Šodien 26. dzimšanas dienu svin Valērija Noreika. Jaunā sieviete apbur ar pozitīvismu, smaidu un enerģiskumu. Vislielāko paldies Valērija teic vecākiem, kas iemācīja godāt vīru. Tieši šis ģimenes modelis ir viņu laimīgās kopdzīves pamatā.
Stimulu sniedz atgriezeniskā saite
Valērija ir divu mazu žiperu — Elīzes un Kristera — mamma. Viņas ikdiena ir tāda pati kā jebkurai mammai. “Pieceļos, pabaroju bērnus, sapucējamies un dodamies dienas gaitās. Pēc dārziņa taisnā ceļā braucu uz darbu. Kad pārrodamies mājās, paēdam vakariņas un dodamies izbraucienā ar velosipēdiem. Riteņbraukšana ir svarīga mūsu dzīves sastāvdaļa,” stāsta Valērija. Jubilāres vīrs Nauris agrāk nopietni aizrāvās ar šo sporta veidu. Kad pieteicās atvases, aktīvo atpūtu nācās uz brīdi pārtraukt. “Sacensības bija katru otro nedēļu, tās prasīja daudz laika un pūļu. Prioritāte bija bērni. Tagad, kad viņi paaugušies, katru ceturto svētdienu kravājam mantas un braucam visi kopā,” par vaļasprieku stāsta jubilāre. Trasē dodas vīrs un dēls, uz Valērijas pleciem gulstas visu aprūpēšana un koordinēšana. Kristera vectēvs katru gadu mazdēlam dāvina jaunu “lielā puiša” riteni. Zēns jau trīs gadu vecumā iemācījās braukt patstāvīgi, bez palīgriteņiem, un tagad gūst pieredzi dažādos bērnu braucienos.
Jubilāre ir izbrīnīta, cik ļoti vienu vecāku bērni var atšķirties. “Jau mazotnē bērnos var manīt dzimuma īpatnības. Jūtu, ka ar meitu būs grūtāk, viņai ir raksturs. Elīze ir neatkarīga, kā jau tipiska sieviete. Dēls vairāk sliecas pēc manis. Ar puišiem jau tā ir,” par bērniem stāsta koknesiete.
Valērija ar vīru dzīvoja un strādāja Rīgā, kad pieteicās pirmā atvase. Pāris secināja, ka lielpilsēta nebūs piemērotākā vieta, kur audzināt bērnus. Sākumā dzīvoja Aizkrauklē, tad pārcēlās uz māju Koknesē. Jubilāre neslēpj, ka nebija sajūsmā pamest Rīgu. “Bažījos, ka mazpilsētā būs panīkums, šķita, ka nespēšu bez lielpilsētas ritma. Nauris ir klusas dabas, taču, ja viņš ko nolemj, es bez ierunām pakļaujos. Tagad jāatzīst, ka tas bija pareizs lēmums, ne reizi nav nācies to nožēlot. Par panīkumu varu neuztraukties, ar bērniem nav nevienas mierīgas dienas. Visu laiku esmu kā vāvere ritenī,” smej jubilāre.
Valērija ir projektu koordinatore Aizkraukles novada domē. “Man patīk tas, ko daru. Ar savu darbu veicinu veselīgu dzīvesveidu, palīdzu realizēt sportiskās aktivitātes. Pasākumu ir daudz, vajag tikai sekot līdzi. Jūtu lielu gandarījumu pēc labi paveikta darba. Atgriezeniskā saite no cilvēkiem dod stimulu un mudina turpināt darboties,” jūsmo Valērija. Vaicāta, vai nebija grūti no mājas soļa pārslēgties uz karjeru, jubilāre ir atklāta. “Es biju laimīga! Vairākus gadus biju pilnas slodzes mamma. Būt mammai ir labākais, kas var būt, tomēr ikvienai sievietei vajag realizēties arī ārpus mājas. Priecājos par iespēju būt cilvēkos,” teic jubilāre.
