piemēram, Ņūorleānā un Losandželosā, kur nepalikām pilsētas centrā, bez taksometriem citu iespēju principā nebija. Kaut kas jau tur kursē, bet sajūta, ka vairāk ķekša pēc, nevis lai kāds reāli varētu kur tikt.
Saistībā ar satiksmes noteikumiem dažas lietas man šķita dīvainas, piemēram, viņiem nav labās rokas likuma. Priekšroka nogriezties tam, kurš pirmais piebraucis pie krustojuma. Sākumā bija grūti pie tā pierast, jo neesmu radis sekot šim principam. Man bija nesaprotami, kā lai es pēkšņi izdomāju, kurš bija pirmais.
— Cik kilometru nobraucāt koncerttūres laikā?
— Apmēram 18 tūkstošu, vēl lidojumi.
Galanti bezpajumtnieki
— Vai Amerikā redzējāt arī bezpajumtniekus?
— Jā. Īpaši daudz to bija Sanfrancisko. Tas varbūt izskaidrojams ar to, ka tur ir silts klimats un tā ir bagāta pilsēta. Taču katrā valstī tie ir atšķirīgi. Londonā viņi sēž un gaida, kad viņiem kāds kaut ko iemetīs krūzītē. Rīgā tev uzbāzīsies, un, ejot cauri tunelim, būs jāpadomā, vai tev maks drošā vietā, bet ASV es apbrīnoju viņu fantāziju. Piemēram, viņi stāvēja pie veikalu durvīm, paklanījās, laipni ar tevi sasveicinājās un atvēra veikala durvis. Šķita, it kā to darītu solīdi ģērbts vīrietis, kurš tevi sagaida pie dārga veikala, smalka restorāna vai viesnīcas. Pēc tam jau bija katra paša izvēle, vai dot naudu vai ne. Viņi arī neuzbāzīsies un nepārmetīs, ja aiziesi tālāk tāpat. Protams, bija arī izņēmumi, bet tā jau tas ir visur.
— Vai brauciena laikā gadījās arī kādi kuriozi?
— Vairāki gadījās ar valodas lietošanu. Nācās pārliecināties, ka Lielbritānijas un ASV angļu valoda ir divas dažādas lietas.
— Teici, ka no dzērieniem izmēģināji amerikāņu alu. Kā to vērtē?
— Pamēģināju daudzas alus šķirnes. Mans favorīts bija tumšais alus ar zemesriekstu garšu. Un vispār teikt, ka amerikāņu alus ir slikts, balstoties uz viņu masu produkciju, ir tas pats, kas vērtēt Latvijas alu, par atskaites punktu ņemot divlitru pudelēs iepildīto “alu”. Lielākā daļa alus darītavu Amerikā ir ļoti augstā līmenī. Un, tā kā to ir daudz, arī kādu eksotiku atrast ir viegli, jo katrs ražotājs kaut kā grib izcelties.
(Turpmāk vēl.)