Būt harmonijā pašai ar sevi
Valērija atklāj ģimenes jubileju maratonu. Šodien ir viņas dzimšanas diena, rīt — dēlam, parīt — vīram. Trīs galdi pēc kārtas! Parasti tiek rīkotas vienas kopīgas svinības, taču katrā dienā ir kāds, kurš vēlas apsveikt. Tā nu svinības izvēršas trīs dienu garumā, tad Līgo svētki. Jubilāre smej, ka trakāk ir tiem, kas nāk ciemos, jo mājā ir trīs sveicamie.
Dāvanas un materiālās vērtības Valērijai ir mazsvarīgas. Galvenais ir rūpes un uzmanība. “Protams, ja vīrs man neko neuzdāvinātu, es pukstētu, tomēr ne jau mantā rodama laime,” teic koknesiete un atklāj, ka vīram dzimšanas dienā domā dāvināt jaunu naudasmaku.
Jubilāre tic, ka laimīgas dzīves pamatā ir harmonija pašai ar sevi. “Cilvēkiem sniedzu to, ko vēlos saņemt pretī — smaidu. Dzīve ir bumerangs. Izdarīsi ko sliktu, ja ne pēc dienas, tad pēc gada tas nāks atpakaļ. Protams, esmu tikai cilvēks un varu pateikt ko nepārdomātu, taču tas nekad nav aiz ļauna prāta.”
“Vispirms vīrietis, tad sieviete…”
Par laimīgo lozi Valērija sauc vīru. Viss noticis kā pēc grāmatas — ieskatījušies, iepazinušies ar vecākiem, svinējuši kāzas un sagaidījuši bērnus. “Nauris ir mans dvēseles radinieks. Varu klusēt, un viņš tāpat sapratīs, ko es domāju. Sapratne ir abpusēja. Redzu, ka viņš tāds domīgs, pajautāšu — kaut kas ne tā ar mašīnas hidraulisko cilindru? Un būšu trāpījusi! Mēs viens otra domas spējam nolasīt,” par dzīvesbiedru stāsta Valērija. Viņu ģimenē galvenais ir vīrs. Jubilāre ir pateicīga vecākiem par to, ka viņi iemācīja ģimenes modeli — vispirms vīrietis, tad sieviete. “Vīrietim ģimenē jābūt galvenajam, manu vecāku un mana personīgā pieredze rāda, ka tas ir laimīgas kopdzīves pamatā.”
21. decembrī pāris atzīmēs piekto kāzu gadadienu. Vedējiem un citiem viesiem atkal galvassāpes — grūti nākt ciemos tukšām rokām Ziemassvētku priekšvakarā. Ģimenei decembris ir svētku noslogots — 11. decembrī ir meitas dzimšanas diena, 18. — dēla vārdadiena. Valērija smej, ka viņi prot apvienot svētkus un pārvērst tos maratonā.
Saspringtajā dienas ritmā ir svarīgi rast laiku sev. Jubilāre ceļas sešos rītā, lai varētu pāris stundu veltīt sev. “Tas ir mans laiks, kad sevi sakopt, izdzert siltu kafiju, noskatīties ziņas un sakārtot domas. Šīs rīta stundas palīdz sagatavoties dienas skrējienam,” stāsta jubilāre. Valērija vienmēr smaida, ir enerģijas pilna. Tomēr arī viņa saskaras ar tipiskajām ikdienas problēmām. “Jo vairāk bērniem tiek dots, jo vairāk viņi prasa. Viņi ir kā nepiepildāms trauks. Ik dienu nākas pārvarēt mazās cīņas, ar kurām sastopas ikviena mamma. Lielāko problēmu sagādā rutīna, tā nogurdina. Tādēļ brīvdienās maksimāli cenšos mainīt vidi. Apciemojam vecvecākus vai dodamies izbraucienā uz akvaparku vai citu izklaides vietu. Divas reizes bijām kinoteātrī. Pirmajā reizē aizmiga Kristers, otrajā arī Elīze un Nauris, tā nu es viena skatījos multfilmu “Smurfi”. Kino nebūs īsti mums piemērots, mums vajag ko aktīvāku,” stāsta jubilāre. ◆
